- Tur, veikalā, es tevi ienīdu, gribēju, lai tu mirsti un atstāj mani…
- Tā nebiji tu, bet gan grāmata tai piemita spēks, kas mainīja tavas domas, un pret to tu nebiji pasargāta. Tegatuss apstājās un ieskatījās meitenei sejā, turot sveci virs galvas un ļaujot gaismai uzplaiksnīt uz zemajiem tuneļa griestiem.
- Es dodos atpakaļ uz veikalu. Atradīšu Nemorensis un iznīcināšu to. Paņemtu to līdzi uz debesīm, bet man nav ne jausmas, kā nokļūt tur atpakaļ. Mans prāts tik ilgi ir bijis piesaistīts zemes lietām, ka esmu aizmirsis lidot. Tegatuss iesmējās. Bet, tā kā man nav spalvu, tad, pat ja…
Viņš apklusa. Tālu aizmugurē atskanēja brēciens, kuru eņģelis pazina, tunelī atbalsojās briesmoņa gaudošana. Tur, gari, skaļi kaukdams, viņus meklēja Ramskins.
Tegatuss paskatījās uz Agetu un uzsauca, lai viņa skrien. Abi kopā traucās pa tuneli, šļakstinādamies pa ūdeni tā, ka gandrīz nodzisa sveces. Skrienot eņģelis sargāja gaismu ar plaukstu, un liesma meta ēnas garu, melnu nagu formā šķita, kāds briesmonis lavās pāri jumtam. Tālumā vīdēja maza gaismiņa. Ar katru mirkli tā tuvojās un tāpat arī Ramskina soļi.
Ageta sasniedza durvis pirmā. Tās bija mazākas par viņu, maza bērna augumā. Meitenei izdevās izspraukties pa tām rīta gaismā. Tegatuss iespraucās atverē, bet izmisīgā šļakstināšanās ar katru sekundi nāca tuvāk.
- Izvelc mani ātri laukā! eņģelis uzsauca Agetai, un viņa iemeta sveci upē, kas plūda apakšā.
Ageta vilka un vilka viņu aiz mēteļa, cenzdamās dabūt ārā no tuneļa ieejas. Bet Tegatuss bija iesprūdis, iesprostots sava lielā auguma dēļ, iesprūdis durvju ailā.
- Tev būs jāiet tālāk vienai, viņš iesaucās. Viņi vismaz netiks man garām, ja vien neizēdīsies man cauri.
Ageta satvēra eņģeli aiz galvas, atspiedās pret sienu un vilka visiem spēkiem.
- Tagad stumies! meitene uzsauca, un pēkšņi eņģelis izlidoja laukā kā korķis un nokrita uz takas.
Ageta ātri aiztaisīja aiz viņa durvis.
Visapkārt skrēja cilvēki, un krastmalā skanēja kliedzieni un raudas, kad satrakotais pūlis piepildīja savas ķerras un ratus, kraujot tajos augstas mantu kaudzes. Haoss bija sajūtams tāpat kā aukstais vējš, kas pūta ielās. Visur skanēja klaigas, cilvēku prātus bija pārņēmusi panika, un vēlme palikt dzīviem atņēma tiem katru cienību. Ageta noraudzījās šajā ainā, šķiet, veselu mūžību. Tālumā Svētā Pāvila katedrāle izskatījās pēc milzīgas saplīsušas olas, tās jumts bija ielauzts, un no sabojātās vietas cēlās tieva dūmu strūkliņa. Lai izglābtos no niknā spēka, kas bija nokritis no debesīm, laivinieki uz upes sparīgi airējās uz dienvidu krastu, vilkdami līdzi peldošu kravu, piesietu pie laivām.
- Mums ātri jānokļūst grāmatveikalā, Tegatuss sacīja, izraudams Agetu no sapņošanas.
Šajā mirklī Ramskins izlauzās pa tuneļa durvīm. Viņa groteskā galva izspraucās cauri kokam un blenza uz Agetu, rūcot un spļaujot asiņainas siekalas. Tegatuss paķēra nelielu mučeli un svieda ar to radījumam; tas atsprāga atpakaļ tumsā.
