Zirgu baiļu iemesls drīz vien kļuva redzams. Tiem pakaļ dzinās tūkstotis suņu, kas parādījās Blūmsberi laukumā no šķērsielām, grāvjiem un ikviena Londonas nostūra. Gaiss bija pilns ar suņu rejām un rūcieniem. Neprātīga spēka dzīti, tie koda un grāba ikvienu, kas gadījās ceļā.
Valdīja tik briesmīga panika, kādu pat iedomāties nevarētu. Bērni, kuri bija iznākuši uz ielas, lai redzētu iespaidīgās debesis, tagad šausmās kliedza. Bars saoda savus upurus. Cilvēki bēga, rāpās kokos, lēca pāri žogiem vai kāpa augšā pa mūra sienām, lai suņi tos nevarētu aizsniegt. Ielas suņi, smalkie bagāto ļaužu spanieli, suņi no upes baržām un sapucētie klēpja sunīši skrēja kopā, kādas atavistiskas dziņas mudināti.
Bleiks redzēja, kā mazs zēns joņo pāri visam Blūmsberi laukumam. Viņam nebija vairāk par divpadsmit gadiem; tā basās kājas ātri nesa viņu pāri dubļiem. Viņam cieši aizmugurē skrēja vairāki suņi un ķērās puikam apmetnī. Skriedams zēns kliedza. Pa labi no viņa zemē bezpalīdzīgi gulēja veca sieviete. Viņu bija ielencis suņu bars un staipīja aiz rokām un kājām pa zemi kā lupatu lelli. Sieviete neizdvesa ne skaņu un nepretojās. Zēns metās pie kāda zemāka koka zara; izstiepies, cik vien spēja, viņš saķēra to un palēcās no zemes tieši tajā brīdī, kad liels, melns krancis lēca viņam virsū ar atieztiem zobiem, mēģinādams ietriekt
tos zēnam miesā. Visu laukumu pārņēma haoss. Suņi veidoja sīkākus bariņus, lai vajātu savus upurus Galona laukumā un Koptikstrītā. Likās, ka visa Londona ir pilna ar kliedzošiem, sakostiem cilvēkiem.
Pie Bleika mājas durvīm pēkšņi atskanēja skaļa rībināšanās. Lielais misiņa klauvēklis tika nepārtraukti dauzīts pret durvju plātni. Troksnis atbalsojās visā gaitenī un pa riņķveida kāpnēm ieplūda observatorijas telpā. Bleiks paskatījās lejup. Tur, uz ielas, atradās īzaks Bonhems, Bleika draugs un Karaliskās biedrības biedrs. Klaudzinādams pie durvīm, viņš skaļi kliedza un centās nokratīt no kājas mazu, brūnu šuneli.
Bleik, Dieva dēļ, laid iekšā! Bonhems kliedza no kodiena sāpēm drebošā balsī. Bleik, nošauj to radījumu! Laid mani iekšā, dari taču kaut ko!
Viņš spēra šuneli pret mājas apmali, un tas skaļi iegaudojās. Bet tad laukumā parādījās trīs lieli dogi. Tie aizelsušies sēca svaigām asinīm notraipītām mutēm. Suņi pamanīja Bonhemu un pat no tāda attāluma saoda viņa bailes. Bleiks ieraudzīja nezvērus un saprata, ka draugs ir lielās briesmās. Viņš metās uz durvīm, zinādams: lai izglābtu draugu, jāskrien ātrāk par suņiem. Doktors pa galvu pa kaklu metās lejā, un ar katru kāpņu laukumu sirds sitās arvien ātrāk.
Dogi kādu brīdi vēroja Bonhemu un tad jardu pa jardam sāka virzīties uz viņa pusi. Skriedami tie siekalojās un rūca, atsegdami asinīm notrieptos zobus, un ar katru sekundi nāca tuvāk.
Bonhems ieraudzīja, ka suņi tuvojas, un iekliedzās. Viņš jutās kā stūrī iedzīta lapsa, kura tūliņ tiks saplosīta gabalos un apēsta.
- Ātrāk laid mani iekšā!
Bleiks paklupa, novēlās visā garumā uz kāpnēm un noripoja uz pirmā stāva kāpņu laukumiņa, tad pielēca kājās un skrēja tālāk.
- Bonhem, tūliņ! Es jau esmu klāt! viņš sauca.
Bleiks zināja, ka līdz durvīm atlicis vēl viens kāpņu
posms un tad priekšnams. Viņu pārņēma panika: atslēgas, kur ir atslēgas ?
