Džemmas acīm istaba izskatījās debešķīga. Pa logiem skaidri saskatāms dārzs, plauktos kaudzēm vēl neizpētītu dokumentu. Viņa būtu gatava te palikt uz mūžīgiem laikiem.
Viņa izstaigāja telpu un visu apskatīja. Plauktos atradās gan koka, gan kartona kastes, grozi, kas teju grasījās izjukt, pāris metāla toveru un papīru saiņi, pārsieti ar vecu lenti. Uz grīdas bija novietotas divas ar ādu apvilktas lādes, koka soliņš ar paceļamu virsējo daļu un vairākas mazas kastītes. Viena no tām bija aiznaglota.
Ar ko īsti sākt? Gandrīz trīcošām rokām Džemma kā izmēģinot nocēla priekšmetu, kas līdzinājās cepuru kārbai. Droši vien tā bija no tūkstoš deviņi simti divdesmitā gada vai tam tuva laika posma. Viņa ļoti cerēja, ka, to atvērusi, neieraudzīs cepuri. Patēriņa preču vēsture nebija viņas mīļākais lauciņš.
Ieraudzījusi, ka cepuru kārba ir pilna ar vēstulēm, Džemma skaļi ievilka elpu. Vēstules un dienasgrāmatas tās bija viņas iecienītākās lietas. Pie durvīm atradās krēsls, kurš izskatījās gluži ērts, bet Džemma neņēma to vērā, apsēdās turpat uz paklāja un izņēma no kārbas pirmo vēstuļu sainīti. Tas bija pārsiets ar tumšu, raupju lenti. Džemma izvilka pirmo vēstuli un uzmanīgi to atlocīja.
Daļa vēstules bija pazudusi. Teksts rakstīts stūrainā, smalkā rokrakstā un bija grūti izlasāms. Likās, kāds ļoti centies saglabāt tieši pēdējo vēstules daļu.
Lai gan tagad esmu jau veca un esmu redzējusi vairāk nekā nepieciešams, jo īpaši to briesmīgo karu, kurš teju vai sadalīja mūsu valsti divās daļās, visdzīvāk un ar vislielākajām sirdssāpēm es atceros to, kas notika ar Džūlianu un Viniju. Es nenoticēju tās sievietes asarām, kad viņa sacīja, ka Džūliana nāve bija negadījums. Vēl ļaunāk es domāju, ka viņai neticēja arī Evans. Atklāšu Jums noslēpumu, ko biju nolēmusi paņemt līdzi kapā. Vai atceraties, kāda bija histērija, kad pazuda Vēlmju akmens? Es to meklēju tikpat uzcītīgi kā visi pārējie, tikai zināju, ka to nebūs iespējams atrast, jo biju to paņēmusi līdzi, kad devos uz Angliju. Toreiz, tālajā vasarā pirms tik daudziem gadiem. Gribēju izmantot Vēlmju akmens maģiskās spējas savtīgiem nolūkiem, tomēr galu galā tikai vēlējos, lai Vinijai viss būtu labi. Nekad agrāk neesmu to sacījusi, tomēr ticu, ka Vēlmju akmens dāvāja viņiem tik neparasti skaistu bērnu. Pagājušajā nedēļā es uzrakstīju visu, kā bija, un noliku drošā vietā. Ceru, ka visi Freizeri to izlasīs un uzzinās, ko viņu laulību ceļā iegūtie radinieki nodarījuši 01dridžu ģimenei. Ceru, ka pienāks diena, kad šīs sievietes pēcteči zaudēs muižu. Viņi to nav pelnījuši! Un tagad man jāiet. Manas vecās, sāpošās locītavas neļauj vairs ilgāk rakstīt.
Ar mīlestību Temzina
Oho! Džemma skaļi noteica. Jau ar pirmajiem soļiem viņa bija paguvusi iemaldīties noslēpumu un romantikas laukā. Viņa ieskatījās rokaspulkstenī un sacīja sev, ka līdz pusdienām vēl ir ļoti daudz laika, izstiepās guļus UZ vacfeč uņ aizrautīgi nodevās lasīšanai.
