Boijē.
Tā nāks, es zinu, kad to pateikšu.
Aizlej.
Birons.
Viņš asprātības knābj kā druskas balodis
Un atkal atrij, dievs kad nolicis,
Kā sīktirgotājs viņš tās piedāvā
Gan svētkos, dzīrēs, tirgū, kabakā.
Mēs prātu vairumā tik pārdodam,
Pie ieņēmuma tomēr netiekam.
Viņš piedurknei sev piesprauž katru sievu,
Ja Ādams bijis, droši gūtu Ievu.
Prot dižoties un šjupstēt veiksmīgi,
Pats savu roku skūpstīt galanti.
Viņš modes āksts un formu pērtiķis,
Lād kauliņus, kad tikko spēlējis,
Dzied tenoru, ka prieks ir klausīties,
Katrs izveiksmi no viņa mācīsies,
Par saldo dāmas viņu sauc; kad mājās
Pa kāpēm kāpj, tās skūpsta viņam kājas.
Kā puķīte viņš katram uzsmaida
Un piena baltos zobus parāda.
Kas negrib mirt, kad parāds dvēselē,
Tie maksā, saukdami: vissaldākais Boijē.
Karalis.
Uz saldās mēles piparus! Aiz tās
Te Kodēm pirmiņ loma aizmirsās.
Birons.
Tur nāk viņš. Galance, kas biji tu
Pirms viņa, par ko palikusi nu?
Uznāk princese, Boijē pavadīta, Rozalīna, Mari/a un
Katarina.
Karalis.
Es kundzi sveicinu! Daudz gaišu dienu!
Princese.
Tas nozīmē, ka tumšās dzīvojusi.
Karalis.
Jūs mani pārprotat, kā jau arvienu.
Princese.
Tad vēliet skaidrāk — ies uz labo pusi.
Karalis.
Mēs atnācām, lai aicinātu nu
Uz galmu jūs, ja piekrist varat tam.
Princese.
Mūs lauks šis tura — turiet zvērestu,
Ne dievs, ne es to pārkāpt negribam.
Karalis.
Ko pārmetat man, vaina pašiem jums,
Jo jūsu acu tikums grēkot dzina.
Princese.
Ko minat tikumu, kur netikums,
Jo tas dzen vārdu lauzt, to katrs zina.
Pie sava meičas goda, kas tik šķīsts
Kā balta lilija, es pasaku,
Lai manim jāiztur kaut elles svelmen's īsts.
Es viešņa jūsu namā nebūšu.
Tā vainas baidos, ja jūs pārkāpjat,
Ko debesim tik stingri zvērējāt.
Kuralis.
Še dzīvojusi esat vienatnē,
Neviena neredzēta, mums par kaunu.
Princese.
Nē, kungs, es saku jums, pavisam ne!
Še pieredzējām arī daudz ko jaunu.
Tikko vēl četri krievi aizgāja no mums.
Karalis.
Kā, kundze, — krievi?
Princese.
īsti augstmaņi,
Tik veikli, galanti, es saku jums.
Rozalīna.
Nē, kundze, nē. Tie bija citādi:
Lai modes prasījumu piepildītu,
Tā galancei pauž slavu nepelnītu.
Mēs četras četrus krievus satikām
Un stundu te ar viņiem runājām.
Un visu stundu, kamēr viņus smējām,
Nevienu gudru vārdu nedzirdējām.
Par muļķiem nesaukšu, tak dzert ja viņi ies,
Tad muļķi visi stīvi piedzersies.
Birons.
Joks liess man liekas. Daiļā, gudrību
Par muļķību jūs vēršat. Ja mēs skatītos
Tai liesmu acīs, kas mirdz debešos,
Aiz gaismas gaismu zaudētu. Tā jūs:
Te gudrais muļķis, bagāts nabags kļūs.
Rozalīna.
Tad gudrs un bagāts esat, jo mans skats ..
Birons.
Es muļķis un kā nabags jūtos pats.
Rozalīna.
Ka vārdus pārķerat, es ļaunā ņemtu jums,
Bet ņemiet vien, tas jūsu piederums.
Birons.
Jums sevi līdz ar visu nododu.
Rozalīna.
Ar visu muļķību?
Birons.
Dot mazāk nevaru.
Rozalīna.
Jel sakiet — kādā maskā jūs te bijāt?
Birons.
Kur? Kad? Un kāda maska? Ko jūs prasāt?
Rozalīna.
Tur, tad. Tā maska slēpa neglīto
Un parādīja mums to labāko.
Karalis.
Mēs atklāti, no jauna zobo mūs.
Dimēns.
Laiks atzīties, par joku visu vērst.
Princese.
Jūs pārsteigti? Kam augstība tik drūms?
Rozalīna.
J(>1 palīdziet — viņš ģībst! Kam jūs tik bāls?
Vai jūras slimība, no Maskavas kā braukts?
Birons.
Tas debess sods par zvērestlaušanu.
Kāds vara pakausis to izturēs?
Še stāvu es, tad, kundze, zvēli nu
Ar visu to, ko zobgalība spēs.
Tavs asais prāts šķeļ manu stulbo seju,
Cērt mani gabalos ar savu izdomu;
Nekad vairs tevi nelūgšu uz deju
Un krievu drēbes nekad nevilkšu.
Nekad vairs uzrakstītam nepalaidīšos,
Nei skolas puikas mēles grabulim.
Nekad vairs seju manim nemaskos,
Nei panti būs kā aklam dziedonim.
Šīs frāzes uzpūstas, šie vārdi runā tā
Kā trīskārt pārspīlētas viltus jūtas;
Tās frāzes nodilušas — mušas vasarā,
Tās mani sadzēla, ka uztūku.
Pie sava baltā cimda apsolos, —
Cik roka balta, to es nezinu, —
Ka, jūtas paužot, turpmāk centīšos
Teikt vārdu, skaidru, gaišu, vienkāršu,
Un tāpēc saku: meiča, mīlu jūs
Bez trokšņa lieka, kas jums pretīgs kļūs.
Rozalīna.
Bez, bez, es lūdzu!
Birons.
Jā gan, nenomirs
Tik ātri vecais trakums; esmu slims,
Bet drīz būs labi. Rakstos lasīt var:
«No ļauna pestī, kungs!» — tos trīs tur ar,
Tie saindēti, sirdīs viņiem vaina
No jūsu acu skata uguņaina.
Ļauns likten's ķēris šo te kungu garu,
Tas ķēris ari jūs, to redzēt varu.
Princese.
Ko redzat, atdosim, tie brīvi kļūs.
Birons.
Mēs sodīti, jel nenāvējiet mūs!
Rozalīna.
Tam nava pamata, ko jūs man lūdzat:
Kas nosodījis jūs, kad paši sūdzat?
Birons.
Ko jūs tā mani sevim blakus jūdzat?
Rozalīna.
Es nejūdzu, es daru, kas man omā.
Birons.
Tad sakiet jūs, man it nekas nav domā.
Karalis.
Tad māciet, kundze, kā lai labojam,
Ko grēkoj'ši?
Princese.
Vislabāk, ja to atzīstam.