"Vai varu dabūt Vēlmju akmeni piemiņai no vectēva?" es vaicāju, un tēvs atbildei kaut ko nomimnināja. Es to uztvēru par piekrišanu. Biju pamanījusi, ka šādos apstākļos izdevīgāk kaut ko prasīt ir tieši tēvam, jo tad viņš ātri piekrita gluži vienkārši tāpēc, lai tiktu no manis vaļā. Manai mātei bija asa dzirde un vērīgas acis, viņa vienmēr bija zinājusi, pēc kā es kāroju. Viņai es par Vēlmju akmeni neieminējos. Cerēju, ka tēvs neko viņai neteiks. Tik ļoti gan man nepaveicās. Māte pamanīja, ka Vēlmju akmens ir pazudis, un zināja, ka to esmu paņēmusi tieši es. Māte mati to atņēma, un tikai tad. kcul biju jau pieaugusi, es viņas atvilktnes pašā dziļumā atrculu svina kastīti. (Svins neļauj akmens maģiskajām spējām izlauzties ārā. Izņem to, un Vēlmju akmens iezaigosies; tas sāks darīt savu darbu.) Jau otru reizi es neprasīju atļauju un paņēmu akmeni, turēju to rokā un ar visu savas dvēseles spēku vēlējos, lai Roberts Olendeils mani mīl.
Tomēr laikam jau vēlēšanās nebija pieliekami stipra, jo Roberts mani nodeva. Viņš uzmeklēja sievieti, kurai bija nomiris tēvs un mantojumā atstājis trīs mājas. Man pēc vecāku nāves mantojumā būtu krietna naudas summa, taču līdz tam man bija jāpaļaujas uz viņu dāsnumu. Un to Roberts zināja.
Leģenda par Vēlmju akmeni vēstīja, ka tas piepilda tikai vienu katra Freizera vēlēšanos. Ja reiz tā par Robertu nepiepildījās, tad jau mcm pienācās vēl viena. Paturēdama to prātā, es noslēpu Vēlmju akmeni ceļasomā, ko biju iecerējusi ņemt līdzi uz Angliju. Kad māte pamanīja, ka Vēlmju akmens atkal ir pazudis, viņa zināja, ka vainīga esmu es. Manam brālim šī lieta interesēja tikpat maz, cik tēvam. Lai Dievs man piedod, taču es zvērēju, ka neesmu to aiztikusi un nezinu, kurš to ir paņēmis. Tā kā tieši tajā dienā Roberts gāja pie altāra ar citu, domāju, ka Visuaugstais pievērs acis uz maniem nekaunīgajiem meliem.
Es paņēmu Vēlmju akmeni līdzi uz Angliju, nolēmusi to izmantot, lai mājās atgrieztos kopā ar vīrieti. Taču izrādījās, ka Vēlmju akmens bija vajadzīgs Vinijai, nevis man.
Viņi ar izskatīgo Džūlianu dziļi iemīlēja viens otru un vēlējās apprecēties. Taču viņa pamāte, snobiskā sieviete, kura ienīda visus viņa amerikāņu radiniekus, nespēja paciest domu, ka Džūlians kļūs par jnantinieku. Viņa mantojumu gribēja redzēt sava resnā, neglītā dēla Klaiva rokās.
Nekad neesmu Vinijai to sacījusi, bet es redzēju, kā Džūliana pamāte vēro viņus pa logu. Džūlians un Vinija par kaut ko smējās. Pat par spīti tam. ka viņi nepieskārās viens otram un vispār nedarīja neko, kas par to liecinātu, bija skaidri redzams, ka ai)i ir iemīlējušies. 'Tikai es zināju, ka jau nākamajā dienā abi iecerējuši kopīgi aizbēgt. Tas, kā šī sieviete uz viņiem skatījās, man likās biedējoši. Tajā naktī es no svina kastītes izņēmu Vēlmju akmeni un no visas sirds vēlējos, lai Džūlians un Vinija varētu būt kopā uz visiem laikiem.
Es nezināju, ka brīdī, kad izteicu šo vēlēšanos, Džūlians jau bija miris.
Nākamajā dienā Vinijai pateica, ka ir atrasts Džūliana līķis. Viņa šo ziņu uzņēma stoiski. Viņa neraudāja. Tikai mēs, kas Viniju labi pazinām, sapratām, kādas sāpes plosās viņas dvēselē.
Džūliana pamāte gan asaras netaupīja. Es tā arī nenoticēju, ka Džūliana kritiens no jumta bijis vienkāršs negadījums. Kad Džūliana pretīgā pamāte bēru dienā baznīcā raudāja tik briesmīgi, ka viņai pat bija nepieciešama palīdzība, es tikai pavīpsnāju par viņas asarām. Es krustmātei Kejai pateicu, ka uzskatu Džūliana pamāti par slepkavu. Domāju, ka viņa nogalinājusi Džūlianu.
