Klusumu pārtrauca Bonhems. Viņš vēl aizvien trīcēja no piedzīvotā murga.
- Ne visiem paveicās kā man, viņš teica, rādīdams uz jaunas meitenes ķermeni, ko vilka prom viņas māte.
Tikmēr migla kļuva arvien biezāka.
- Tur varēju būt arī es, Sabien. Esmu tik priecīgs, ka tu biji mājās. Bonhems paplikšķināja Bleikam pa muguru. Vēl viena sekunde, un tas radījums būtu mani noķēris.
- Tev paveicās, brāl, paveicās. Vēl nebija pienācis tavs laiks, Bleiks klusu atbildēja.
Bonhems juta, ka Bleika domas klejo kaut kur citur, ka viņš ir iegrimis kādā citā pasaulē.
- Bet ko par to visu domā tu, Sabien? Pasaki man, kas, tavuprāt, notika! Bonhemam bija zema, klusa balss, silta un draudzīga. Viņš mēģināja Bleikam uzsmaidīt. Kad suns skrēja man virsū, es redzēju tā zobus un naidpilnās acis. Šajos beidzamajos brīžos man šķita, ka ieskatos elles dziļumos. Kas to izraisīja? Vispirms tumsa, un tad viss šis vājprāts.
- Tāds bija pareģojums, Bleiks ātri atbildēja. Tas nācis no laika pirmsākumiem, un tomēr mēs to nespējām saskatīt, tāpat kā nevaram redzēt savas ausis, kaut skaidri zinām, ka tās atrodas pie galvas.
Bleiks saprata, ka viņam jāpastāsta par savu atklājumu Bonhemam. Viņi bija pazīstami kopš laika, kad kopā mācījās Magdalēnas koledžā; viņi bija dalījušies viens ar otru savos noslēpumos un dažkārt tos viens otram zaguši, bet abi joprojām bija draugi un kabalas brāļi.
Bleiks satraukts sacīja:
- Man tev kaut kas jāpastāsta. Kaut kas tāds, kas jādara zināms arī pasaulei. Tev man jāpalīdz. Mans atklājums mainīs visu.
Viņš satvēra Bonhemu aiz apkakles un pievilka tā seju tuvu klāt.
- Apsoli man vienu! Tev… Viņš ieskatījās draugam acīs. Man vajag zināt, vai tu ticēsi tam, ko es tev pastāstīšu. Vai tu paturēsi to noslēpumā?
- Sabien, tu pazīsti mani kopš jaunības. Pastāsti, par ko tu raizējies!
Bonhems atvirzīja Bleika rokas no savas apkakles un aizveda viņu uz krēslu pie kamīna. Lai uguns sildītu visu nakti, tā bija pārklāta ar ogļu putekļiem. Ogļu paliekas gruzdēja kā kūpošs vulkāns, un dūmi izplūda Londonas gaisā.
Bleiks apsēdās krēslā. Viņa noskaņojums mainījās no priekpilnas aizrautības līdz satraukuma trīsām. Bonhems ar misiņa kruķi sarušināja ogles. No uguns izplūda tvans, un kurināmais čūkstot un sprakšķot iedegās sarkanās un zilās liesmās.
- Un tagad, mans draugs, izstāsti, kas tevi satrauc!
īzaks Bonhems nekad agrāk nebija Bleiku tādu redzējis. Sabiens vienmēr bija valdījis pār sevi. Viņš vadīja organizētu dzīvi, kārtīgu un akurātu.
- Tas, kas notika šonakt, nebija negadījums un nekādā ziņā ne zemestrīce. Kāds milzu spēks, par kuru mēs maz ko zinām, satricināja pašus Visuma pamatus. Bleiks apklusa un paskatījās Bonhemam acīs.
- Šonakt ieraudzīju kaut ko tādu, kas mainīs mūsu skatījumu uz pasauli. Es atradu, ka tas ir pieminēts Nemorensis.
- Bet tāda grāmata nemaz neeksistē, Bonhems iejaucās, un viņa zemā balss satraukumā pacēlās toņkārtu augstāk. Tā ir tikai leģenda.
- Tā eksistē gan un atrodas šeit, zem šī jumta. Grāmata nonāca manā īpašumā nejauši. Varētu teikt, to man piešķīra dievi, Bleiks ātri runāja klusinātā balsī.
- Es tajā izlasīju katru vārdu un beidzot atradu, ko meklēju. Aprēķini liecināja, ka kaut kas notiks. Pagājušajā naktī, kad pazuda gaisma un pēc tam uzlēca saule, es to ieraudzīju: starp Sīriusu un Akvilu atrodas komēta un tā nāk mums virsū.
Bleiks pagaidīja, vai Bonhems ko iebildīs, bet tas raudzījās degošajās oglēs, nespēdams aptvert dzirdēto.
- Tas, kam tu pagājušajā naktī biji liecinieks, nebija zemestrīce vai debesu vētra, Bleiks turpināja. Laiks bija apstājies… Mēs redzējām, kā bija tad, kad pasaule vēl nebija radīta: viss melns, tumšs, tukšs pilnīga nebūtība. Nu viss ir sācies no jauna. Tāpat kā iepriekš mēs gaidām zvaigznes atnākšanu, komētu, kas izgaismos mums ceļu. Gudri vīri vienmēr ir sekojuši zvaigznēm.
