"Es nedomāju lūgties viņu vēlreiz," Sofija dusmīgi teica.
"Viņš noteikti zina," sacīja vecāmāte, uz muguras gulēdama priekšgalā. Viņa nodomāja — ar Dievu ir tā, ka viņš gan palīdz, bet tikai tad, kad cilvēks ir mazliet papūlējies.
Plastmasas desa lēnām kuģoja uz priekšu zaļajā dzīlē, ko jau skāra jūras dibena ēnas, liels dzīva ūdens burbulis. Visi cilvēki zina, ka lietusūdens ir vieglāks par sālsūdeni, taču šajā gadījumā sūknis bija iesūcis lielus daudzumus dūņu un smilšu. Laivā bija ļoti karsts un oda pēc benzīna, motors strādāja kā traks. Vecāmāte iemiga. Jūra bija tikpat spoža, un mākoņu sablīvējums bija pakāpies augstu pār krastu. Lielā plastmasas desa ērti brauca pār sēkli un nokrita otrā pusē, motors uzņēma ātrumu un traucās uz priekšu, atkal parāvās atpakaļ, un laiva pavisam veikli ielaida pakaļgalā ūdeni. Tad devās uz priekšu, taču ļoti lēnām. Vecāmāte sāka krākt. Stiprs, sauss pērkona dārds izvēlās cauri salām, un melnas vējbrāzmas izlēca uz ūdens un tikpat ātri pazuda. Kad viņi aplieca garo zemesragu, atskanēja nākamais rībiens, vienlaikus plastmasas desa pāršļūca pār rifu un vecāmāte pamodās. Viņa redzēja, kā pār pakaļgalu pārvēlas īss, spožs vilnis, un sajuta, ka ir slapja. Vairs nebija tik karsts, apjukuši mākoņu kušķi brāzās pār debesīm, un ūdens laivā bija silts un patīkams. Ainava bija satumsusi, dzelteni spīdēja sēkļi, un smaržoja pēc lietus. Viņi lēnām tuvojās salai, kamēr negaiss vilka savu dziļo ēnu pār jūru, visi trīs sēdēja klusi un šīs nedrošības pārņemti, kam tik reti ir spraiguma vārds. Šeit bija seklāks, un katru reizi, kad plastmasas desa atsitās pret jūras dibenu, ūdens līmenis laivā pacēlās, beidzot jūra pavisam mierīgi plūda pār reli- ņiem, un reizē sākās negaiss.
Tētis apturēja sprauslājošo motoru un izbrida krastā, viņam sekoja Sofija ar šļūteni. Vecāmāte ļoti piesardzīgi pārvēlās pār reliņiem un sāka brist, lāgiem viņa mazliet papeldēja, lai atcerētos, kā tas bija. Pēc tam viņa apsēdās uz klints un izlēja ūdeni no kurpēm. Viss līcis bija pilns ar maziem, dusmīgiem vilnīšiem, un sēklī uzskrējusi plastmasas desa spīdēja kā paradīzes apelsīns. Tētis vilka un stiepa, un tagad desa lēnām pacēla savu oranžo vēderu, pavērsusi misiņa vītņu nabu pret debesīm, tika pievienotas šļūtenes, sākās sūknēšana, un gaisā uzlidoja liels duļķu un smilšu kunkulis! Un pēc tam pret klinti atsitās ūdens strūkla, tā ka sūnas pajuka. "Ūdens! Ūdens!" Sofija kliedza, cauri slapja un mazliet histēriska, viņa apkampa pulsējošo šļūteni un juta, ka tā pumpē ūdeni pār Clematis, Nelly Moser un Fresia, Fritillaria, Othello un madame Droutschki, Rhododendron un Forsythia Spectabilis. Viņa redzēja, kā spēcīgā strūkla lokā nolīst pār salu un ieplūst sausajā ūdensbedrē. "Ūdens!" Sofija brēca, viņa aizskrēja pie papeles un ieraudzīja, ko gaidījusi, zaļu saknes dzinumu. Un tajā pašā mirklī sākās lietus, silts un spēcīgs, un sala tapa divkārt svētīta.
Vecāmāte visu mūžu bija bijusi spiesta taupīt, tāpēc viņas vājība bija izšķērdība. Viņa redzēja, ka dumbrājs, mucas un katra klinšu sprauga piepildās un pārplūst. Viņa vēroja vē- dināšanai izliktos matračus un traukus, kas mazgājās paši. Viņa nopūtās aiz laimes un, domās iegrimusi, no dzeramā ūdens kannas piepildīja kafijas tasīti un izlēja to pār kādu margrietiņu.
Biežu laiva
Kādā siltā un rāmā augusta nakti jūrā atskanēja dobjš, skaļš trompetes pūtiens, tas bija kā Pastardienas bazūnes. Divkārtīgas gaismas virknes slīdēja salas virzienā lēnā lokā, milzīgā motorlaiva dūca tā, kā var dūkt tikai ļoti dārgas un ātras laivas, un lampiņas bija visās krāsās no koši zilas un asins- sarkanas līdz baltai. Visa jūra aizturēja elpu. Sofija un vecāmāte naktskreklos stāvēja uz klints un nolūkojās. Svešā laiva ar izslēgtu motoru slīdēja tuvāk un tuvāk, un lampiņu atspulgi viļņos bija kā dejojošas uguns čūskas. Tad tā pazuda zem klints. Sofijas tētis bija uzvilcis bikses un aizskrēja lejā sagaidīt laivu. Ilgu laiku bija pavisam kluss, tad no piestātnes līdz viņām atplūda klusa mūzika.
"Viņi svin, tā ir ballīte," Sofija čukstēja. "Mēs ari iesim, mēs apģērbsimies un tūlīt dosimies turp!"
Taču vecāmāte teica: "Pagaidi. Pagaidi, līdz viņš atnāks mums pakaļ."
Gaidīdamas viņas apgūlās gultā un pavisam drīz iemiga. Un nākamajā rītā laiva bija prom, tā bija aizbraukusi.
Sofija nometās uz klints un raudāja. "Viņš būtu varējis atnākt mums pakaļ!" viņa sauca. "Viņš ļāva mums gulēt, lai gan tur bija ballīte, un es viņam nekad nepiedošu!"
"Viņš uzvedās ļoti slikti," vecāmāte stingri teica. "Un es viņam to pateikšu, kad viņš pamodīsies."
Noslēpumainās laivas tēls nepārvarami atgriezās, un Sofija kliedza no bēdām.
"Izšņauc degunu," vecāmāte sacīja. "Tā bija nejauka vilšanās, tomēr izšņauc degunu. Tu izskaties briesmīgi." Viņa mazliet pagaidīja un teica: "Domāju, ka tie bija ļoti nepatīkami cilvēki. Šo laivu viņi ir vienkārši saņēmuši mantojumā. Viņi neko nesaprot no laivām." Tad viņa atriebīgi piebilda: "Bet iekārtoja laivu viņi paši, un tās bija briesmīgas krāsas."
"Tu tā domā?" Sofija vaimanādama piecēlās.