Meitene apjauta, ka kaut kas nav kārtībā. Tadeušs runāja skaļi, it kā gribētu, lai viņu sadzird. īsā laika sprīdī viņš bija mainījies un izklausījās vairāk pēc tēva nekā drauga. Ageta saprata, ka ir tikai meitene, kuru izmanto tā dēl, ko vina zina un ko var izdarīt. Vina atkāpās, cenšoties pieiet tuvāk Tegatusam, un visas naidīgās domas pret eņģeli ātri izgaisa.
-Ja es tev pateikšu, kur atrodas grāmata, vai tu ļausi man aiziet? meitene jautāja, pastiepusi roku pret eņģeli.
- To varētu apsvērt, sacīja Tadeušs. Es mēģinātu viņus pārliecināt, lai atstāj tevi dzīvu.
- Vai tu patiešām esi gūsteknis? Ageta jautāja, pieiedama tuvāk durvīm.
- Gūsteknis-viesis, kuru saista kāda viltība, bet joprojām draugs, kurš zina tavu nākotni, Tadeušs, pieliecis galvu uz vienu pusi, klusu noteica. Zinot, ka viņa skarbie vārdi ir ievainojuši meitenes sirdi, Tadeušs pasmaidīja. Tev būs drošāk, ja paliksi šeit. Ļauj, lai eņģelis iet, un mēs varēsim ieturēt maltīti, kuru tev apsolīju. Patiesībā es grasījos vaicāt, vai tu gribi nākt strādāt pie manis un kļūt par grāmatnieci, Londonas lielāko smalku grāmatu sagādnieci.
Tadeušs runāja ar lepnumu, saraucis uzacis, un smaidīja, raustīdams degunu kā liels trusis.
Ageta atlaida Tegatusa roku un atbildēja smaidam. Viņas acis meklēja drauga sejā niecīgākās melu pēdas. Gaidīdams atbildi, Tadeušs saglabāja sejā smaidu tik ilgi, līdz tam vairs nebija nozīmes.
- Es iešu prom kopā ar eņģeli. Ageta palika pie sava un devās uz durvīm. Man ar šiem cilvēkiem nav nekā kopēja. Dzīve ir kas vairāk nekā tas, ko es varu apēst, vai smalkas drānas kā Flītstrītas dāmām.
Meitene apklusa un mirkli padomāja.
- Domāju, ka tavs veikals nav man piemērots, es nekad nekļūšu par grāmatu tirgotāju.
Ageta pagriezās un palūkojās uz Tegatusu. Eņģelis izvilka no svečtura divas lielākās sveces, pamāja uz vaļējām durvīm, un viņi atstāja telpu, lai dotos iekšā tuneļa tumsā.
- Pagaidiet, es iešu jums līdzi! Tadeušs iesaucās, norāva no rokām saites un skrēja tiem pakaļ. Es nevaru šeit palikt. Esmu ne tikai Morbusa gūsteknis.
Ageta un eņģelis skrēja pa tuneli, un ar katru soli tuvāk nāca Temzas skaņas. Tadeušs taustījās tumsā, cenzdamies neatpalikt no viņu mirgojošajām ēnām un turēties tuvu soļu skaņām. Tegatuss bija cieši satvēris Agetas roku un vilka viņu uz priekšu. Abi sačukstējās, cerot, ka Tadeušs nesaklausīs viņu vārdus.
-Ja mēs izbēgsim no tuneļa, tad varēsim atgriezties grāmatveikalā un paņemt Nemorensis, Tegatuss sacīja, steigdamies uz priekšu pa ūdeni, kas kļuva arvien dziļāks. Grāmatai jāatgriežas debesīs, vai arī tā ir jāiznīcina. Es nedrīkstu to atstāt viņu rokās. Tavā draugā ir kas tāds, kam es neuzticos.
Ageta neatbildēja, bet juta, ka piekrīt eņģelim. Viņa tik daudz bija domājusi par draudzību, sapņojusi par to, bet tagad saprata, ka Tadeušs slēpj vairāk, nekā viņa par to zināja.
- Pagaidiet mani! tālumā skanēja grāmatnieka vārgā balss. Jums ir gaisma, bet es eju tumsā.
Viņi neņēma šos vārdus vērā un brida pa straumi tālāk. Ageta paskatījās augšup un sveces gaismā ieraudzīja lielu, baltu žurku, kas bija izlīdusi no alas. Tā noraudzījās meitenē ar vienu melnu aci, kustinādama ūsas un noskurinādama no ādas ūdeni. Augstu viņiem virs galvām bija saklausāma panika, kas arvien pieņēmās spēkā. Ļaudis pameta savu iedzīvi un glāba, ko varēja. Ratu riteņi dārdināja pa bruģi, un nabaga cilvēku kliedzieni atbalsojās arī tuneļu labirintā, kas saistīja visas pilsētas daļas.
- Vai vēl tālu? Ageta jautāja, brizdama līdz ceļiem ūdenī.
- Līdz atradīsim ceļu laukā no šejienes, eņģelis, zaudēdams pacietību, atbildēja. Drīz mēs sasniegsim upi un no turienes atradīsim tiltu.
