Durvis atsprāga vaļā un nogrūda Bleiku zemē. Bonhems sastinga, nespēdams nospiest pistoles mēlīti. Viņa priekšā stāvēja liels, melns suns. Tā labā auss bija līdz pusei noplēsta un purns rētains no ilgajiem suņu cīņu gadiem. Tas rūca caur aplauztajiem, nelīdzenajiem zobiem.
- Izbeidz, Brigend! noteica maiga balss, un no skapja dziļākās daļas izlīda meitene. Tu biedē kungus.
Viņa cieši turēja suni aiz platas, melnas kaklasiksnas.
Meitene panāca uz priekšu, un viņas seju izgaismoja saules gaisma. Meitene bija slaida un tieva, ar gariem, melniem matiem, kas krita viņai pār seju. Uz pleciem tai bija melns lakats, virs biezās, zaļās kleitas apsiets balts priekšauts.
- Hermeja vārdā, kas tu esi? Bonhems pārsteigts jautāja, tēmēdams ar pistoli uz lielo dogu, kurš turpināja rūkt.
- Tā ir Ageta Lemjēna! Bleiks sacīja, izslējies aiz smagajām skapja durvīm. Viņa ir mana istabene.
Tad doktors nikni uzsauca meitenei:
- Ceru, ka tu sniegsi paskaidrojumus, kāpēc slēpies skapī?
Ageta skatījās grīdā un vēl ciešāk turēja Brigenda kaklasiksnu.
- Tas ir zemestrīces dēļ. Es izliku sveces. Zināju, ka jūs esat augšstāvā, un tad es vienmēr ielaižu Brigendu. Viņš nāk man pretī un sargā, kad eju mājās. Ageta paskatījās uz Bonhemu un mēģināja pasmaidīt. Es nobijos. Māja sāka trīcēt, mēs paslēpāmies skapī, un es turējos pie Brigenda. Viņš ir vienīgais, kas man ir…
- Kāpēc tad tu nelīdi laukā no skapja, kad es ienācu istabā? Bleiks ledainā balsī jautāja.
- Man šķita, ka būsiet dusmīgs. Jums nekad nav patikuši suņi, tāpēc nodomāju: paslēpšos skapī un, kad jūs aiziesiet, tad izlīdīšu. Ageta paskatījās Bleikam acīs un atglauda no sejas melnos kā krauklis matus.
- Vai tu dzirdēji, par ko mēs runājām? jautāja Bleiks.
- Daļēji. Bet neko daudz neuztvēru, jo centos atturēt Brigendu no rūkšanas, meitene atbildēja, cerēdama, ka jautājumi beigsies.
- Ja tu kaut ko no tā visa saprati, tad paturi pie sevis un nevienam nesaki! Bleiks paskatījās uz Bonhemu.
- Vai kungs tagad nenoliktu ieroci? Tas padara Brigendu nervozu, un es nezinu, cik ilgi spēšu viņu aizkavēt.
Ageta pūlējās noturēt suni aiz kaklasiksnas, bet tas rāvās uz Bonhema pusi, lai ar vienu kampienu aizsviestu viņu pāri istabai kā noķertu trusīti.
Bonhems soli atkāpās un ielika mazo pistoli svārku kabatā. Visi trīs iegrima neveiklā klusumā. Bonhems aplūkoja suni un tad Agetu.
- Vai tas ir tavs suns? viņš nervozi izstostīja. Vai tev jau ilgi ir šis suns? Tas ir tik… liels. Vai tas kož?
- Vienīgi mohokiem[2] un tiem, kas pienāk man pārāk tuvu. Tieši tas man vajadzīgs, kad pusnaktī eju mājās pa Flītstrītu.
Ageta iznāca istabas vidū, turēdama suni cieši sev līdzās.
- Un tev sagādā raizes mohoki? Bonhems vaicāja.
- Kādreiz tie sagādāja raizes man, bet tagad Brigends sagādā raizes viņiem. Tie savos smalkajos uzvalkos bēg jūdzes attālumā. Viņi domā, ka ir sapucējušies un tāpēc bīstami. Kretīnu bars! Nevienam no viņiem nav smadzeņu! Saposušies un tvarsta vecus vīrus un ielasmeitas.
Nu Agetas klātbūtni istabā nevarēja nepamanīt. Meitene ne no kā nebaidījās, un kaut kas Bleika draugā viņu bija ieinteresējis.
- Tad jau labāk turpmāk staigā pa dienu un sagādā tiem vēl lielākas raizes, Bleiks viņu pārtrauca un uzmeta skatienu Bonhemam. Ir jau rīts tu varēsi tos skaidri redzēt. Un tavs suns, ja gribēs, tos aiztrenks līdz Haidparkam.
Ageta paskatījās zeltītajā franču pulkstenī, kas stāvēja uz kamīna.
- Ir vēl nakts, kungs, bet saule jau uzlēkusi.
- Mana dārgā! Bleiks iesaucās. Slēpdamās no zemestrīces, tu esi palaidusi garām ko ļoti svarīgu jauna laikmeta sākumu. Ir jau rīts, tumsa ir pagājusi, iestājusies jauna diena.
