"Man šķiet," vecāmāte ierunājās, "man šķiet, ka neviens nav pietiekami interesējies par sliekām. Kādam, kurš ir patiesi ieinteresēts, vajadzētu uzrakstīt par tām grāmatu."
Vakarā Sofija jautāja, vai "daži labi" rakstīt kopā vai atsevišķi.
"Atsevišķi," vecāmāte atbildēja.
"No tās grāmatas nekas nesanāks," Sofija nikni teica. "Es nevaru domāt, ja mani visu laiku traucē pareizrakstība, es aizmirstu, kur paliku, un tur iznāk tikai muļķības!" Grāmatai bija daudz lapu un sašūta muguriņa. Sofija nometa to uz grīdas.
"Kāds ir nosaukums?" vecāmāte jautāja.
"Disertācija par sliekām, kas pārtrūkušas pušu! Bet tur nekas nesanāks!"
"Apsēdies kaut kur un diktē," vecāmāte sacīja. "Es rakstīšu, un tu teiksi, ko rakstīt. Mums laika ir gana. Kur es atkal esmu likusi brilles?"
Tas bija īpaši labs vakars, lai sāktu rakstīt grāmatu. Vecāmāte atvēra pirmo lappusi, kas saņēma pietiekami gaismas no saulrieta aiz loga, tur jau bija uzzīmēta vinjete ar pāršķeltu slieku, viesu istaba bija mierīga un vēsa, un aiz sienas sēdēja un strādāja tētis.
"Ir tik labi, kad viņš strādā," Sofija piezīmēja. "Tad es zinu, ka viņš tur ir. Izlasi, ko es uzrakstīju."
"Pirmā nodaļa," vecāmāte lasīja. "Ir daži labi, kas makšķerē ar tārpiem."
"Atstarpe. Tagad tev jāturpina: es neteikšu, kā viņus sauc, bet tētis tas nav. Ja tagad iedomājas slieku un šī slieka ir nobijusies, tā saraujas līdz… Cik stipri tā saraujas?"
"Piemēram, līdz sestdaļai sava garuma."
"Piemēram, līdz sestdaļai sava garuma, un tad tā kļūst maza un resna, un tad tajā ir viegli iedurt, un tas sliekai nebija padomā. Bet, ja iedomājas gudru slieku, tā izstiepjas tik gara, cik vien spēj, tā ka nav nekā, kur iedurt, un slieka pārplīst. Zinātne vēl nezina, vai slieka vienkārši saplīst vai arī tā ir viltīga, jo vienmēr nevar zināt, bet…"
"Mirklīti," vecāmāte sacīja. "Vai drīkstu pierakstīt: vai tas ir tāpēc, ka slieka neiztur vai arī tā ir gudrība?"
"Vienalga," Sofija nepacietīgi attrauca. "Lai tikai būtu saprotami. Tagad netraucē mani. Turpini tā: slieka noteikti labi zina, ka pārplīstot abas puses sāk augt pilnīgi vienas pašas. Atstarpe. Taču mēs nezinām, cik sāpīgi tas ir. Turklāt mēs nezinām arī, vai tārpiņš baidās no sāpēm. Taču slieka katrā ziņā jūt, ka tai visu laiku tuvojas un tuvojas kaut kas ass. Tas ir instinkts. Starp citu, es jums teikšu, ka nevar apgalvot — slieka ir tik maza un tai ir tikai barības sagremošanas kanāls, un tāpēc tai nesāp. Es esmu pārliecināta, ka sāp, bet varbūt tikai vienu sekundi. Tagad es domāju par gudro slieku, kas izstiepās gara un tad pārtrūka uz pusēm, tas, piemēram, varētu būt tāpat kā izraujot zobu, tikai tas nesāp. Pēc tam, nomierinājusi nervus, slieka tūdaļ juta, ka kļuvusi īsāka, un tad ieraudzīja, ka otra puse guļ blakus. Lai to visu būtu mazliet vieglāk saprast, es teikšu tā — abi gabali nokrita zemē, un tas ar āķīti aizgāja savu ceļu. Tie vairs nevarēja saaugt kopā, jo bija šausmīgi satraukti, un tāpēc it nemaz neapdomājās. Un vēl tie zināja, ka noteikti atkal izaugs katrs uz savu pusi. Es domāju, ka tie skatījās viens uz otru un nosprieda, ka izskatās riebīgi, un tad aizrāpoja prom viens no otra, cik ātri vien spēja. Vēlāk tie sāka prātot. Tie juta, ka tagad visa dzīve pārvērtīsies, taču nezināja, kā vai kādā veidā."
