Bleiks paraudzījās draugam pār plecu.
- Tas nekustas un neizdveš ne skaņu. Pagaidi šeit, es dabūšu savu zobenu, viņš sacīja un noskrēja stāvu zemāk.
Ageta pilnīgā tumsā klusu slīdēja lejā pa spirālveida kāpnēm. No tūkstoškārtējas staigāšanas viņa šeit pazina katru pakāpienu.
Bonhems palika sardzē, turēdams pistoli notēmētu uz gulošo briesmoni, kas piepildīja visu šauro gaiteni. Bleiks ātri atgriezās, sakampis jūrnieka mačeti, ko viņam bija uzdāvinājis tēvs.
- Nekad nedomāju, ka pieredzēšu dienu, kad vēlēšos to izmantot, viņš dedzīgi noteica, tuvodamies briesmonim. Sis radījums, nenoliedzami, ir dīvainākais no visiem, kādus mēs jebkad esam redzējuši, un tas nav nācis no zvērnīcas.
Bonhems nostājās ejas galā, bet Bleiks piegāja radījumam tuvāk, turēdams sev priekšā zobenu. Viņš pabikstīja sekarisa ķermeni ar tā galu. Briesmonis nekustējās. Saņēmis dūšu, ko piešķīra spoži nospodrinātais asmens, viņš iecirta radījumam kājā. Asais asmens gals iecirtās dziļi dubļveida miesā. Ievainojums izkalta kā sauss māls.
- Tu to nogalināji, Bonhem, nāc, paskaties! Bleiks aplūkoja lapām klāto seju un aukstās, zeltītās acis. Ja es būtu kādreiz tādu redzējis, tad teiktu, ka šis ir īsts elles radījums. Vai tagad tu tici, ka mēs esam kas vairāk nekā tikai miesa un asinis? Tagad, kad man ir šis radījums, ko parādīt sabiedrībai, arī mana zinātne to pierādīs.
Viņš paskatījās uz Bonhemu.
- Esmu pārliecināts, ka tam visam ir kāds sakars ar komētu. Šķiet, ka tās klātbūtne ir sakustinājusi visu pazemi. Mums jābūt uzmanīgiem, Bonhem. Jo tuvāk nāk debesu pūķis, jo dīvainākas parādības mums uzbruks.
-Vai tu domā, ka tas varētu būt apēdis tavu kalponi? Bonhems jautāja, ar skatienu meklēdams Agetu.
- Mēs drīz vien atklāsim, kas noticis. Par vinu es neraizējos kalpotājus var aizstāt ar citiem, tikai kā mēs izskaidrosim tās tēvam, ka viņa meita guļ elles eņģeļa vēderā! Bleiks iesmējās. Pazīstot viņu, es brīnos, ka tas radījums vēl bija dzīvs, kad tu uz to šāvi. Gan jau drīz uzzināsim meitenes likteni, jo es domāju pārgriezt šo radījumu uz pusēm un secēt katru gabalu. Tāda izdevība otrreiz vairs negadīsies.
Bleiks saprata, ka kaut kas ir atvedis sekarisu pie viņa. Viņš ātri aplūkoja tā miesu, meklēdams kādu zīmi vai talismanu, kas liecinātu par tā izcelsmi. Prāts izmisīgi steidzās to izzināt. Šī bija debesu dāvana, citas pasaules bērns, ko atsūtījusi komēta, lai paplašinātu cilvēka prāta robežas.
- Palīdzi man to aiznest līdz galdam, un tad mēs sagriezīsim to gabalos un gūsim jaunas zināšanas. Bleiku bija pārņēmusi kvēla interese.
Kad Bleiks saņēma sekarisu aiz kājām un sāka to vilkt iekšā observatorijas telpā, viņš acīm redzami staroja. Radījuma ķermenis bija auksts un mitrs kā slapja zeme, ko klāj rīta rasa. Bleikam pār roku kā šķidra krāsa košzaļa smaragda tonī plūda zīdains šķidrums.
- Nāc, īzak, tas ir smags!
Bonhems, turēdams mazo ieroci šaušanas gatavībā un tēmēdams ar to sekarisam, stāvēja sastindzis kā akmens. Viņam bija uznākusi kaut kāda grūtsirdība, un šķita, ka tas nedzird, ko saka Bleiks. Bonhems nolūkojās uz spoku, kas gulēja tam priekšā, un nopētīja katru iezīmi, it kā tas atgādinātu viņam kādu, ko viņš labi pazīst.
- īzak, tas ir beigts. Tev nevajag to nošaut vēlreiz, Bleiks uzsauca, un viņa balsī jautās dusmas. Es negribu te gaidīt visu nakti, īzak!
Bonhems izrāvās no sapņa. Viņš paskatījās uz Bleiku un ielika ieroci atpakaļ kabatā.
- Kas tas ir par radījumu? Bonhems jautāja, saņēmis to aiz smagajām rokām un kopīgi ar Bleiku vilkdams observatorijas telpā. Viņš nopētīja briesmoņa seju. Izskatās, ka tas būtu uztaisīts kā statuja un tad atdzīvināts.