Viņš paskatījās uz Bonhemu un tad vēlreiz uz Agetu.
- Paņem brīvu dienu un nāc atpakaļ vakarā, viņš mundri noteica. Bet nestāsti nevienam, ko dzirdēji, citādi, lai izglābtos, tev ar suni vien nepietiks… Ceru, ka mani saprati.
Bleiks paraudzījās uz meiteni, un viņa balsī bija dzirdami draudi.
Viņa pamāja ar galvu.
- Saprotu, kungs, Ageta noteica, izvezdama Brigendu no istabas. Zinu, jūs domājat, ka es kādam izstāstīšu, ko dzirdēju, bet es to nedarīšu. Lai kāda es arī būtu, es protu turēt vārdu, doktor Bleik, varat būt par to drošs.
- Zinu, Ageta, zinu. Bleiks pasmaidīja.
Viņu, nemaz nemanot, bija pārņēmis prieks. Meitene atkal bija viņu apbūrusi, un doktors pat nebija to apjautis.
Ageta izgāja no bibliotēkas un uzmanīgi aizvēra aiz sevis durvis. Tad viņa palaida Brigendu vaļā, lai tas skrien lejā pa kāpnēm. Pati viņa neaizgāja, bet piespieda ausi pie durvīm un klausījās.
- Tās bija dzīvās šausmas, Sabien, Bonhems noteica. Es gandrīz nošāvu meiteni un suni. Kā tu domā, vai viņa kādam izstāstīs par dzirdēto?
- Ageta to nedarīs, jo zina, kas tad notiks. Mēs varam būt par to droši. Viņa zina, kas ir viņas kungs, Bleiks atbildēja.
- Mums vajadzēja viņu aizturēt, līdz…
- Viņas tēvs būtu klāt tikpat ātri, kā tas suns šķērsoja laukumu, Bleiks pārtrauca draugu. Un ir labāk tikties ar dogu nekā ar Kadmusu Lemjēnu. Ja tev liekas, ka pilsētas sodība ir mohoki, tad Kadmuss Lemjēns būtu tavs ļaunākais murgs. Tu nekad negribētu, lai viņa ceļi krustojas ar tavējiem.
Bleiks vēlreiz piegāja pie loga un palūkojās uz miglas klāto laukumu.
- Tieši vecais Kadmuss panāca, lai es pieņemu viņa meitu. Viņš teica, ka meitene būs noderīga, bet patieslbā viņa izmaksā vairāk nekā jebkurš kalpotājs, kāds vien man ir bijis. Tajā meitenē ir kaut kas īpašs. Kad ieskatos viņai acīs, tad šķiet, ka viņa daudz ko ir pieredzējusi un zina par dzīvi vairāk nekā tu. Turklāt viņa labi paveic savu darbu un māk turēt mēli aiz zobiem.
Aiz durvīm Ageta sarauca vienu uzaci un cieši saknieba lūpas. Viņa bija visu dzirdējusi. Observatorijas telpā izteiktie draudi viņu nebiedēja. Meitene bija redzējusi Bleika draugus savādos kostīmos maršējam pa māju un buldurējam kā čigānus, un viņa bija dzirdējusi to maģiskās dejas un izsaucienus. Tieši Ageta bija tā, kas novāca svečturus ar nodedzināto melno vasku un vīraka bļodas, kas pilnas kodīgām mirrēm. Kamēr tie dejoja, viņu maciņi katrreiz kļuva par kādu monētu vieglāki. No viena sovrins, no cita gineja… Kad Ageta pasniedza tiem mēteļus, viss notika ar smaidu sejā un "Paldies, kungs!". Tad viesi izklīda naktī kā Londonas žurkas kanalizācijas caurulēs.
Bleiks varēja iestāstīt Agetai visu, ko vien gribēja. Viņš apdullināja meitenes prātu ar stāstiem par citām pasaulēm, mistiskiem brīnumiem un pārliecināja par savādām lietām, bet katru nakti, tā ap pusnakti, viņa ieslidināja sev kabatā vēl kādu daļiņu no viņa bagātības, un, kad tā būs beigusies, viņa aizies uz visiem laikiem.
Ageta atstāja vīrus istabā runājam un zagšus devās lejā pa kāpnēm uz sētas durvīm, kur, luncinādams asti, viņu gaidīja Brigends. Kalpotāju ieeja veda uz šauru šķērsielu, kur pat visspožākajā dienā neiespīdēja saule. Bija drēgns un rīta dzestrumā nāvīgi auksts. Migla no upes karājās uz apkārtējo māju sienām kā milzīgi zirnekļa tīkli, un, kad meitene gāja uz Holbornu, tie ķērās viņai sejā. Vienīgais cilvēks, kas arī atradās uz ielas, bija noplukuši sieviete, kura bija nokritusi pie pretējās mājas vārtiem. Džina pudele viņai rokā gandrīz nebija redzama bezveidīgajā nodriskātu drēbju mudžeklī, kas veidoja viņas cilvēcisko formu. Sieviete bija pretīga kā kaps, ar krunkainu seju un čulgainām lūpām. Viņa paskatījās uz Agetu ar vienu pavērtu aci; otra bija aizķepusi ar dzelteniem izdalījumiem.