- Viņi mani uzskata gluži vai par māti.
- Nevar būt. Kaut kā šaubos.
- Jā, patiešām! Viņi mani sauc par misis DžI un dalās ar mani stāstos par savām problēmām.
- Piemēram?
- Izskatās, ka ziņkārīga neesmu tikai es vien.
- Tā ir daļa no mana darba, Kolins atbildēja un iebrauca autostāvvietā pie pārtikas veikala. Tiesa, tas nešķita parasts veikals ar spožām stikla durvīm. Ēka bija gara un zema. Jumts sniedzās tālu uz priekšu, veidojot pārklājumu lievenim. Tā līdzinājās bagātu mednieku atpūtas namam. Ja Džemma neredzētu apmēram duci cilvēku, kuri nāca ārā, stumdami lielus metāla ratiņus, tad neticētu, ka tas patiešām ir pārtikas veikals.
Kolins izslēdza automašīnas dzinēju un sēdēja pie stūres, skatīdamies uz Džemmu. Likās, viņš nodomājis tā turpināt, līdz būs sagaidījis atbildi.
Džemma paraustīja plecus. Nu, sacīsim tā. Man bija jāuzzina ļoti daudz par dzimstības regulēšanu un to, kādas ir sekas, ja nelieto izsargāšanās līdzekļus. Zēnu mājasdarbi lasīšanā bieži vien nozīmē iepazīšanos ar brošūrām par to, kā jūtas cilvēks, kurš pirmo reizi atrodas projām no mājām. Reizēm esmu gluži kā seksuālās izglītības skolotāja.
- Ja tev zināms kaut kas patiešām radošs, ko vari iemācīt, noteikti pasaki man, Kolins nopietni teica.
- Lai tu varētu šīs zināšanas tālāk nodot saviem vēlētājiem?
- Protams, Kolins attrauca. Kā jau vēlēta amatpersona es raizējos tikai par viņiem un uzskatu, ka viņu izglītošana ir mans pienākums. Viņš smaidīdams izkāpa no automašīnas un pagaidīja, kamēr Džemma viņam pievienojas. Abi kopā viņi iegāja veikalā.
Telpā valdīja puskrēsla un bija vēss. Labajā pusē bija plaši plaukti. Vizēja košas krāsas, un viss izskatījās gluži vai ideāli. Kolins devās dziļāk veikalā, un Džemma viņam sekoja.
- Kolin! izsaucās kāda sieviete, un viņš apstājās. Sieviete bija vēl pavisam jauna, un izskatījās, ka pēdējā laikā viņai nav izdevies izgulēties. Un tas bija saprotams. Pie rokas viņai bija divus gadus vecs puisēns, kurš nemierīgi dīdījās un kura sejas izteiksme pavisam skaidri vēstīja: "Uz tualeti! Ātri!" Uz gurna viņa balstīja sešus mēnešus vecu meitenīti. Mazā zelēja baranku.
Ar kustību, kas liecināja, ka viņš tā ir darījis jau neskaitāmas reizes, Kolins paņēma mazo meitēnu rokās. Pateicīgi smaidīdama, māte pacēla puišeli un aiztraucās projām.
- Un kā tev klājas, mis Keitlina? Kolins vaicāja mazajai meitenītei. Viņa tam mīlīgi uzsmaidīja.
Kolins paraudzījās uz Džemmu un devās tālāk veikalā. Mazā Keitlina viņa rokās jutās droša un laimīga.
Džemma gāja un raudzījās apkārt. Plauktos izliktās preces bija ļoti kvalitatīvas, un viņa nosprieda, ka cenas noteikti ir pārāk lielas, lai viņa te kaut ko varētu atļauties. "Interesanti, kur gan atrodas vietējais milzīgais lielveikals ar lētām precēm?" viņa nodomāja.
Viņa sekoja Kolinam pie augsta skapja ar stikla durvīm. Tas bija piekrauts ar jūras produktiem, kas izskatījās pavisam svaigi. Jā, neapšaubāmi, šī vieta bija ārpus viņai pieejamo cenu zonas.
- Kolin! sacīja izskatīga pusmūža sieviete, kura stāvēja aiz letes. Tieši tevi es vēlējos satikt.
Pirms viņš paguva kaut ko sacīt, parādījās mazs zēns, apmēram četrus gadus vecs. Viņš skrēja pie Kolina. Puisēna paceltajā rokā bija rotaļu kravas automašīna, bet otrajā tās riteņi. Viņa sejiņā bija redzamas nožuvušu asaru pēdas. Mazais skatījās uz Kolinu tik dievinoši, it kā viņa priekšā stāvētu Supermens. Šerif, viņš nočukstēja ar manāmu viltības pieskaņu balstiņā.
Paņemt salauzto automašīnu nebija iespējams, jo rokas Kolinam bija aizņemtas ar mazulīti.
