Ja starp Džaluitu Maršala salu grupā un Bugenvilu Zālamana salās novilks līniju un ja šo līniju divus grādus uz dienvidiem no ekvatora šķels ar citu līniju, kas vilkta no Ukuor&s Karolīnu salās, tad šai krustpunktā saules piemirdzinātajos vientuļā okeāna plašumos kļūs redzama kalnainā Fuatino sala, kuru apdzīvo cilts, kas radniecīga havajiešiem, samoiešiem, tahitiešiem un maoriem. Fuatino atrodas pašā smailē leņķim, ko vilktu gar Polinēziju tālu uz rietumiem un atpakaļ starp Melanēziju un Mikronēziju. Tā tad arī bija Fuatino, kas nākamajā rītā iznira Deivida Grifa skatienam divas jūdzes uz austrumiem no kuģa, tieši lecošās saules virzienā. Pieturējās tā pati vieglā brīze, bet «Grāvējs» slīdēja pār gludo līmeni tādā gaitā, ko uzskatītu par ļoti veiksmīgu ikvienam salu šonerim trīsreiz spēcīgākā brīzē.
Fuatino īstenībā nebija nekas cits kā sens krāteris, ko kāds aizvēsturisks izvirdums izcēlis no jūras dibena. Rietumu mala, sadēdējusi un nogruvusi līdz jūras līmenim, veidoja ieeju pašā krāterī, kas bija salas osta. Tādējādi Fuatino atgādināja nelīdzenu zirga pakavu, kura gali vērsti pret rietumiem. «Grāvējs» stūrēja uz atvērumu starp šiem pakava galiem. Kapteinis Glass, kas, tālskati rokā turēdams, bija raudzījies paša zīmētā uz kajītes jumta izklātā kartē, pēkšņi atslējās stāvus — un viņa sejas izteiksme pauda pa pusei satraukumu, pa pusei samierināšanos.
— Klāt ir, — viņš teica. — Drudzis. Nevarēja ar pagaidīt līdz rītam. Man tas allaž uzklūp smagi, mister Grīf. Pēc piecām minūtēm es jau būšu kā bez galvas. Jums pašam nāksies iestūrēt šoneri ostā. Puis! Sačubini man koju! Labi daudz segu! Ielej pudelē karstu ūdeni! Ir tik rāms, mister Grīf, es domāju, ka jūs varēsiet apbraukt lielo radzi pat bez tauvošanas. Nogaidiet izdevīgu vēja pūtienu un šaujiet pāri! Pa visiem Klusā okeāna dienvidiem «Grāvējs» ir vienīgais kuģis, kas spēj to dabūt gatavu, un es zinu — jūs šo manevru protat. Gar Lielo klinti brauciet cieši garām, vērojiet tikai, lai grotmasta rāja to neskar!
Kapteinis runāja aizgūtnēm, gluži kā piedzēries, apdullinātās smadzenes cīnījās ar malārijas lēkmes straujo uzplūdu. Kad viņš streipujoja uz kuģa kāpņu pusi, seja viņam kļuva mēļi sarkana un plankumaina, it kā nejauka iekaisuma vai izsitumu apsēsta. Izvalbījušās acis kļuva stiklainas, rokas trīcēja, un zobi klabēja aukstuma drebuļu lēkmē.
