Выбрать главу

"Fritillaria Imperialis," Sofija sacīja. "Forsythia spectabilis! Tas izklausās daudz smalkāk par atraitnītēm."

"Smalki vai nesmalki," vecāmāte atteica. "Atraitnītes sauc par Viola Tricolor, tā lūk. Starp citu, pie īsti smalkiem cil­vēkiem nav pat vārdu plāksnīšu."

"Mums gan pilsētā ir vārdu plāksnītes," Sofija teica, un viņas rakstīja tālāk.

Kādu nakti vējš rimās un lietus mitējās. Vecāmāte pamo­dās no klusuma un nodomāja: tagad viņš sāks stādīt.

Saullēktā namiņu apžilbināja gaisma, debesīs nebija mā­koņu, jūra un sala kūpēja. Sofijas tētis apģērbās un izgāja ārā, cik klusu vien varēja. Viņš noņēma papelei plēvi un aiznesa koku uz paredzēto bedrīti krasta pļavā. Papele bija trīsarpus metru gara. Tētis uzbēra tai zemi ap saknēm un no visām pu­sēm ļoti stingri piesēja stumbru ar auklām. Tad viņš ienesa mežā rozes un nolika tās viršos, pēc tam aizkūpināja pīpi.

Kad viss bija nonācis zemē, sekoja ilgs gaidīšanas laiks. Visas dienas bija vienlīdz mierīgas un siltas. Holandiešu sīpoli atvēra savas brūnās čaulas un auga taisni uz augšu. Dambja iekšpusē dūņās sāka kustēties baltas saknes, smalka metāla tīkla ieslēgtas un noenkurotas ar akmeņiem. Visā salā jaunas saknes meklēja atbalstu, un visus stumbrus un stublājus caur­strāvoja dzīvība.

Kādu rītu atsprāga durvis un Sofija sauca: "Gudošniks uzdīdzis!"

Vecāmāte devās ārā, cik ātri vien jaudāja, un uzlika bril­les. No zemes slējās tievs, zaļš šķēps, tas bija pavisam skaidrs tulpes sākums. Viņas ilgi to vēroja.

"Tas varētu būt arī Dr. Plesman," vecāmāte sacīja (bet pa­tiesībā tā bija Mrs John T. Scheepers).

Pavasaris atalgoja tēta pūles, būdams ļoti rāms, un sāka augt viss, atskaitot papeli. Pumpuri pietūka un uzplauka sa­gumzītās, spožās lapiņās, kas ātri iztaisnojās un izauga lielā­kas. Tikai papele stāvēja kaila savās virvēs un bija tieši tāda kā ierodoties. Skaistais laiks turpinājās jūnijā, un lietus nelija.

Pāri visai salai klājās plastmasas cauruļu sistēma, jau pa pusei iegrimusi sūnās. Tās bija savienotas ar misiņa vītnēm un sagāja kopā pie maza sūkņa, kas zem savas kastes stāvēja pie lielākās lietusūdens tvertnes. Pār kublu gulēja milzīgs plast­masas pārklājs, kas neļāva ūdenim iztvaikot, viss bija izdomāts ļoti gudri. Divreiz nedēļā tētis iedarbināja sūkni, brūnais, sil­tais ūdens tecēja pa caurulēm un ūdens sadalītājiem un šļācās pār zemi kā smalka duša vai taisna strūkla, atkarībā no auga veida un vajadzībām. Daži tika laistīti tikai minūti, citi trīs vai piecas minūtes, līdz nozvanīja tēta virtuves pulkstenis un viņš noslēdza vērtīgo ūdeni. Protams, ka viņš neko nevarēja dot pārējai salai, un tā klusi nodzeltēja. Augiem klātā zeme sakalta plaisās un pagrieza uz augšu malas kā vecas desas šķē­lītes, vairākas priedes nomira, un katru nākamo rītu laiks bija tikpat nepielūdzami skaists. Pār krastu gāja negaiss pēc ne­gaisa, šurpu turpu ar lietusgāzēm, taču tās nespēja tikt pāri jūrai. Ūdens lielajā kublā vienkārši nokritās. Sofija lūdzās Dievu, taču nekas neuzlabojās. Un kādu vakaru, kamēr tētis laistīja, sūknis izdvesa nelāgu, guldzošu skaņu, un šļūtene sašļuka, tvertne bija pilnīgi tukša, un plastmasas pārklājs lipa pie di­bena, saburzījies miljons ielocēs.