- Es zinu ceļu! Tadeušs no aizmugures iesaucās. Pagaidiet mani, un es izvedīšu jūs no šejienes.
Viņi pielika soli. Tegatuss apstājās un ieklausījās tālajā dārdoņā, nebūdams pārliecināts, vai aiz Tadeuša nedzird soļus.
- Lai viņš labāk nāk ar mums, eņģelis sacīja Agetai. Tad mēs vismaz zināsim, ja viņš plānos kādu ļaunprātību.
Tadeušs steidzās, cik ātri vien varēja, lai panāktu abus bēgļus.
- Mēs vēl varam atgriezties, Ageta, es varētu ar viņiem parunāt…
Viņa seju ar dziļajām grumbām izgaismoja svece divu tuneļu krustcelēs.
- Mēs ejam tālāk, sacīja eņģelis, norādīdams uz priekšu, kur tunelis straujā kritumā virzījās uz upi.
Ja vēlies, vari palikt šeit, bet meitene negrib piedalīties tavās blēdībās.
Tunelī spalgi atbalsojās apslāpēti kliedzieni no virszemes, skaņas nāca no visām pusēm. Ageta juta mugurai pārskrienam aukstus drebuļus, katrs matiņš viņai uz galvas saslējās gaisā kā zaķim.
- Kas tur notiek? meitene jautāja, ejot blāvās gaismas virzienā.
-Vēl viena debesu trīce vai kaut kas vēl šausmīgāks, Tadeušs, saņemdams viņu aiz rokas, skumji noteica. Mums jāgriežas atpakaļ, tā būs drošāk.
- Tev, bet ne man, atsaucās Tegatuss un vilka Agetu prom. Mēs iesim tālāk, bet tu vari palikt. Es jūtu, ka patiesībā tu nemaz negribi nākt kopā ar mums. Kāpēc tad tev neuzturēties šeit? Tu vari palikt un spēlēties ar to resno suni, ar kuru, kā rādās, esi labos draugos. Viņu sauc par Ramskinu, vai ne?
Eņģelis pataustīja nagu pēdas sev uz sejas, tad iebikstīja Tadeušam krūtīs.
- Viņš taču nesteidzas pakaļ, lai tevi uzmanītu? Tegatuss jautāja. Ir jauki, ja ir draugs, kas par tevi rūpējas, dēmonisks klēpja sunītis, kurš ilgojas pēc tevis, Tadeuša kungs.
- Ko tu ar to domā, Tegatus? Ageta vaicāja.
- Pajautā viņam, Ageta, kas īstenībā notiek! Ja viņš teiks patiesību, tevi sagaida pārsteigums.
- Neklausies viņā, Ageta! Viņš tikai grib mūs abus izšķirt. Eņģeļi nezina cilvēku ceļus. Tie dzimuši ellei, dzimuši, lai kristu no savas godības, kaut drusku paostot kādas bufetnieces priekšautu… Ko tad tu tur nobaudīji? Absinthium vai džinu, vai kaut ko vēl smalkāku? Tadeušs jautāja, noglāstīdams eņģelim seju.
- Te nu mūsu kopā būšana beigsies! sacīja eņģelis, sagrāba Tadeušu aiz rīkles un pacēla virs ūdens.
Tadeušs spirinājās, lai atbrīvotos.
- Vai tu izmantosi maģiju? Ageta jautāja, kad eņģelis uzsēdināja Tadeušu uz žurku apsēsta plaukta, kas stiepās visā tuneļa garumā.
- Nē, kaut ko daudz spēcīgāku, Tegatuss izsaucās.
Iebelzis Tadeušam divreiz ar dūri pa seju, eņģelis
nometa to uz aukstā, slapjā akmens. Žurkas rosījās pāri samaņu zaudējušajam Tadeušam, un Tegatuss redzēja Agetas sejā pārsteigumu.
- Viņš ir viens no tiem, tā bija tikai viltība. Tadeušs bija ēsma lamatās, un tieši tu esi tā, ko viņi meklēja.
- Viņi teica, ka tevi pārvērtīs.
- Un vini to darītu tā ir dala no manas nākotnes.
Tad, kad eņģelis ir kritis, kad tas ķeras pie pasaules lietām un vēlas kļūt par cilvēku, tā notiek. Mēs maldinām sevi, ka tas ir tik tālu nākotnē, ka seku nebūs, ar visu sirdi mēs cenšamies izbaudīt cilvēka dzīvi, bet, ja esam spēruši šo soli, krītam arvien dziļāk bedrē kā ikviena kaitīga ieraduma gadījumā, un ķermenis, kurā mēs mājojam, pauž mūsu netikumu.
- Vai tu tomēr nevari mainīties? Ageta jautāja, un viņi aši soļoja uz priekšu, atstājot Tadeušu guļam pie žurkām.
- Kad tas radījums tur, kambarī, mani saķēra, es sapratu, par ko esmu kļuvis. Vienā mirklī es ieraudzīju, kā sirds ilgošanās dēļ esmu nodevis savu dzīvi un aizmirsis mērķi. Mani bija savaņģojusi Tumsas karaliene, un ne tāpēc, ka viņai piederētu vara, bet gan tādēļ, ka pats to vēlējos. Biju kodis no aizliegtā augļa un atzinis to par labu esam.