Pirmā parādījās skorbuta zāle, pāris centimetru gara, taču ļoti nozīmīga jūrniekiem, kuri pārtiek no sausiņiem. Otrās parādījās apmēram pēc desmit dienām navigācijas zīmes aizvējā, tās bija atraitnītes. Sofija ar vecomāti mēdza iet tās aplūkot, dažkārt tās izplauka maija beigās un dažkārt jūnija sākumā. Atraitnītes bija jāvēro ilgi. Sofija jautāja, kāpēc tās ir tik svarīgas, un vecāmāte atbildēja: "Tāpēc, ka tās ir pirmās."
"Nē. Tās ir otrās," Sofija iebilda.
"Bet tās vienmēr izplaukst tajā pašā vietā," vecāmāte teica. Mazmeita uzskatīja, ka arī citas puķes vairāk vai mazāk tā dara, taču neko neteica.
Vecāmāte katru dienu apstaigāja krastus un pētīja, kas ir izaudzis. Atradusi piciņu izspārdītas sūnas, viņa iebāza to atpakaļ īstajā bedrītē. Tā kā vecaimātei bija ļoti grūti piecelties kājās, kad bija apsēdusies, viņa iemācījās ļoti izveicīgi rīkoties ar savu kūju. Iedama viņa izskatījās pēc liela tārtiņa — lēni un stīvām kājām, bieži apstājās un pagrozīja galvu šurpu turpu, pamanīja visu, kas noticis, un devās atkal tālāk.
Vecāmāte ne vienmēr rīkojās pavisam loģiski. Lai gan viņa zināja, ka nav jājūt sirdsapziņas pārmetumi par mazām salām, kas aprūpē sevi pašas, viņu pārņēma liels nemiers, kad iestājās sausums. Mijkrēslī viņa devās uz muklāju, kur zem alkšņiem bija paslēpusi kannu, un ar kafijas tasīti izsmēla no dibena pēdējās ūdens paliekas. Tad staigāja apkārt, šur un tur aplaistīja to, kas viņai visvairāk patika, un atkal paslēpa kannu. Rudenī vecāmāte salasīja sērkociņu kastītēs savvaļas augu sēklas un pēdējā uz salas pavadītajā dienā izsēja tās, neviens nezināja, kur.
Lielās pārmaiņas sākās, kad Sofijas tētis pa pastu saņēma puķu katalogus. Viņš nelasīja neko citu kā vien puķu katalogus. Beigās viņš aizrakstīja uz Holandi, un viņi atsūtīja kasti, kas bija pilna ar maisiņiem, un katrā maisiņā gulēja brūni balts sīpols, ievīstīts vieglās un sargājošās dūnās. Tētis pasū- tināja vēl vienu kasti, un tad viņš saņēma no Amsterdamas īpašas dāvanas, porcelāna tupelīti, kas bija vāze, un firmas sīpolus, kuru nosaukums bija kaut kas līdzīgs Houet van Moujk. Vēlā rudenī tētis viens pats aizbrauca atpakaļ uz salu un iestādīja savus sīpolus. Un visu ziemu viņš turpināja lasīt par augiem, krūmiem un kokiem, lai, cik vien iespējams, censtos tos izprast, tie visi bija jutīgi un izlutināti, un ar tiem bija jāapietas zinātniski un ar lielu gādību. Tie nevarēja augt bez īstas zemes un ūdens noteiktos laikos. Rudenī tie bija jāapsedz, lai nenosaltu, un pavasarī jāatbrīvo, lai nesapūtu, tie bija jāsargā no ūdensžurkām un vētrām, un karstuma, un nakts salnām, un, protams, no jūras. Tētis to visu zināja, un varbūt tieši tāpēc viņš tā aizrāvās.
Kad ģimene atgriezās salā, viņi līdzi vilka divas laivas. Krastā tika izvelti milzīgi īstas, melnas iekšzemes augsnes maisi un gulēja pa visu pludmali kā ziloņi atpūtā. Uz verandu tika aiznestas kastes, kārbas un grozi ar augiem melnos plastmasas maisiņos, krūmi un veseli koki, kam saknes saliktas maisos, un simtiem mazu kūdras podiņu ar vāriem dīgstiem, kam pirmais laiks jāpavada iekštelpās.
Pavasaris bija vēls, slapjdraņķis un vētra katru dienu. Viņi kurināja tā, ka plīts drebēja, un aizklāja visus logus ar segām. Viņi sakrāva somas pie sienas un izveidoja šauras taciņas starp augiem, kas stāvēja uz grīdas cieši cits pie cita un sildījās. Lāgiem vecāmāte zaudēja līdzsvaru un uzsēdās tiem virsū, bet lielākoties tie atkal pacēlās. Ap plīti rindojās žūstošā malka, un drēbes karājās pie griestiem. Un verandā zem plēves gulēja papeles, cements un krūmi. Vētra turpinājās, un slapjdraņķis pamazām pārvērtās lietū.
Katru rītu Sofijas tētis pamodās pulksten sešos. Viņš iekurināja uguni, uzvārīja ģimenei tēju un pagatavoja sviestmaizes, tad izgāja ārā. Viņš uzplēsa kūdru milzīgos gabalos un nokaplēja klinti tīru. Mežā un pa visu salu viņš izraka dziļas bedres un piepildīja izplucināto lauku ar īstu melnu zemi.
Viņš saripināja kopā lielus akmeņus un būvēja mūrus, lai dārzam būtu aizvējš, pie namiņa sienas un ap priedēm viņš novietoja režģus vīteņaugiem un uzraka dumbrāju, lai tur uztaisītu cementa dambi.
Vecāmāte stāvēja pie loga un vēroja. "Muklāja ūdens pacelsies par divdesmit centimetriem," viņa ierunājās. "Un kadiķiem tas nepatiks."
"Tur būs raibas un sarkanas ūdensrozes," Sofija sacīja. "Kam interesē kadiķa domas?"
Vecāmāte neko neteica. Taču nolēma kādā jaukā dienā izglābt uzplēsto kūdru un pagriezt to pareizi, jo viņa zināja, ka tā ir pilna ar margrietiņām.
Vakaros tētis aizkūpināja pīpi un prātoja par augsnes ķīmisko sastāvu. Pa visu galdu un gultu bija izkaisīti ziedu katalogi, un krāšņie attēli spīdēja lampas gaismā. Sofija un vecāmāte mācījās augu nosaukumus un pārklaušināja viena otru, viņas uzdrukāja katru nosaukumu uz lapiņas.