Vecāmāte piecēlās un sacīja: "Es zinu labāku rotaļu. Mēs esam veci venēcieši, kas ceļ jaunu Venēciju."
Abas sāka būvēt muklājā. Viņas no liela daudzuma mazu mietiņu sadzina pāļus Piazza San Marco un apsedza tos ar plakaniem akmeņiem, viņas izraka vairākus kanālus un uzbūvēja pār tiem tiltus. Melnās skudras staigāja šurpu turpu pār tiltiem, un zem tiltiem mēness gaismā slīdēja gondolas. Sofija liedagā salasīja baltu marmoru. "Skaties, māmiņ!" viņa sauca. "Esmu atradusi jaunu pili!"
"Bet, mīļo bērniņ, esmu māte tikai tavam tētim," vecāmāte sacīja un jutās noraizējusies.
"Ak tā!" Sofija kliedza. "Un kāpēc viņš ir vienīgais, kurš drīkst teikt — māmiņ!" Viņa iesvieda pili kanālā un devās projām.
Vecāmāte apsēdās verandā, lai no baisas koka uztaisītu Dodžu pili. Kad pils bija gatava, viņa to nokrāsoja ar ūdens- krāsām un zeltījumu. Sofija atnāca skatīties.
"Šeit dzīvo māmiņa un tētis ar savu bērnu," vecāmāte sacīja. "Šajā logā. Bērns tikko pa logu izsvieda pusdienu servīzi, un tā sašķīda pret laukumu, jo bija tikai porcelāns. Diezin ko gan māmiņa teica?"
"Es zinu, ko māmiņa teica," Sofija atbildēja. "Māmiņa teica: mīļo bērniņ, vai tu domā, ka tavai mātei ir bezgala daudz porcelāna?!"
"Un ko sacīja bērns?"
"Viņa sacīja: māmiņ, es apsolu sviest tikai zelta šķīvjus!"
Viņas nolika pili pie laukuma, un tēvs, māte un bērns palika tur dzīvot. Vecāmāte uztaisīja vairākas pilis. Daudz ģimeņu ievācās uz dzīvi Venēcijā un sakliedzās pār kanāliem. Cik tālu pie jums ir iegrimis? Ak tā, nav tik bīstami. Mana māmiņa saka, neesot vairāk par trīsdesmit centimetriem. Ko tava māmiņa šodien gatavos pusdienās? Manējā vāra asarus… Naktīs viņi visi gulēja cits citam blakus, un bija dzirdami tikai skudru soļi pār tiltiem.
Vecomāti pārņēma aizvien lielāka interese. Viņa uztaisīja viesnīcu, krodziņu un zvanu torni ar mazu lauvu smailē. Viņa atcerējās ielu nosaukumus, jo bija pagājis tik ilgs laiks, kopš viņa dzīvojusi Venēcijā. Kādu dienu Canal Grande sēdēja zaļa ūdensķirzaka, un satiksmei vajadzēja veikt garu apkārtceļu.
Tajā pašā vakarā sāka līt, un vējš pārmetās dienvidaus- trenī. Radio ziņoja par ciklonu un sešām ballēm pēc Boforta skalas, un neviens tam nepiegrieza īpašu vērību. Taču naktī, kad vecāmāte, kā parasti, pamodās un izdzirda pār jumtu rībam lietus šaltis, viņa atcerējās grimstošo pilsētu un kļuva nemierīga. Pūta stiprs vējš, un starp muklāju un jūru bija tikai piekrastes pļava. Vecāmāte iemiga, atkal pamodās un domāja par Venēciju un Sofiju, un katru reizi viņa dzirdēja lietu un viļņus. Kad sāka aust gaisma, viņa piecēlās, uzvilka virs naktskrekla vaskadrānas mēteli un uzlika galvā jūrnieka cepuri.
Vairs nelija tik stipri, taču zeme bija izmirkuši un tumša. Tagad viss labi augs, vecāmāte izklaidīgi nodomāja, viņa cieši satvēra savu kūju un cīnījās uz priekšu pret vēju. Pelēkā rītausma bija skaista, ar gariem, paralēliem lietus mākoņiem, kas virzās pār debesīm, jūra bija tumši zaļa ar baltām viļņu galotnēm. Viņa drīz vien ieraudzīja, ka visa piekrastes pļava ir pārplūdusi, un tad pamanīja Sofiju, kas lēkšoja pār klinti.
"Tā ir nogrimusi!" Sofija kliedza. "Pils ir prom!"
Rotaļu namiņš bija vaļā, un durvis dauzījās vējā.