Sofija apgūlās gultā uz muguras un domāja. Viesu istabā bija kļuvis tumšs, un vecāmāte piecēlās, lai iedegtu lampu.
"Nevajag," Sofija teica. "Nededz lampu. Paņem kabatas lukturīti. Dzirdi? Vai to sauc — piedzīvot?"
"Jā," vecāmāte atteica. Viņa nolika iedegto kabatas lukturīti uz naktsgaldiņa un gaidīja.
"Jādomā, ka viss, ko tās vēlāk piedzīvoja, kļuva uz pusi mazāks, tomēr puses katrā ziņā noteikti jutās arī atvieglotas un juta arī, ka nekas no tā, ko viņas dara, vairs nav viņu vaina. Abas puses vienkārši novēla vainu viena uz otru vai arī teica, ka pēc šāda notikuma neviens vairs nav savā ādā. Ir kāda lieta, kas padara visu sarežģītāku, proti, tas, ka pastāv tik liela atšķirība starp galvas galu un pakaļgalu. Neviens tārps nekad neiet atmuguriski, un tāpēc tam arī galva ir tikai vienā galā. Bet, ja Dievs ir radījis sliekas tā, ka tās var sadalīties un atkal izaugt, tad jābūt tādam kā slepenam vadam, kas sniedzas sliekai līdz pakaļgalam un vēlāk palīdz tai domāt. Citādi slieka nevar tikt galā, palikusi viena. Tomēr pakaļgalam ir ļoti mazas smadzenes. Tās noteikti atceras savu otru pusi, kas vienmēr gāja pa priekšu un visu izlēma. Un tagad," Sofija sacīja un piecēlās, "tagad pakaļgals jautā: uz kuru pusi man augt? Vai man veidot jaunu asti vai galvu? Un vai man jāturpina sekot un izvairīties no svarīgu lietu izlemšanas vai arī jābūt tai, kas zina labāk, līdz atkal pārplīsīšu uz pusēm? Tas būtu aizraujoši. Taču var gadīties, ka slieka ir tik ļoti pieradusi būt aste, ka atstāj visu, kā ir. Vai pierakstīji visu, ko es teicu?"
"Katru vārdu," vecāmāte atteica.
"Tagad būs nodaļas beigas: Bet varbūt galvas gals domā — cik jauki, ka it nekas nav jāvelk līdzi, bet kas to lai zina, jo tas nav droši. Nekas nav īsti droši, ja reiz esi tāds, kas jebkurā mirklī var pārplīst vidū pušu. Bet, lai kā uz šo lietu raudzītos, vajadzētu izbeigt makšķerēt ar tārpiem."
"Re kā," vecāmāte sacīja. "Disertācija beigusies un papīrs arī."
"Nemaz nav beigusies," Sofija teica. "Tagad būs otrā nodaļa, taču to es izdomāšu rīt. Kā tev šķiet, kā ir?"
"Ļoti pārliecinoši."
"Man arī tā šķiet," Sofija sacīja. "Varbūt ļaudis kaut ko iemācīsies no manis teiktā."
Nākamajā vakarā viņas turpināja ar virsrakstu Citi bēdīgi dzīvnieki. "Ar maziem dzīvnieciņiem ir ļoti sarežģīti. Es vēlētos, kaut Dievs nebūtu radījis mazos dzīvnieciņus vai arī būtu uztaisījis tos tā, lai tie varētu pateikt, ko vēlas, vai arī lai Viņš būtu devis tiem skaidri redzamas sejas. Atstarpe. Ja padomā, piemēram, par naktstauriņiem. Tie lido un lido uz lampu, un apdedzinās, un lido turp atkal. Tas nevar būt instinkts, jo tā tas nav iekārtots. Tauriņi neko nesaprot, vienkārši joņo tieši virsū. Pēc tam guļ uz muguras un trīsina visas savas kājiņas, un tad tie ir beigti. Vai pabeidzi? Izklausās labi?"