Kode. Cik iznāk, kad vienu ņem trīs reizes?
Armādo. Rēķināšana nav mana stiprā puse, tas ir kaut
kāda ķelnera uzdevums.
Kode. Jūs, kungs, esat muižnieks un spēlmanis.
Armādo. Atzīstos abos; abas šīs īpašības ir pienācīgais
lakojums katram īstam vīram.
Kode. Tad esmu pārliecināts, jūs zināt, cik acu kopā
divniekam un dūzim.
Armādo. Kopā tur iznāk par vienu vairāk nekā divi.
Kode. Tātad tas, ko vienkārši ļautiņi sauc par trīs.
Armādo. Pareizi.
Kode. Redziet, kungs, cik viegli izmācīties! Trīs jūs
iestudējāt, pirms paspējāt trīs reizes acis pamirkšķi-
nāt. Un, cik viegli pielikt «gadus» pie vārda «trīs»
un trīs gadus iestudēt divos vārdos, to jums pat dan-
cotājs zirgs pateiks.
Armādo. Tas ir jauks izrēķins!
Kode
sāņus.
Lai parādītu, ka jūs esat nulle.
Armādo. Gribu tev atzīties, ka esmu iemīlējies. Un, ja
jau kareivim zemu iemīlēties, tad es vēl esmu iemī-
lējies zemas kārtas meičā. Ja, izvilkdams zobenu
pret šo savu kaislību, es varētu atsvabināt sevi no
šīs bezdievīgās tieksmes, es ieslodzītu cietumā šo
iekāri un tad apmainītu kādam franču galminiekam
pret jaunizdomātu komplimentu. Man kauns tā no-
pūsties, es gribētu atsvabināties no Kupidona. Ap-
mierini mani, manu zēn: kādi no lielajiem vīriem ir
bijuši iemīlējušies?
Kode. Hērakls, mans kungs.
Armādo. Visjaukākais Hērakls! Mīļo zēn, mini vēl vai-
rāk autoritātu, mini vairāk! Un, mīļais bērns, lai tie
būtu kārtīgi un cienījami vīri.
Kode. Simsons, kungs: tas bij kārtīgs, ārkārtīgi kārtīgs
vīrs, jo viņš kārtības labad kā nastu nesējs pilsētas
vārtus reiz aiznesa uz savas muguras. Un arī viņš
bij iemīlējies.
Armādo. Ak, stiprais Simsons! Ak, spēcīgi plecīgais
Simsons! Zobena cilāšanas veiksmē es tevi pārspēju
tikpat tālu kā tu mani vārtu nēsāšanā. Arī es esmu
iemīlējies. Kas tad bij Simsona iemīlētā, mans dār-
gais Kode?
Kode. Kāda sieviete, kungs.
Armādo. Kādā ādas krāsā?
Kode. Visās četrās vai trijās, vai divās, vai arī vienā no
visām četrām.
Armādo. Nē, tu pasaki man noteikti, kādā krāsā.
Kode. Jūras zaļā, kungs.
Armādo. Vai tā ir viena no tām četrām?
Kode. Tā es, kungs, esmu lasījis, un pie tam tā labākā
no visām.
Armādo. Tātad zaļā ir mīlētāju krāsa. Bet, man šķiet,
taisni šādu krāsu iemīlēt Simsonam nebij vis nekāda
īsta iemesla. Droši vien viņš to iemīlēja aiz viņas sa-
prāta.
Kode. Ta tas ir, kungs: prāts viņai bij īsti zaļš.
Armādo. Mana iemīlētā ir visnevainojamāki balta un
sārta.
Kode. Aiz šādām krāsām, kungs, paslēpjas tās visnebal-
tākās domas.
Armādo. Paskaidro, paskaidro, tu labi audzinātais bērns.
Kode. Lai mana tēva prāts un mātes mēle nu stāv man
klāt!
Armādo. Taisni aizkustinoša iedoma tādam bērnam! Tik
jauka un patētiska!
Kode.
Kad meiča sarkanbalta zied,
Kas trūkst tai, nava redzams,
Kad grēko, vaigos sārtums lied,
Bet biklums bāli sedzams.
Kas grēks un kas ir biklums tai,
Nevienam tas nav zināms.
Ar tādām krāsām skatītai,
Ir viens, kā otrs minams.
Tie, kungs, ir bīstami panti pret balto un sārto.
Armādo. Zēn, vai nav tāda balāde par karali un ubadzi?
Kode. Pirms trim gadu simteņiem pasaule nogrēkojās
ar tādu balādi. Bet, man šķiet, tagad tā vairs nav sa-
stopama; un, ja arī būtu, ne viņas vārdi, ne mūzika
vairs nav lietojami.
Armādo. Es par šo tēmu gribu uzrakstīt kaut ko jaunu,
lai sava paša nomaldu attaisnotu ar kādu agrāku
cēlu paraugu. Zēn, es esmu iemīlējis to zemnieku
meiču, ko uzgāju parkā kopā ar saprātīgo kustoni
Paurīti. Viņa patiešām pelna …
Kode
sāņus.
… lai to nopērtu; un tad vēl drusku labāku mīļāko
nekā mans kungs.
Armādo. Dziedi, zēn, mana dvēsele paliek smaga aiz
mīlas.
Kode. Dvēsele viņam paliek smaga aiz mīlas uz tādu
vieglu meiču!
Armādo. Dziedi, es saku!
Kode. Pagaidiet, kamēr aiziet tā kompānija.
Uznāk Dulnis, Paurītis un Zakneta.
Dulnis. Kungs, karaJa griba tāda, lai jūs ņemat Paurīti
savā uzraudzībā, lai nepieļaujat viņam nekādas iz-
priecas, bet arī nedarāt neko Jaunu. Un jābadojas vi-
ņam trīs dienas nedēļā. Bet šo mamzeli man jāaizved
parkā un jānoliek pie citām lopu meitām. Dzīvojiet
veseli!
Armādo. Es pats nododu sevi nosarkdams. Meičiņ!
Zakneta. Vīrietīt!
Armādo. Es gribu apmeklēt tevi tavā aizgaldā.
Zakneta. Ar līkumu ap stūri.
Armādo. Es zinu, kur tas atrodas.
Zakneta. Ak kungs, cik jūs esat gudrs!
Armādo. Es tev pastāstīšu visādus brīnumus.
Zakneta. Ar šitādu pašu seju?
Armādo. Es mīlu tevi.
Zakneta. Tā jau jūs sakāt gan.
Armādo. Tātad uz redzēšanos!
Dulnis. Nāc, Zakneta, uz priekšu!
Aiziet Dulnis un Zakneta.
Armādo. Nelieti, tu gavēsi par savu pārkāpumu, līdz
kamēr tev taps piedots.
Paurītis. Labi, kungs, bet es ceru, — ja to darīšu, tad
tikai ar pilnu vēderu.
Armādo. Tu tiksi smagi sodīts.
Paurītis. Tad es būšu jums pateicīgs kā jūsu kalpotāji,
kurus tikai viegli atalgojat.
Armādo. Vediet prom šo nelieti! Ieslogiet viņu!
Kode. Nāc, tu pārbēdzējs vergs! Uz priekšu!
Paurītis. Nelieciet iesprostot mani, kungs; es labāk gri-
bu badoties brīvībā.