"Ej gultā," vecāmāte sacīja. "Novelc kreklu, jo tas ir slapjš, aizver durvis un ej gultā. Es atradīšu pili. Apsolu, ka atradīšu."
Sofija raudāja ar pavērtu muti, viņa neklausījās. Beidzot vecāmāte aizveda viņu uz namiņu, lai pārliecinātos, ka Sofija ielīdīs gultā. "Es atradīšu pili," viņa atkārtoja. "Beidz kaukt un guli." Viņa aizvēra durvis un devās prom. Nokāpusi pludmalē, vecāmāte ieraudzīja, ka muklājs pārvērties par līci.
Viļņi skalojās augstu pār viršiem un atkāpās atpakaļ jūrā, un alkšņi stāvēja tālu ūdenī. Venēcija bija nogrimusi jūrā.
Vecāmāte palika stāvam un ilgi skatījās, tad pagriezās un devās mājup. Viņa iededza lampu, paņēma darbarīkus un piemērotu baisas koka gabalu un uzlika brilles.
Dodžu pils bija gatava pulksten septiņos, un tieši tobrīd Sofija pieklauvēja pie durvīm.
"Pagaidi," vecāmāte sacīja. "Krampītis priekšā."
"Vai tu atradi?" Sofija sauca. "Vai viņa tur vēl bija?"
"Kā tad," vecāmāte atteica. "Viss bija."
Pils izskatījās pārāk jauna, tā nekad nebija piedzīvojusi plūdus. Vecāmāte ātri paķēra ūdensglāzi un izlēja to pār Dodžu pili, viņa iztukšoja pelnu trauku plaukstā un ierīvēja kupolus un fasādi, bet Sofija visu laiku raustīja durvis un sauca, ka gribot tikt iekšā. Vecāmāte atvēra durvis un teica: "Mums paveicās."
Sofija pētīja pili ļoti uzmanīgi. Viņa nolika to uz naktsgaldiņa un neko neteica.
"Tā ir tāda, kādai tai jābūt, vai ne?" vecāmāte bažīgi jautāja.
"Kuš!" Sofija čukstēja. "Es gribu dzirdēt, vai viņa tur vēl ir?"
Viņas ilgi klausījās. Pēc tam Sofija sacīja: "Vari būt mierīga. Māmiņa teica, ka laiks bijis briesmīgs. Tagad viņa visu satīra un ir ļoti nogurusi.
"Jā, to es saprotu," vecāmāte noteica.
Bezvejš
Ļoti reti gadās tā, ka jūra ir tik mierīga, lai maza laiviņa ar piekaramo motoru uzdrošinātos doties uz Kumletu jeb Akmens krāvumu, kas ir pēdējā šēra Somu līcī. Lai turp nokļūtu, paiet stundas, un jāņem līdzi ēdiens visai dienai. Kumleta ir gara šēra, un pa gabalu tā izskatās kā divas salas, divas gludas muguras ar navigācijas zīmi uz vienas un mazu bāku uz otras. Nekāda akmens krāvuma tur vispār nav. Piebraucot tuvāk, var redzēt, ka akmens muguras patiesi ir gludas kā roņi un ka starp tām ir gara, šaura oļiem klāta zemesmēle. Oļi ir pavisam apaļi.
Jūra bija spoža kā eļļa un tik bāla, ka tik tikko varēja saredzēt, ka tā ir zila. Vecāmāte sēdēja laivas vidū zem violeta saulessarga, viņa necieta violetu krāsu, taču citādas nebija, un, starp citu, krāsa bija skaista un tikpat gaiša kā jūra. Saulessarga dēļ viņi izskatījās pēc vissliktākajiem vasarniekiem, taču tā nebija. Ģimene izkāpa krastā nejauši izvēlētā vietā, jo te nebija aizvēja puses, aizvējš bija visur, viņi uznesa krastā savas mantas un sviestu nolika ēnā. Klints zem pēdām bija karsta. Tētis iesprauda saulessargu kādā plaisā, tur vecaimā- tei vajadzēja gulēt uz gumijas matrača un justies labi. Viņa redzēja, kā tie abi aiziet katrs uz savu pusi, un sala bija tik liela, ka viņi ļoti drīz pārvērtās par maziem punktiņiem, kas kustas gar krastu. Tad vecāmāte izlīda no saulessarga apakšas, paņēma kūju un devās pati uz savu pusi, taču pirms aiziešanas nolika uz matrača svīterus un peldmēteļus, lai izskatītos, ka viņa guļ.