Krustmāte Keja neko neatbildēja, taču domāju, ka viņa piekrita šim viedoklim. Drīz pēc tam mēs aizbraucām no Anglijas, un mājupceļā Vinija saprata, ka gaida Džūliana bērnu. Tad viņa sāka raudāt. Taču tās bija prieka un laimes asaras.
Man šie Vinijas jaunumi bija pierādījums, ka Vēlmju akmens darbojas. Tas bija darījis, ko spējis, lai piepildītu manu vēlēšanos. Vēlāk es bieži prātoju, vcu Džūlians būtu pcdicis dzīvs, ja es savu vēlēšanos būtu izteikusi ātrāk.
Vinijai es par savu vēlēšanos neko neteicu, jo viņa par to tikai smietos un pastāstītu man, kā rodas bērni. Turklāt es nevēlējos traucēt viņas laimei.
Viņa gribēja traukties pie krustmātes Kejas un tēvoča Alekša, lai jau uzreiz izstāstītu par gaidāmo bērnu. Mēs steidzāmies pa kuģi uz viņu kajīti, bet mani māca bažas, ka radinieki varētu sadusmoties, taču tā nenotika. Neatskanēja pamācības par to, cik grēcīgi ir mīlas sakari ārpus svētajām laulības saitēm. Viņi tikai raudzījās viens otrā ar mirdzošām acīm, kā jau cilvēki, kam nav svešas jaunības kaislības.
Tomēr es joprojām bažījos par Vinijas vecāku reakciju. Viņa piekrita, kad tēvocis Alekss piedāvāja parunāt ar viņiem. Laikam jau viņa vārdi bija iedarbīgi, jo Vinijas ziņa radīja vienu vienīgu prieku un laimi. Viņas vecāki parūpējās, lai baznīcas reģistru grāmatās tiktu ierakstīts, ka puisēns Patriks Džūlians Oldridžs piedzimis Vinijas brāļa un viņa sievas ģimenē. Šāds solis pasargāja bērnu no izsmiekla.
No vecvecākiem mantoto naudu Vinija izlietoja jaukas mājiņas celtniecībiu. Tā atradās pašā ezera krastā Tur viņa arī izaudzināja savu dēlu. Vinijai nebija ārsta diploma, taču no sava tēva un vectēva viņa bija iemācījusies pietiekami daudz un viņas ārsta prakse zēla un plauka.
Patriks izauga tikpat pievilcīgs, kāds reiz bija viņa tēvs, un ari kļuva par ārstu pilsētā.
Vinija tā arī nebeidza sērot par vīrieti, kuru tik ļoti mīlēja. Viņa nekad neapprecējās. Krustmāte Keja izgreba nelielu Džūliana portretu un pielika to virs kamīna mājā, ko Vinija uzcēla sev un Džūliana dēlam. Tēvocis Alelcss izdomāja ģeniālu veidu, kā ar portretu iezīmēt vietu sienā, aiz kuras atradās slēptuve. Tur mēs noglabājām Vēlmju akmeni. Es ceru, ka tā noslēpums nekad netiks atklāts. Izrādījās, ka nav nepieciešama nekādas maģijas iejaukšanās, lai es atrastu vīrieti, kurš mani mīlētu un kuram es varētu dāvāt pretmīlu. Mana dzīve bijusi laba. Nevēlos kļūt sentimentāla, tomēr pat pēc visiem šiem gadiem es katru mīļu dienu skumstu pēc Vinijas.
Džuda Devero
VĒLMJU AKMENS
Redaktore Liene Akmens Korektore Inguna Ozola Maketētājs Igors Iļjenkovs Atbildīgais sekretārs Igors Iļjenkovs
"Apgāds "Kontinents"", LV-1050, Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 67204130. Apgr. formāts 130x200. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta SIA "Jelgavas Tipogrāfija", LV-3002, Jelgavā, Langervaldes ielā 1A.
Dž. Devero
De 937 Vēlmju akmens/ No angļu vai. tulk. Ingūna Jundze. R., "Apgāds "Kontinents"". -416 Ipp.
Vēstures studente Džemma iesaistās Edilīnas senākās dzimtas dokumentācijas pētīšanā. Meklējumos Džemma nejauši uzduras kādai senai leģendai par Vēlmju akmeni, kurš ļāvis īstenoties ik vēlmei, ja vien to no sirds izteicis kāds no Freizeru ģimenes. Nu akmens spēks ir no jauna atmodināts un kādam attiecībā uz to ir lieli plāni. Arī Džemmai ir iedalīta nozīmīga loma, par kuru viņa nemaz nenojauš…
ISBN 978-9984-35-611-2