Ne pārkāpt savu doto zvērestu,
Un tāpēc pieņemt grib jūs tukšā namā.
Tur karalis jau nāk.
Uznāk karalis, Longvils, Dimēns, Birons un pavadoņi.
Dāmas uzliek maskas.
Karalis.
Navarras galmā sveiki, daiļā princese!
Princese. To «daiļo» es jums atdāvinu atpakaļ, un
«sveika» es vēl nebūt neesmu. Sīs pils jumols, zem
kura patlaban stāvam, par augstu, lai būtu jūsējs.
Un apsveikums klajā laukā par zemu, lai būtu ma-
nējs.
Karalis.
Jūs tiksit sveicināti manā galmā.
Princese.
Tad būšu mierā, vediet mani turp.
Karalis.
Tad ziniet, princese, es zvērēj's esmu.
Princese.
Lai piedod dievs, tad aplam zvērējuši.
Karalis.
Ne citu dēļ, bet pats aiz savas gribas.
Princese.
Aiz savas gribas tad to lauziet.
Karalis.
Jums, kundze, zvērestsaturs nava zināms.
Princese.
Ja ari jums — tā būtu gudra neziņa,
Jo tagad ziņa top par muļķību.
Es dzirdu, augstība grib ieslēgties —
Tas nāves grēks, ja turat zvērestu,
Un tāpat grēks to lauzt.
Bet piedodiet, ka tapu pārdroša,
Man mācītāju mācīt nepieklājas.
Bet izlasiet, kam esmu nākusi,
Un drīzāk atbildi uz to man dodiet.
Karalis.
To darīšu, cik drīz vien paspēšu.
Princese.
Tad drīzāk mani projām dabūtu,
Ja palieku, jūs laužat zvērestu.
Birons.
Ar jums vai Brabantā reiz nedejoju?
Rozalīna.
Ar jums vai Brabantā reiz nedejoju?
Birons.
Es zinu, jā.
Rozalīna.
Ko tad vēl jautājat?
Birons.
Kam jūs tik nikna tūliņ paliekat?
Rozalīna.
Kad jautādami mani kaitināt.
Birons.
Jums prāts skrien ātri, nodzīsit to drīz.
Rozalīna.
Bet jātnieku viņš purvā nemetīs.
Birons.
Cik pulksten's tagad būs?
Rozalīna.
Tik — muļķīši kad jautā.
Birons.
Jums maska dabas ļauta.
Rozalīna.
Ar to tik seju saudzi.
Birons.
Lai precinieku jums daudzi!
Rozalīna.
Āmen! Bez jums tik barā.
Birons.
Tad jāiet, ko lai dara.
Karalis.
Še, kundze, jūsu tēvs man sola maksāt
Simttūkstoš kronu sava parāda,
Kas iztaisa tik pusi no tās summas,
Mans tēvs ko deva kara vajadzībām.
Ja tēvs vai es — kas gan nav noticies —
To naudu saņēmuši, tad paliek vēl
Simttūkstoš kronu, un par drošību
Mums daja Akvitānijas ir ķīlām,
Lai gan tā nava tuvu tik daudz vērta,
Ja jūsu tēvs un karalis grib maksāt
Kaut pusi tā, kas mums vēl pienākas,
Mēs Akvitāniju tam labprāt atdodam
Un esam draugos viņa majestātei.
Bet šķiet, par to viņš cieši nedomā,
Jo runā šeit, lai viņam maksājam
Simttūkstoš kronu un lai neprasām
Simttūkstoš kronu, kas mums pienākas,
Tad Akvitāniju mums atstāšot.
No zemes labāk atsakāmies mēs
Un ņemam naudu tēva aizdoto,
Ne nabadzīgo Akvitāniju.
Ja viņa lūgums nebijis tik tālu
No saprātīgas gribas, dārgā princese,
Man ticēt varat, labprāt pildītu,
Lai apmierināta jūs braucat mājās.
Princese.
Jūs manam tēvam netaisnību darāt
Un tāpat sava vārda labai slavai,
Tik cieši noliegdami saņēmuši
To, kas jums godprātīgi samaksāts.
Karalis.
Es zvēru, ka nekad pat dzirdēj's neesmu
Par to; ja pierādāt, es samaksāšu,
Vai atstāšu jums Akvitāniju.
Princese.
Mēs jūs tad arī turēsim pie vārda,
Boijē, jūs varat viņam kvītis uzrādīt,
Ko viņa tēva Kārļa pilnvarnieki
Mums izdevuši.
Karalis.
Jā, tās uzrādiet!
Boijē.
Tās kvītis, augstība, vēl nav mums klāt,
Ar citiem rakstiem iesaiņotas kopā,
Jums rītu viņas priekšā stādīsim.
Karalis.
Nekā man vairāk arī nevajag,
Es piekritīšu visam tam, kas pareizs.
Līdz tam jums tādu uzņemšanu solu,
Kas, godu neaizskarot, piešķir godu,
Kāds pienākas pēc jūsu cienības.
Jūs ielaist, skaistā princese, nav spējams,
Bet ārā saņemta jūs tiksiet tā,
Ka jutīsiet man pašā sirdī dusam,
Lai gan es namā patversmi jums liedzu.
Gan cēlais prāts man piedos. Esiet sveiki!
Mēs rītu atkal kopā sanāksim.
Princese.
Lai veselība jums un jaukas cerības.
Karalis.
Ko vēlaties, it viss lai piepildās.
Karalis aiziet.
Birons.
Jūs, kundze, novēlu es paša sirdij.
Rozalīna. Pasakiet tai manus novēlējumus. Es labprāt
gribētu viņu reiz redzēt.
Birons.
Vai dzirdat, kā tā sten?
Rozalīna.
Vai nelga slims?
Birons.
Ar sirdi slims.
Rozalīna.
Lai asins laiž.
Birons.
Tas neko kaiš?
Rozalīna.
Nē, ārsts man sacīs.
Birons.
Vai durs tad jūsu acis?
Rozalīna.
Nē, nazi ieduršu.
Birons.
Lai ilgi dzīvo tu!
Rozalīna.
Jums gan to nevēlētu.
Birons.
Kas to lai paciest spētu!
Atiet tālāk.
Dimēns.
Mans kungs, jel pateiciet — kas ir tā dāma grinā?
Boijē.
No Alansonas tā, un vārds tai Katarina.
Dimēns.
Cik skaista! Esiet sveiks!
Aiziet.
Longvils.
Man, lūdzu, pasakiet — kas ir tā baltā tur?
Boijē.
Tik sievišķis. Jūs to jau redzēj'ši kaut kur.
Longvils.
Kaut kur, tas var gan būt, bet vārds man liktos jauns.
Boijē.
Vārds viņai tiešām ir, tak minēt to man kauns.
Longvils.
Kā meita viņa būtu?
Boijē.
Nu, savas mātes, šķiet.
Longvils.
Nu, ko te pļāpājiet!
Boijē.