Džemma nevilcinoties paņēma bērnu pie sevis, Kolins notupās pie zēna un ātri ielika riteņus vietā. Puika aizdieba projām brīdī, kad viņa māte parādījās pie stūra.
- Te tu esi, Metjū. Nekad vairs šādi nebēdz projām! O, Kolin! Paldies.
- Vienmēr laipni, viņš atbildēja sievietei, kura pacēla puisēnu uz rokām un devās projām. Atgriezās iepriekš sastaptā sieviete, un Džemma ielika viņai rokās mazo meitenīti.
Visu šo laiku sieviete aiz letes bija vērojusi notiekošo. Kā vienmēr, ko, Kolin? viņa smaidot sacīja.
- Gandrīz nekādas atšķirības. Un kāpēc tu vēlējies mani sastapt, Elij? Vai kāds bija ielauzies?
- Tu nu gan esi jocīgs. Vai vari šo to aizvest?
- Mūsu iemīļotajam vīriņam?
- Nu, man viņš noteikti ir "iemīļotais", kopš palīdzēja manai meitai. Vai vari pāris kastu aizvest uz fermu?
- Kāpēc viņš pats neierodas, lai paņemtu visu, kas nepieciešams?
- Kluba kundzītes viņu atkal sākušas vajāt.
- Labi. Iesaiņo visu. Kolins pasmaidīja. Domāju, ka Džemma labprāt apskatīs Merlina fermu.
- Vai man jāpieņem, ka Džemma ir jūsu auklīte? Tā jaunā sieviete tev aiz muguras.
Kolins pagriezās un ieraudzīja, ka Džemma pēta tikko izceptas vistiņas. Džemma, šī ir Elija Šova, mana… Kas tu īsti man esi?
- Ceturtās pakāpes māsīca, attāla radiniece, Elija sacīja Džemmai. Mūsu pilsētiņas iedzīvotāja izveidojusi dažu Edilīnas ģimeņu ģenealoģisko koku, un mēs beidzot uzzinājām, kādi kuram radi esam. Es paspiestu tev roku, bet… Viņai rokās bija sterili cimdi.
- Priecājos iepazīties, Džemma teica. Vai esat šī veikala īpašniece?
- Kas tad mani nodod? Elija vaicāja.
- Ipašnieciskā attieksme, Kolins atteica. Izdzirdējis, ka mazulis sāk raudāt, viņš ātri sacīja: Vai varam dabūt dažas sviestmaizes? Līdznešanai.
- Kolins ir vietējo bērnu mīlulis, Elija paskaidroja Džemmai un ziņkārīgi nopētīja te vienu, te atkal otru.
- Nu jau pietiks, Kolins sacīja. Es te cenšos viņai radīt iespaidu par sevi, stāstu, ka esmu šerifs un man darīšana ar nelietīgiem noziedzniekiem.
- Un kā? Vai viņš atstājis uz tevi iespaidu? Elija vaicāja.
Džemma nolēma, ka pienācis laiks visu paskaidrot. Es
esmu viena no pretendentēm uz darba vietu, ko piedāvā misis Freizere.
- Ak jā! Tikt galā ar visu to jūkli, ko viņa atveda no Anglijas. Elija paraudzījās uz Kolinu. Un kur tad ir pārējie divi, kas pretendē uz šo darbu?
- Mājās. Pie baseina. Mamma aizgāja nosnausties.
Elija pavīpsnāja. Tava māte nekad mūžā nav gulējusi diendusu.
- Es to zinu, Kolins atbildēja un pasmaidīja.
- Un kādas sviestmaizes jūs abi vēlaties? Elija atkal paraudzījās vispirms uz Kolinu, tad uz Džemmu.
- Ar rostbifu, abi vienā balsī atsaucās.
- Un piedevās? Man ir kāpostu salāti un kartupeļu salāti.
- Kāpostu, abi, gluži kā sarunājuši, atkal vienā balsī atteica.
- Tūlīt dabūsiet. Kad Elija aizgriezās, viņas sejā rotājās smaids.
- Vai gribēsi apskatīt apkārtni? Kolins vaicāja.
- Lai varu Ailai pastāstīt par vietu, kur viņa dzīvos?
- Jā, tieši tā es ari biju iedomājies, Kolins ķircinājās, bet Džemmai darba iegūšana vai neiegūšana nebija nekāds joks, to viņš redzēja pēc meitenes sejas izteiksmes. Viņa balss kļuva klusāka. Es šovakar parunāšu ar mammu. Ceru, ka arī tētim būs savs vārds sakāms. Un Šeimusam. Varbūt mums trim izdosies pierunāt viņu izvēlēties pareizo cilvēku. Kolins jau grasījās sacīt vēl kaut ko, bet apklusa, jo sieviete, kura stāvēja pie izliktajām graudaugu pārslām, pagriezās uz viņa pusi.