Birons. Nē, palaidni, tas tev jau agrāk jāzin.
Paurītis. Es rītu agri noiešu pie jūsu augstības.
Birons. Tam jānotiek jau šodien. Klausies, puis:
Še parkā princese nāks medībās,
Un viņas pavadoņos augsta dāma,
Kam mēle medus salda, viņu vārdā
Par Rozallnu sauc. To uzmeklē
Un viņas baltā rokā nododi
Šo noslēpumu. Še būs honorārs.
Paurītis. Honorārs — ak mīļais honorārs! Daudz labāks
nekā remunerācija — par vienpadsmit un pus far-
tinga labāks! Es to izdarīšu! Es to izdarīšu, kungs, kā
likts! Honorārs! Remunerācija!
Aiziet.
Birons.
Un iemīlējies es! Es, mīlas pretinieks,
Ļauns smējējs visām saldām nopūtām
Un kritiķis, konstebls, kas naktīm sargs,
Stingrs skolmeistars, kas skolas puikas rāj,
Visiedomīgākais no mirstīgiem!
Tas niķīgs zeņķis, akls un maskojies,
Tas vecais-jaunais, milzis-pundurs Amors,
Liek mīlas pantus kalt un rokas skaut,
Tas valdinieks pār nopūtām un skumjām,
Pār slaistiem un pār visiem bēduļiem,
Tas brunču karalis un bikšu ķēniņš,
Patvaldīgs ķeizars, lielais ģenerālis
Tiem, kas pa ielām klimst: — Ak mana mazā sirds! —
Es kaprālis tik viņa kaujaslaukā,
Kā jokdaris es viņa krāsās tērpjos.
Kā? Iemīlējies? Sievu meklēju,
Kas līdzinātos vācu pulkstenim,
Ko jālabo, kas allaž maitājas
Un neiet pareizi, lai liek, kā grib,
Pat tad, ja nostāda, kā vajadzētu!
Bet ļaunākais par visu — lauztais zvērests!
Un tad no trijām mīlēt sliktāko!
Ar bālu seju, samta melnām skropstām,
Ar divām piķa bumbu acīm pierē.
Un tādu vēl, kas darīs to, ko grib,
Lai Arguss tai par einuhu un sargu.
Un es par to te elšu, gaidu to!
Par viņu lūdzos! Lai! Tas sods ir man,
Ko Amors uzlicis, jo neklausīju
Tā visspēcīgai, drausmai, mazai varai.
Lai notiek!
Es gribu mīlēt, rakstīt, nomocīties,
Kad kundzē viens, otrs ķēkšā iemīlēsies.
Aiziet.
CETURTAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA
Parks.
Uznāk princese ar pavadoņiem, mežsargs, Boijē, Rozalina,
Marija un Katarina.
Princese.
Vai tas bij karalis, kas straujiem lēkšiem
Pret kalnu augšup aizaujoja tur?
Boijē.
Es nezinu, bet šķietas man, ka ne.
Princese.
Lai kas tas bij, bet augšup traukt tam prāts.
Tā, kungi, šodien tiksim atlaisti,
Tad sestdien atpakaļ uz Franciju
Mēs dosimies. Nu, mežsarg, kur tas mežs,
Par slepkavām kur tagad stāsimies?
Mežsargs.
Tepat netālu, viņu krūmu malā,
Tur vieta laba, šaut jums skaisti veiksies.
Princese.
Tu saki: skaisti — es tā skaistule,
Es skaisti šaušu, tāpēc tu tā rīmā.
Mežsargs.
Tā, cienīgā, man sacīt nebij omā.
Princese.
Kā? Pirmāk uzlieli, nu citād' domā?
Ak, īsā slava! Skaista, ne? Cik žēl!
Mežsargs.
Jā, kundze, skaista.
Princese.
Velti sacīt vēl.
Ko glaimi līdz, ja daba nenovēl.
Dod viņam naudu.
Še, labais spoguli, par to, ko veici,
Kā skaista alga, neskaistu ka teici.
Mežsargs.
Bez skaistuma nekas nav jūsu dabā.
Princese.
Kā zelta gabals runā manis labā!
Ak, mīlas ķecerība! Dienās šais,
Lai kas to sniedz, būs devējs slavētais.
Nu sāksim medības; kad kautrais nāvēt iet,
Tam katrs trāpīts šāviens peļams šķiet.
Kā labu mednieci tie mani sveiks:
Aiz žēlastības garām šauju, teiks,
Un tikai tāpēc trāpīšu bez maldu,
Lai rādītu, ka ieroci es valdu.
Jo nenoliedzami, to katrs zin,
Ka varonība ļaunas tekas min,
Lai gūtu slavu, algu, nieka lietas,
Un labākajam sirdī nav vairs vietas.
Tik slavas dēļ es zvērus eju šaut,
Kaut pašas labā sirds to negrib ļaut.
Boijē.
Vai nav tad tā, ka mūsu sievām arī
Aiz goda kāres ir ar vīriem kari,
Lai patvaldnieces tiklu?
Princese.
Tik aiz tā,
Kam izdodas, tā slavas cienīga.
Boijē.
Tur nāk viens pilsonis no republikas.
Uznāk Paurītis.
Paurītis. Laba diena visiem visapkārt! Lūdzu, pasa-
kiet — kura te ir tā galvenā dāma?
Princese. To tu pats vari noskatīt, puis, jo tām citām
tad galvas nav. -
Paurītis. Kura te ir tā lielākā, tā augstākā dāma?
Princese. Tā resnākā un tā garākā.
Paurītis.
Tā resnākā un garākā, jā, jā, tā tas tiešām ir,
Kā asprātība mana, ja jums būtu tieva miesa,
Tad josta taisni derētu no tās, kas te tik liesa,
Vai galvenā jūs neesat? Tā resnākā, bez šaubām.
Princese.
Ko gribat, draugs? Nu ko jūs gribat?
Paurītis.
Kungs Birons lika šo, lai Rozalīnai dodu.
Princese.
Ak, tā ir vēstule! Kungs zināms man — to godu!
Tu, puis, pagaidi. Boijē, jums acs ir asa,
Šo, lūdzu, uzplēsiet.
Boijē.
Mans amats to man prasa.
Te ir kāds pārpratums: tā nav mums, mūsu baram,
Bet kādai Zaknetai.
Princese.
Tak izlasīt to varam.
Lai vaskam kakls lūst! Aiz ziņkāres to darām.
Boijē
lasa.
«Pie debesīm zvēru, ka tu skaista esi neapšau-
bāmi; patiesi tas, ka esi valdzinoša, pati patie-
sība, ka esi loti piemīlīga. Skaistāka par skaistu,
patiesāka nekā patiesība pati, iežēlojies par savu
heroisko vasali! Visslavenākais un visvarenākais ka-
ralis Kofetuā meta savas acis uz kārdinošo un ne-
apšaubāmo ubadzi Zenelofonu; un taisni viņš bija
tas, kas ar tiesību varēja sacīt: veni, vidi, vici. Pār-
tulkots prastās tautas valodā, — ak zemā, tumšā,
prastā tauta! — tas skanētu videlicet: viņš atnāca,