Tētis apsēdās liedagā, lai pastrādātu. Bija ļoti silts. Viļņi kļuva augstāki, un stiprā, dzeltenā gaisma virs ūdens žilbināja viņam acis. Tētis atspiedās pret klinti un iemiga.
"Man šķiet, ka gaisā jūtams pērkons," vecāmāte sacīja. "Un aka smird stiprāk nekā jebkad."
"Tā ir pilna ar maitām," Sofija teica.
Viņas ielūkojās akas šaurajā caurumā, cauri visiem cementa riņķiem lejā, tumsā. Viņas vienmēr apostīja aku. Tad apskatīja loču atkritumu kaudzi.
"Kur tavs tētis?"
"Viņš guļ."
"Tā ir laba doma," vecāmāte sacīja. "Pamodini mani, ja jūs darīsiet kaut ko jauku." Viņa izvēlējās smilšu laukumiņu starp kadiķiem.
"Kad mēs ēdīsim? Kad mēs peldēsimies?" Sofija jautāja. "Kad iesim apkārt salai? Vai mēs ēdīsim, vai peldēsimies, vai jūs nedarīsiet neko citu kā vien gulēsiet?"
Bija karsts un kluss, un vientulīgs. Namiņš sarāvās kā garš, plakans dzīvnieks, un pār namiņu, griezīgi klaigājot, lidinājās melnas bezdelīgas, tās bija kā naži gaisā. Sofija apstaigāja liedagu un atkal atgriezās, visā salā nebija nekā cita kā vien klintis un kadiķi, un oļi, un smiltis, un sausas zāles kumšķi. Debesis un jūru aizplīvuroja dzeltenā dūmaka, kas bija stiprāka par saules gaismu un darīja sāpes acīm, viļņi cēlās pret krastu garos uzkalnos un bangās saplīsa pret liedagu. Tie bija ļoti gari viļņi. "Mīļo Dieviņ, liec, lai kaut kas notiek," Sofija lūdzās. "Tēvsmūs, es mirstu no garlaicības, āmen."
Varbūt pārmaiņas iestājās, kad apklusa bezdelīgas. Ņirbošās debesis bija tukšas, tur vairs nebija putnu. Sofija gaidīja. Gaisā bija uzklausītas lūgšanas. Viņa uzmanīja jūru un redzēja, ka apvārsnis satumst. Melnums izpletās, un jūra sa- červelējās aiz gaidām un šausmām. Tas nāca tuvāk. Skaļā, šalcošā čukstā vējš atnāca uz salu un devās tālāk, tad atkal bija kluss. Sofija gaidīja pludmalē, liedaga zāle gulēja pieglausta zemei kā gaiša kažokāda. Tagad pār ūdeni brāzās jauna tumsa, tā bija lielā .vētra! Sofija skrēja tai pretī, un viņu apskāva vējš, viņa bija reizē auksta un kvēloša un skaļi sauca: "Vējš! Vējš!" Dievs bija atsūtījis viņai personisko vētru, un ūdens cēlās, savā nebeidzamajā labvēlībā Dievs meta pret krastu lielus ūdens blāķus, un tie kāpa pār liedaga akmeņiem, zāli un sūnu un putoja starp kadiķiem, un pār zemi dipēja Sofijas cietās vasarīgās pēdiņas, viņai skraidot šurpu turpu un slavējot Dievu. Viss kļuva ātrs un ass, un beidzot kaut kas notika!
Tētis pamodās un atcerējās savus tīklus. Laiva gulēja, ar sānu dauzīdamās pret krastu, airi grabēdami valstījās šurpu turpu, un motors sitās pret zāļaino pļaviņu, tētis atraisīja virvi, izstūma laivu pretvējā un ķērās pie airiem. Bangas nāca ap aizvēja krastu kā uztūkuši kalni, debesis pār viņu bija tikpat dzeltenas, tukšas un spīdošas, un tur sēdēja Dievs un uzklausīja Sofijas lūgšanas par vētru, un gar visu krastu valdīja vienāds apjukums un izbrīns.
Dziļi miegā vecāmāte sajuta, kā bangu dunoņa vēlas pār zemi, viņa pietrūkās sēdus un ieklausījās uz jūras pusi.
Sofija uz muguras nometās smiltīs viņai blakus un iesaucās: "Tā ir mana vētra! Es lūdzu Dieviņam vētru, un te nu tā ir!"
"Lieliski," vecāmāte atteica. "Bet mums jūrā ir tīkli."
Nav viegli vienam izvilkt tīklu, un vēja brāzmās tas ir gandrīz neiespējami. Tētis pārslēdza motoru uz mazāko ātrumu, pavērsa laivas priekšgalu pret jūru un sāka vilkt tīklus. Pirmais tīkls tika cauri ar plīsumu, taču otrais bija ieķēries jūras dibenā. Tētis ieslēdza motoru tukšgaitā un mēģināja griezties apkārt. Tīkla tauva pārtrūka. Beidzot viņš mitējās tīklu nostiept, tikai vilka, un tīkls nāca augšā kā skrandaina trose no jūraszālēm un zivīm, kas tika ieceltas laivā. Sofija un vecāmāte stāvēja un noskatījās, kad laiva tuvojās krastam caur bangām, tētis izlēca ārā, metās pie laivas sāniem un vilka, plats vilnis skalojās ap zemesragu, sitās pret pakaļgalu un dzina uz priekšu, kad tas sūcot atkāpās, laiva droši gulēja krastā. Tētis to piesēja, viņš paņēma tīklus rokās un gāja pār salu, saliecies pret vēju. Viņas sekoja tētim, ļoti tuvu viena otrai, acis svilināja, un lūpas sajuta sāli. Vecāmāte gāja, plati likdama kājas un smagi spiezdama kūju pret zemi. Tagad apgāzās atkritumu kaudze pie akas un traucās šurp, viss, kas bija radis mieru, lai satrūdētu un pēc simt gadiem pārvērstos par zemi, tika uzrauts gaisā un virpuļoja pār krastu vētras pārņemtajā jūrā, veco loču samazgas, akas smirdoņa un visu vasaru lēnās skumjas; bangas un lidojošas baltas putas noskaloja šēru tīru.
"Vai tev patīk?" Sofija sauca. "Tā ir mana vētra! Saki, ka ir jautri!"
"Ļoti jautri," vecāmāte atteica un mirkšķināja sālsūdeni laukā no acīm.
Tētis nosvieda savus tīklus pie kāpnītēm, kur vējš bija nopūtis nātres un tās gulēja kā pelēks paklājs, pēc tam tētis viens pats devās uz zemesragu vērot viļņus. Viņš ļoti steidzās. Vecāmāte apsēdās uz klints un sāka izņemt zivis, viņai tecēja deguns un mati plīvoja uz visām pusēm.
"Ar mani ir dīvaini," Sofija ierunājās. "Uznākot vētrai, es vienmēr jūtos tik jauka."
"Ak tā?" vecāmāte teica. "Tā varētu būt tiesa…" Jauka, viņa nodomāja, nē, es laikam neesmu jauka. Labākais, ko varētu pateikt — man ir interesanti. Viņa izpiņķēja no tīkla asari un sita to pret klinti.
Tētis pāršķēla loču namiņa slēdzeni ar lielu akmeni, viņš to darīja, lai pasargātu savu ģimeni.