Bonhems skatījās, kā dogi ar ķepām stampā pa dubļiem, apdzenot cits citu. Izredzes nogalināt palielināja to skriešanas ātrumu. Bonhems saspringa tam, kas sekos. Viņš atspieda muguru pret durvīm un izvilka no jostas mazu kramenīcas veida pistoli. Vīrietis saprata, ka viņam ir tikai viens šāviens un nogalināt visus trīs zvērus nebūs iespējams. Viņš saņēma pistoli ar abām rokām un notēmēja uz suņiem. Dzīvnieki nenovēršami tuvojās. Bonhems nomērķēja uz suni, kurš skrēja pa priekšu. Vīrietis pastiepa ieroci jardu[1] sev priekšā un lēnām nospieda mēlīti. Pistoles gailis uzsita pa kramu, pulveris uzsprāga, un atskanēja šāviens, trāpot dogam krūtīs. Dzīvnieks izdvesa sirdi plosošu kaucienu, bet pat nenoraustījās. Bonhems aizvēra acis un gaidīja. Pēc trīsdesmit sekundēm viņš kļūs par laupījumu nezvēriem.
Beidzot Bleiks nokļuva līdz durvīm, kuras bija izgatavotas no bieza ozolkoka, aizbultētās ar četriem aizbīdņiem un divkārt aizslēgtas. Ātri viņš sāka vērt vaļā bultas vienu, divas, trīs, četras.
- Atslēgas, atslēgas! Bleiks iesaucās, neprātīgi meklēdams, kur tās noslēpis.
Tad, pametis skatienu uz leju, ieraudzīja atslēgu saišķi uz maza āķīša. Viņš tās cieši satvēra, iebāza vienu no atslēgām augšējā slēdzenes caurumā, pagrieza to, cik ātri vien spēja, jo zināja, ka līdz brīdim, kad suņi saplosīs Bonhemu, ir atlikušas tikai dažas sekundes. Steigā viņš grābstījās gar durvīm, un atslēga nokrita zemē. Bleiks to paķēra un ātri atvēra apakšējo slēdzeni. Atslēgu bija grūti pagriezt, tomēr slēdzene atvērās ar mierinošu klikšķi. Bleiks satvēra rokturi, un lielās durvis atsprāga vaļā.
Bonhems atmuguriski iekrita namā, un Bleika priekšā parādījās trīs suņi, kas lēkšoja uz viņa pusi.
Ievainotais dogs sakopoja visus spēkus un rausās augšā pa mājas marmora pakāpieniem. Bleiks ātri aizcirta un aizbultēja durvis. Ārpusē atskanēja skaļš būkšķis. Durvis nodrebēja no trieciena, tomēr noturējās eņģēs. Bleiks dzirdēja, kā suns nokrīt zemē.
Patvēruma vietā iestājās klusums. īzaks Bonhems paskatījās uz Bleiku.
Citreiz tā nekavējies! viņš elsoja. Vēl viena sekunde, un es varētu teikt šai dzīvei ardievas.
2 Cilvēki un zvaigznes
nonākuši drošībā otrā stāva bibliotēkā ar pulētajām grīdām un okerkrāsas sienām, Bleiks un Bonhems vēroja postažu lejā, laukumā. Skanēja pistoļu un muskešu šāvieni. Tur gvardi, tērpušies garos, sarkanos mundieros, baltās biksēs un melnos zābakos, iznīcināja beidzamos trakojošos suņus un zirgus. Draugi vēroja, kā sardzes kapteinis dodas no viena dzīvnieka pie nākamā. Virs katra viņš novicināja zobenu, lai pārliecinātos, ka tas ir beigts.
Mirušie gulēja, kur bija nokrituši, un cilvēki, kas bija paglābušies kokos, negribēja kāpt lejā, baidoties, ka varētu sekot vēl kādu nezvēru uzbrukums. Tie, kurus bija sakoduši suņi, sēdēja bariņā ceļa malā gaidīdami un vaimanādami. No upes kā blāvs līķauts cēlās balta dūmaka un piekļāvās māju fasādēm. Tā klāja zemi cilvēka augumā un apslēpa daļu ļaužu skatienam, nosedzot viņu ciešanas, kā svaigs sniegs pārklāj ceļa netīrumus.
Abi vīri noraudzījās uz ainu sev priekšā. Vēl nebija pat trešā stunda pēc pusnakts, bet rīta saule kvēloja pilnā spožumā, radot virs miglas slāņa biezas, melnas ēnas. Augstu gaisā spilgti zilās debesis slēpa skatienam debesu pūķi. Bleiks paskatījās uz augšu. Viņš saprata, ka pēc dažām dienām noslēpums jau būs atklāts: ja viņš nerīkosies ātri, to noteikti ieraudzīs citi un arī pretendēs uz šo atklājumu. Bleiks to nedrīkstēja pieļaut; šis bija viņa atklājums, viņa mūža darbs.