Veselu dienu Sofijas tētis staigāja apkārt un domāja, viņš aprēķināja un zīmēja, un devās uz veikalu piezvanīt. Salai uz- gūla lielais karstums, dienām ritot, tā kļuva gurdāka un gurdāka. Tētis aizbrauca uz veikalu un vēlreiz piezvanīja.

Beidzot viņš ar autobusu devās uz pilsētu, Sofija un vecāmāte saprata, ka situācija kļuvusi katastrofāla.

Kad tētis atgriezās, viņam līdzi bija lielā plastmasas desa. Desai bija tāda pati krāsa kā veciem apelsīniem, tā smagās ielocēs piepildīja puslaivu un bija īpaši konstruēta. Sapro­tams, ka nedrīkstēja zaudēt laiku, sūknis un šļūtenes tika ienestas laivā, un viņi tūlīt devās ceļā.

Jūra tveices dūmakā gulēja spoža un kūtra, un virs krasta stāvēja parastais nodevīgo mākoņu mūris. Kaijas tik tikko pacēlās gaisā, kad viņi brauca garām. Tā bija ļoti svarīga ekspedīcija. Kad viņai nonāca līdz Muklāja šērai, laiva bija tā uzkarsusi, ka darva tecēja un plastmasas desa briesmīgi oda. Tētis aiznesa sūkni uz slīkšņu, tas bija liels, dziļš muklājs ar grīšļiem un spilvēm. Viņš saskrūvēja šļūtenes, izmeta desu pie­krastes ūdeni un iedarbināja sūkni. Šļūtene piepildījās un iztaisnojās pār klinti, lēnām, lēnām lielā plastmasas desa sāka augt, viss notika saskaņā ar aprēķiniem un cerībām. Bet neviens neuzdrīkstējās izaicināt likteni ar runāšanu. Desa izauga par milzīgu, spīdīgu balonu, nospriegotu apel­sīnu krāsas lietus mākoni, kas savā vēderā glabāja tūkstošiem litru ūdens.

"Mīļo Dieviņ, neļauj tai pārplīst!" Sofija lūdzās.

Tā nepārplīsa. Tētis izslēdza sūkni un aiznesa to uz laivu. Viņš iecēla laivā šļūtenes. Viņš piesēja plastmasas desu ar stiprām virvēm un lika ģimenei apsēsties uz vidējā airsola, beidzot viņš iedarbināja motoru. Motors strādāja, un virves nostiepās, bet desa nekustējās. Tad tētis izkāpa krastā un mē­ģināja to pastumt, taču nekas nenotika.

"Mīļo Dieviņ debesīs," Sofija čukstēja. "Izdari tā, lai desa atsvabinās!"

Tētis mēģināja vēlreiz, bet nekas nenotika. Tad viņš ieskrē- jās un metās virsū plastmasas desai, un abi divi aizslīdēja pār glumajām aļģēm, viņi ilgā, grimstošā kustībā iebrauca jūrā, un Sofija sāka kliegt.

"Neliec nu vainu uz Dievu," vecāmāte sacīja, viņa bija ļoti ieinteresēta.

Sofijas tētis ierāpās laivā un ar rāvienu iedarbināja mo­toru, tas palēcās, un Sofija ar vecomāti reizē nolidoja laivas dibenā. Lielā plastmasas desa lēnām iegrima jūrā, nostiep­dama virves, tētis karājās pār laivas pakaļgalu un mēģināja saskatīt, ko tā dara. Tā līda caur jūraszālēm, un vietā, kur ūdens padziļinājās, tā pilnīgi pazuda un vilka motoru lejup jūrā, tā ka tas sprauslāja. Ģimene pārvietojās uz priekšu, un starp laivas malu un jūru bija tik tikko desmit centimetru.