Bleiks steidzīgi atbildēja:
-Ja es nekļūdos, tad tas ir radījums, kādu redzēt sen esmu ilgojies. Biju dzirdējis, ka viens tāds radīts Prāgā, bet baumas par tā dzimšanu apklusināja grautiņš. Cenšoties to atrast, tika sagrauta puse pilsētas un nogalināts katrs, kurš bija iesaistīts tā radīšanā. Daži runā, ka tas vēl aizvien esot dzīvs, ieslēgts slepena tempļa augstajā velvē, prom no ziņkārīgo acīm.
Bleiks, ievilkdams radījumu istabas vidū, pie sevis nosmējās:
- Nekad nedomāju, ka kādu dienu sekariss ieradīsies pie manis uz vakariņām.
- Es teiktu, ka tas ieradās tevi nogalināt, noteica Bonhems.
- Jā, tā notiktu, ja tu nebūtu tik labi šāvis. So radījumu bija atsūtījis kāds, kurš vēlas, lai es būtu miris, vai arī grib dabūt kaut ko, kas pieder man. Bleiks paskatījās uz savu roku, pētīdams pirkstgalus. Iepriekšējā naktī es zaudēju savus nagus. Tie tika ātri nogriezti, kamēr es bez samaņas gulēju kapā.
Viņš paskatījās uz radījuma roku.
-Ja es nekļūdos un pareizi atceros formulu, tad tiem vajadzētu atrasties uz šī radījuma rokas.
Bleiks nopētīja sekarisa roku un no katra pirksta gala noņēma pa cilvēka naga gabalam.
- Es tev teicu, Bonhem! Lūk, pierādījumi! Viņš pamāja ar galvu, kā apstiprinādams pats savus vārdus.
- Kurš gan varēja tev to nodarīt? Tu esi zinātnes vīrs, Bonhems brīnījās.
- Man ir aizdomas, īzak, un īpaši viena doma, kurai negribas ticēt. Tev pašam būs labāk, ja es to paturēšu noslēpumā. Tu esi mans vienīgais draugs un biedrs, un es nevēlos tev izpaust ko tādu, kas var novest tevi nāvē. Bleiks uzsmaidīja Bonhemam.
Tur stāvēja cilvēks, kuram viņš bija ļoti pieķēries, līdz beidzamajam uzticams draugs, un pat strīdos un domstarpībās starp viņiem palika saite, kuru nekas nespēja saraut.
Kad viņi uzcēla sekarisa ķermeni uz galda, Bleiks pavērās uz skapi, kurā turēja Nemorensis. Durvis vārstījās, pa pusei atvērtas. Bleiks ar skaļu būkšķi nometa mironi uz galda un neticīgi noraudzījās vaļējās durvīs.
- Tā ir pazudusi, viņš nomurmināja. Man ir nozagta Nemorensis.
Bleiks plaši atvēra skapja durvis. Tas bija tukšs. Grāmata bija pazudusi.
- Kāds ir nozadzis man Nemorensisl viņš iekliedzās, skriedams uz gaiteni.
Bonhems satvēra viņu aiz pleciem un ievilka atpakaļ istabā.
- Hermeja vārdā, nomierinies, Sabien!
- Viņa to nozaga, es zinu, ka viņa! Bleiks kliedza. Tas radījums viņu pārsteidza, kad nāca meklēt mani. Tas nav viņu apēdis meitene aizbēga ar manu grāmatu. Pazīstot Lemjēnu un viņa velna bērnu, viņi to sagriezīs un pārdos kā tualetes papīru.
Bleiks kūsāja dusmās, viņa seja bija sarkana no niknuma.
- Iedod man savu pistoli, īzak, un es sagādāšu darbu bendem. Varbūt viņa vēl ir bērns, bet par šo nodarījumu viņa nomirs virves galā, un tā būs viņas pašas vaina.
- Ageta Lemjēna ir nesaprātīgs bērns.
- Meitene ir pietiekami liela, lai saprastu, ka apzagt savu kungu ir liels noziegums. Gadu gaitā viņa ir pietiekami daudz no manis ņēmusi un es esmu piemiedzis acis, kad viņa bāza roku manās un manu viesu kabatās, bet par Nemorensis viņa samaksās ar dzīvību.
Bleiks ticēja, ka šajā grāmatā ir atradis atbildi uz ikvienu jautājumu, par kuru tika domājis. Grāmata bija pareģojusi komētas parādīšanos un kļuvusi daudz biezāka. Tā bija savaņģojusi viņa iztēli un pārņēmusi dvēseli.
- Tad mums viņa jāatrod un jādabū grāmata atpakaļ, pirms Ņūgeitas cietumnieki pārbaudījuši tās lappušu mīkstumu, Bonhems atteica, palaizdams vaļā Bleiku. Ja mēs iesim tūliņ, tad sasniegsim īres māju, pirms viņa paspēs sabojāt grāmatu. Tavs radījums savu sekciju var pagaidīt.
Viņš izņēma no kabatas lielu, sarkanu kabatlakatu un pārklāja ar to radījuma seju.