— Divas stundas, kamēr tikšu pie svīšanas, — viņš šļupstēja, cenzdamies pasmaidīt. — Tad vēl pāris stundu — un es būšu uz pekām. Es šito nolādēto lēkmi esmu iepazinis līdz pēdējai minūtei. J-j-jūs b-b-bra-auciet š-š-š …
Balss noslāpa vārgos stostos, un kapteinis klupšus no- šļūca lejā kajītē, bet viņa saimnieks pārņēma kuģa vadību. «Grāvējs» patlaban iegāja šaurumā. Salas pakava galus veidoja divi lieli, tūkstoš pēdu augsti klinšu kalni, abi gandrīz jau atdrupuši no pašas salas, ar kuru tos saistīja tikai zemas, šauras smilšu sēres. Pakava galus šķīra kādu pusjūdzi plata josla, gandrīz visa aizsprostota ar koraļļu rifu, kas šķērsu stiepās no dienvidu gala. Ieeja, kuru kapteinis Glass bija nosaucis par spraugu, līkumoja cauri šim rifam, nogriezās tieši uz ziemeļu galu un tālāk veda gar kraujās klintssienas pakāji. Sinī vietā, kur grotmasta rāja gandrīz skrāpēja klinti pie bakborta,
Grīfs, lūkodamies lejup stārborta pusē, nepilnu divu asu dzijumā varēja saskatīt dibenu, kas strauji slējās pretī līmenim. Pa priekšu brauca lielā laiva, tauvā vilkdama kuģi, lai varētu ieturēt virzienu, kā ari nodrošināt to pret vilni, kas skalojās atpakaļ no klintssienas, un Grīfs, uztvēris izdevīgu brīzes pūsmu, iegrozīja «Grāvēju» šaurumā un aizslīdēja garām lielajam koraļļu bluķim bez kādas tauvošanas. Taisnību sakot, mazliet gan tam piedūrās, bet tik viegli, ka pat nesabojāja vara plākšņu apšuvumu.
Viņa priekšā pavērās Fuatino osta. Tā bija apaļa ūdens krātuve piecu jūdžu diametrā, balta koraļļu liedaga ieskauta, un piekrastes zaļumiem klātās nogāzes strauji tiecās augšup pret stāvajām krātera sienām. Krauju virsotnes veidoja asi zobotas vulkāniskas smailes, ko vietumis sedza vai vainagoja aizķērušies pasāta mākonīši. Katrs dobumiņš, katra plaisiņa izdrupušajā lavā deva patvērumu vijīgām meža vīnstīgām un kokiem — gar klintīm tinās zaļš augu mutulis. Sīkas ūdens strūkliņas, vairāk līdzīgas miglas plīvurīšiem, plandījās un vijās lejup pa stāvām, vairāku simtu pēdu augstām nogāzēm. Un, lai šā zemes stūrīša pievilcība kļūtu pilnīga, siltajā, valgajā gaisā smagnēji tvīka dzeltenziedaino kasiju smarža.
Lavēdams līdz ar vieglajām, tikko manāmajām pūsmi- ņām, «Grāvējs» iebrauca krāterī. Atsaucis laivu atpakaļ uz kuģa, Grīfs ar tālskati sīki aplūkoja krastu. Neredzēja ne mazākās dzīvjbas. Visa apkārtne snauda tropu saules svelmainajā tveicē. Ne zīmes no kādas sagaidīšanas. Tālāk ziemeļkrasta liedagā, kur kokospalmu bārkstainais ietvars ieskāva ciematu, viņš saskatīja melnos laivu priekšgalus laivu būdiņās. Liedagā uz līdzena ķīļa gulēja svešais šoneris. Nekas nekustējās ne uz tā klāja, ne arī kuģa apkaimē. Pietuvojies krastam līdz piecdesmit jardiem, Grifs lika izmest enkuru — te dziļums bija četrdesmit pēdu. Tālāk uz vidu viņš pirms daudziem gadiem bija mērījis" dziļumu līdz trīssimt asīm, bet dibenu tā arī nesasniedza, kā jau to varēja sagaidīt no tik varenas krātera rīkles, kāda bija Fuatin6. Kad ķēde dārdēdama un šļakstinādama slīdēja caur enkura klīzi, Grīfs pamanīja, ka pulciņš iezemiešu sieviešu, slaidas un lunkanas, kādas mēdz būt vienīgi polinēzietes, plīvojošos ahu ģērbušās, ziedu vainagiem galvā izskrien uz krastā guļošā šonera klāja. Tāpat