Otrā nodaļa
Kolins Freizers bija sadrūmis. Viņam bija vēl ļoti daudz darāmā, bet tagad nācās braukt uz viesu namiņu pēc kādas studentes. Vienas no tiem, ko māte uzaicinājusi viņu mājās. Pārējie divi jau bija lielajā mājā un tik draudzīgi čaloja ar māti, ka līdzinājās sen zudušiem radiniekiem, kas gluži negaidot atgriezušies ģimenes klēpī. Jaunā sieviete, vārdā Aila, nemitējās atkārtot, cik viss te esot "izsmalcināts", bet puisis savukārt centās iedraudzēties ar Kolina brāli Leniju, pļāpājot par automašīnām. Lenijs jau astoņu gadu vecumā bija atjaunojis kāda auto transmisijas iekārtu un sarunā ar Kērku aizvien vairāk pārliecinājās, ka darba meklētājs students nenieka nezina par braucamajiem.
Jaunākais brālis Šeimuss tikai stāvēja malā un grozīja pirkstos monētu. Vecāki Šeimusam, ģimenes māksliniekam, bija aizlieguši jelko zīmēt, jo baidījās, ka viņš nāks klajā ar kādu nejēdzīgu karikatūru par šiem studentiem un tādējādi apkaunos savus vecākus. Vai, precīzāk sakot, māti. Tēvs parasti uzjautrinājās par visu, ko Šeimuss uzzīmēja.
Viss bija iesācies apmēram pirms trim gadiem, kad misis Freizere uzzināja, ka pēdējais Riptonas grāfs, ļoti attāls viņas vīra radinieks, nomiris, neatstājot pēcnācējus, un līdz ar to titulu neviens nav mantojis. Viņai nelika mieru doma par to, vai šo titulu būtu iespējams atjaunot. Tas radītu iespēju viņas vīram kļūt par grāfu, bet viņai pašai par grāfieni.
Vakarā, kad viņa šo jautājumu vēlējās pārrunāt ģimenes lokā, kopīgi atpūšoties dzīvojamā istabā, trīs jaunākie dēli nespēja valdīt smieklus. Šeimuss, kurš tolaik vēl mācījās vidusskolā, paķēra savu skiču bloknotu un uzzīmēja visai neglaimojošu mātes karikatūru, kurā attēloja viņu ar kroni galvā.
Jāteic, viņai pašai tas nemaz nešķita smieklīgi. Alija Freizere izslēja zodu un izsoļoja no istabas.
Tā, nu tas ir paveikts, viņas vīrs sacīja. Nu viņa nedēļām ilgi būs dusmīga uz mani. Lenij! Aizvāc to smīniņu no sejas un sāc domāt par atvainošanos. Viņš paskatījās uz savu jaunāko dēlu. Un tu, jaunais cilvēk, ar to savu zīmējumu… Vīrietis aprāvās, nepateicis līdz galam, it kā iecerētais sods būtu tik šausmīgs, ka par to labāk neieminēties.
Misters Freizers izteiksmīgi nopūtās un smagi piecēlās no sava iemīļotā krēsla, lai dotos uzmeklēt sievu. Durvīs viņš apstājās. Tas jūsu mātei nozīmē ļoti daudz, un tāpēc es vēlos, lai vairs nebūtu nekādu jociņu par šo tematu. Ja viņa grib būt lēdija, tad, sasodīts, viņa var tāda būt! Vai sapratāt?
Kad tēvs izgāja no istabas, aizritēja divas minūtes, un tad dēli atkal izplūda smieklos.
Lenijs, trešais vecākais, pagriezās pret Kolinu, jo lielais brālis nepievienojās jautrībai. Izbeidz! Atslābsti! Vai tad tev tas nešķiet jautri?
Kolins novaibstījās. Es gribētu zināt, ko mūsu dārgā māte gatavojas darīt, lai noskaidrotu, vai mūsu tēvs patiešām ir grāfs.
Perijs, otrs vecākais brālis, sacīja: Kā tu domā, vai māte liks, lai tēvs nopērk viņai pili?
- Ar aizsarggrāvi? Lenijs pievienojās.
Izlikdamies, ka viņam rokā ir zobens, Perijs uzbruka Lenijam. Vai mēs, brāļi, kļūsim par ļaunākajiem ienaidniekiem un cīnīsimies cits ar citu, lai kļūtu par nākamo grāfu?
Šeimuss skicēja brāļu teatrālo zobenu kauju un, nepaskatījies augšup, sacīja: Nākamais pie titula tiks Kolins. Jums abiem, lai titulu saņemtu, nāksies viņu nogalināt.
Pēc šiem vārdiem Perijs un Lenijs, izstiepuši rokas, it kā turētu zobenus, pagriezās pret brāli, kurš sēdēja gara dīvāna galā. Tas būs vienkārši, Lenijs noteica un tēlotā izklupienā metās uz priekšu.