- Tātad tā grāmata atrodas šeit un tev tā patiešām ir? Bonhems aizvien vēl nespēja noticēt.
- Jā, ir! Taisnību sakot, īzak, tu pats to varētu apskatīt. Bleiks piecēlās no krēsla un piegāja pie kamīna.
Arī tu vari aplūkot Dižo grāmatu. Es tev parādīšu šo noslēpumu.
- Un kā ir ar komētu? Kāpēc tā nosaka mūsu likteni? Bonhems jautāja.
- Pēc četrām naktīm visa pasaule varēs to redzēt ar neapbruņotu aci, pēc divdesmit vienas dienas tā vai nu paies Zemei garām, vai arī dos planētai tādu triecienu, no kura mēs vairs neatgūsimies. So debesu pūķi sauc Vērmele. Nemorensis vēsta, ka tā saindēs ūdeņus un daudzi nomirs no tās spožuma.
- Vai tu vari to apturēt? Komēta var sagraut Zemi un visu, kas uz tās! Bonhems, pacēlis balsi, piegāja pie lielā loga ar bieziem, zaļiem aizkariem. Ja viena debesu trīce var atnest tādu sabrukumu un vājprātu, kas tad notiks, ja Londonas cilvēki ieraudzīs komētu?
Bonhems izvilka no kabatas savu smalko pistoli un piepildīja stobru ar lādiņu. Tad viņš sameklēja vestes kabatā spoži sudraboto tabakas maku un izņēma no tā mazu pistoles lodi prāva zirņa lielumā.
- Ja šāds vājprāts atkārtosies, es būšu tam gatavs apgādāšos ar ieročiem, kas spēj nogalināt jebkuru traku suni. Bonhems ielādēja lodi pistolē un uzvilka gaili, tad notēmēja ar pistoli ārā pa logu, it kā grasīdamies šaut. Nākamreiz tāds elles nezvērs dabūs zobos nevis manu kāju, bet gan svina lodi.
- Tavs svins neapturēs paniku un arī komētu ne. Ja mani aprēķini ir pareizi, tad tā paies mums tuvu garām. Ja tie ir nepareizi, tad mēs pieredzēsim pasaules galu. Bleiks piegāja pie loga, un viņi kopā nolūkojās uz laukumu.
- Es nekad agrāk neko tādu neesmu piedzīvojis, Sabien. Uzbudināti zirgi, traki suņi un tagad komētas, kas sagrauj Zemi. Un tu tici, ka esi atklājis noslēpumu un visas šīs mīklas atrisināsi?
- Ne es, bet grāmata. Un mums jāpatur šis fakts noslēpumā. Ir cilvēki, kas, to uzzinot, iegūs lielu varu. Nemorensis spēj mainīt mūs visus. Šī grāmata ir daudz spēcīgāka par alķīmiķu akmeni, un daudzi domās, ka tā var pārvērst svinu zeltā. Es zinu, kaut kur tās lappusēs rodams pašas dzīves noslēpums.
Pēkšņi abi vīri izdzirda no skapja, kas atradās otrā istabas galā, nākam zemu rūkšanu. Skapja durvis bija izgatavotas no grāmatu muguriņām un izskatījās kā daļa no bibliotēkas. Grāmatplaukti aizņēma visu istabas sienu no grīdas līdz griestiem. Vidū atradās lielas, zaļas ādas grāmatas mugura ar zeltā iegravētu uzrakstu: Opus Interacto. Kad to pacēla, durvis atvērās un atklāja skatienam lielu skapi, kur Bleiks turēja šņaucamās tabakas krājumus, zāļu pulverīšus, džinu un savu visvērtīgāko īpašumu Artemisia absinthium.
Bleiks paskatījās uz Bonhemu un parādīja, lai tas paliek klusu. Troksnis atkārtojās. Tās bija zemas rīkles skaņas, kādas rodas, kad liels suns rūc caur zobiem.
Bonhems paņēma savu mazo ieroci un nervozi notēmēja uz skapja durvīm. Viņš paskatījās uz Bleiku, īsti nezinādams, ko darīt, tad uzvilka gaili un sagatavojās šaušanai.
Rūkšana atskanēja vēlreiz. Tai sekoja izmisīga skrāpēšanās, kas skanēja tā, it kā liels dzīvnieks censtos izlauzties no nebrīves. Tad rūkšana pieklusa un suns sāka ņurdēt caur degunu.
Bleiks svārstījās. Viņš paskatījās uz Bonhemu, kurš bija satvēris pistoli abām rokām, lai tā netrīcētu. Tad Bleiks lēnām piegāja pie skapja durvīm. Izdzirdis soļus, suns sāka rūkt vēl skaļāk un, cenzdamies tikt brīvībā, spiedās skapja durvīs. Bleiks pastiepa roku, satvēra grāmatas muguriņu un sāka lēnām to celt uz augšu.