Kāds vīrs skarbi pieklaudzināja pa galdu, un sarunu dūkoņa aprāvās klusumā. Imbers paskatījās uz šo vīru. Tas likās esam cilvēks, kam vara, tomēr Imbers nojauta, ka galvenais pār visiem un arī pār to, kas klaudzināja, ir platpierainais vīrs, kas sēdēja pie galdiņa dziļāk aizmugurē. Kāds cits vīrs pie lielā galda piecēlās un sāka skaļā balsī kaut ko lasīt no daudzām plānām papīra lapiņām. Katru lapiņu iesākdams, viņš atkāsējās, bet nobeigdams aplaizīja pirkstus. Imbers viņa runu nesaprata, taču pārējie saprata, un indiānis redzēja, ka tā svēla viņus niknumā. Dažbrīd tā viņus darīja briesmīgi niknus, un reiz kāds vīrs sāka Imberu lādēt strupiem, asiem un negantiem vārdiem, bet cilvēks pie galda atkal pieklaudzināja, lai apklust.
Cilvēks lasīja bezgala ilgi. Viņa monotonā, dziedošā izruna žūžoja Imberu snaudā, un, kad cilvēks beidza lasīt, indiānis bija cieši aizmidzis. Kāda balss viņu uzrunāja dzimtajā Baltās Zivs cilts valodā, viņš pamodās un bez jebkāda izbrīna ieskatījās sejā savam māsas dēlam — jauneklim, kas pirms daudziem gadiem bija aizgājis no cilts, lai mitinātos pie baltajiem.
— Tu mani neatceries, — tas teica sveiciena vietā.
— Kā ne, — Imbers atbildēja. — Tu esi Haukans, tas, kurš no mums aizgāja. Tava māte ir mirusi.
— Viņa jau bija veca sieva, — Haukans atteica.
Taču Imbers jau vairs nedzirdēja, un Haukans viņu atkal pamodināja, sapurinot aiz pleca.
— Man tev jāpasaka tas, ko teica šis vīrs, — tas ir stāsts par noziegumiem, kādus tu esi pastrādājis, un to tu, ak, nejēga, pats esi izstāstījis kapteinim Aleksanderam. Tev ir jāsaprot, kas tika teikts, un japasaka, vai runāta patiesība vai ne. Tāda ir pavēle.
Haukans bija nokļuvis pie misionāriem, un tie viņu bija iemācījuši lasīt un rakstīt. Viņš turēja rokā daudzās plānās lapiņas, no kurām pirmīt šis vīrs skaļā balsī lasīja un kuras bija pierakstījis kāds rakstvedis, kad Imbers pirmo reizi ar Džimmija mutes starpniecību izteica savu atzīšanos kapteinim Aleksanderam. Haukans sāka lasīt. Imbers kādu brītiņu klausījās, tad viņa sejā izpaudās pārsteigums, un viņš aši pārtrauca runātāju.
— Tie ir mani vārdi, Haukan. Tie nāk no tavām lūpām, kaut gan tavas ausis tos nav dzirdējušas.
Haukans pašapzinīgi pasmīnēja. Mati tam bija pāršķirti celiņā.
— Nē, ak, Imber, šie vārdi nāk no papīra. Manas ausis tos nekad nav dzirdējušas. Tie nāk no papīra, caur manām acīm tie iet manā galvā, un mana mute tos saka tev. Tā tas notiek.
— Tad tā tas notiek? Tad tie ir uz papīra? — Imbcra balss noplaka bijīgā čukstā, kad viņš paburzīja papīru starp īkšķi un pārējiem pirkstiem, raudzīdamies uz tā sa- kricelētajos burtu ķeburos. — Tā ir liela burvestība, Haukan, un tu esi brīnumdaris.
— Nieks vien ir, nieks vien ir, — jauneklis nevērīgi un lepni attrauca. Tad uz labu laimi sāka lasīt kādu no dokumenta lapām:
— «Tajā gadā pirms ledus uzlūšanas ieradās kāds vecs virs ar zēnu, kam bija kliba kāja. Ari tos es nokāvu, un vecais vīrs skaļi kliedza …»
— Taisnība, — Imbers pārtrauca, elpai aizraujoties. — Viņš skaļi kliedza un ilgu laiku negribēja nomirt. Bet kā tu to zini, Haukan? Varbūt balto cilvēku priekšnieks tev pateica? Neviens mani toreiz neredzēja, un es pastāstīju tikai viņam vien.
Haukans nepacietīgi papurināja galvu.
— Vai tad es tev, ak, nejēga, neteicu, ka tavi vārdi ir uz papīra?
Imbers cieši blenza ar tinti apskribelētajā lappusē.
— Tāpat kā mednieks, raudzīdamies sniegā, saka: te vēl vakardien ir skrējis trusītis, un te pie kārklu krūma viņš ir apstājies un klausījies, kaut ko sadzirdējis un nobijies, te viņš pagriezies atpakaļ pa savām pēdām, un te viņš joņojis ļoti ātri, lieliem lēcieniem, bet te — vēl ātrāk un vēl lielākiem lēcieniem — tuvojies lūsis, un te, kur ķepas iecirstas dziļi sniegā, lūsis atsperies ļoti lielam lēcienam, un te viņš atkal nonācis zemē, tieši trusītim virsū, un apvēlies ar vēderu gaisā, un te ved tālāk lūša pēdu sliede, bet trusīša vairs nav, — tāpat kā mednieks, skatīdamies uz zīmēm sniegā, saka: tā tas bija un te, un tur, — tā arī tu, skatīdamies uz papīru, saki — tā tas bija, te un tur notika lielie darbi, ko vecais Imbers darījis?
— Tieši tā, — Haukans atbildēja. — Bet tagad klausies un turi aiz zobiem savu sievieša mēli, līdz tevi aicinās runāt.
Pēc tam Haukans ilgu laiku lasīja viņam priekšā atzīšanās pierakstu, bet Imbers sēdēja klusu, domās iegrimis. Kad lasījums beidzās, viņš teica:
— Tie ir mani vārdi un patiesīgi vārdi, bet es, Haukan, esmu kļuvis vecs, un tagad man nāk prātā aizmirsušies notikumi, ko tam tur priekšniekam vajadzētu dzirdēt. Tātad vispirms bija tas vīrs, kas atnāca pāri Ledus kalniem, nesdams līdzi no dzelzs gatavotas viltīgas lamatas, vioš kāroja ķert bebrus Baltas Zivs upē. Es viņu nositu. Pēc tam bija tie trīs vīri, kas sen atpakaļ meklēja zeltu pie Baltās Zivs upes. Tos arī es nositu un izsviedu tiņiern. Un tad pie Piecu Pirkstu krācēm tas vīrs, kam bija plosts un uz tā daudz gaļas.
Mirkļos, kad Imbers pieklusa, lai sakārtotu atmiņas, Haukans pārtulkoja teikto, bet rakstvedis visu pierakstīja. Tiesas telpā sapulcējušies klusēdami uzklausīja katru šo mazo, neizpušķoto traģēdiju, līdz Imbers sāka stāstīt par sarkanmati, kam acis šķielējušas krustām un ko viņš nošāvis no ļoti liela tāluma.
— Velnos, — izsaucās kāds skatītājs no priekšējām rindām. Balss viņam bija bēdīga un sagrauzta. Viņš bija sarkanmatis. — Velnos, — cilvēks atkārtoja. — Tas bija mans brālis Bills.