Tas mums nesekos, Tegatuss noteica un sāka skriet. Ir dienasgaisma, un viņš neriskēs parādīties saulē. Pie tumsas pieradušam saules starojums sagādā sāpes. Viņš mūs mēģinās izsekot nākamajā naktī.
Ageta nejuta mierinājumu. Visu ķermeni pārņēma draudu sajūta. Tā pārvērta kājas svinā un lika vēderam sagriezties no baiļpilnajām domām. Skrienot aiz eņģeļa šajā trakojošajā pilsētā, viņa centās neatpalikt un nespēja domāt ne par ko citu kā vien par sagrāvi, kas nākusi pār pilsētu, un par šausmīgajām izmaiņām savā dzīvē. Sekoja sāpīga vainas un izmisuma izjūta. Tā asi atsauca atmiņā neapmierinātību ar dzīvi, kas bija uzjundījusi viņā domas par labāku nākotni, augstāku ideālu. Un, lūk, rezultāts! Ageta bija vēlējusies ko vairāk Hezrīnas bagātības, lēdijas dzīvi. Tagad vēlēšanās pacelties virs ikdienišķā bija piepildījusies. Šīs šausmas bija maksa par viņas sapņiem, atgādinājums, ka it viss, kam viņa pieskaras, ir nolemts iznīcībai un nāvei.
Skrienot domas traucēja šausmu ainas mirušie, kurus bija notriekuši zemē panikas pārņemtie ļaudis. Tie atgādināja Agetai par Hezrīnas teikto, un meitene saprata, ka viņai jāatrod Hezrīna, jāizstāsta notikušais un jāpiekrīt visam, ko tā piedāvās. Prātā nāca šaurās sānielas vīzija: Hezrīna, tērpusies garā, melnā apmetnī, smalkā kariete ar zīdaini melnajiem zirgiem. Viņa to sameklēs vēlreiz un šonakt kā apliecinājumu draudzībai un gatavībai pakalpot paņems līdzi Nemorensis.
Pa ceļu, kas veda uz Londonas tiltu, paskriet nebija iespējams. Cilvēku plūsma virzījās kā lēna, netīra upe, kas cauri vārtu kolonnām izplūda uz tilta akmeņiem. Ageta cieši turējās pie eņģeļa mēteļa apmales, un viņi ar pūlēm virzījās cauri ķermeņu biežņai, kas nesa viņus uz priekšu pret pašu gribu kā pavasara plūdi. Tilta tālākajā galā vīdēja grāmatveikala ieeja. Izkārtne, šūpodamās svaigajā vēsmā, čīkstēdama aicināja iekšā.
Tegatuss izlauza ceļu tuvāk veikala durvīm. Visās viņa kabatās tūliņ ienira neredzamas rokas un tad, apmulsušas par to tukšumu, atkal izlīda laukā. Ageta, skatīdamās seju jūrā, cieši turējās pie eņģeļa. Viņu kā korķi, kas šūpojas ūdenī, nesa arvien tuvāk veikala durvīm, un plūdu sajūta pastiprinājās. Meitene pacēla skatienu. Viņa pirmoreiz saprata, ka ēkas jumts līdzinās savādai pilij ar augstiem vaļņiem un sīkām šaujamlūkām augšstāva logu vietā. Cietokšņa mūru izrobojumā, izcirstas akmenī, vīdēja pazīstamās diakas sejas notekcaurules, kas aizsargāja no neredzama ienaidnieka. Augstu virs galvas, mirgodama spožajā rīta saulē, rēgojās komēta. Debesis no uzsprāgušo debesu akmeņu daļiņām vizēja sudrabā.
Agetas roka tika atrauta no eņģeļa, un plūsma viņu aiznesa sāņus.
Tegatus! meitene iekliedzās, ienirdama dziļāk pūlī.
Viņa juta, ka slīkst, ka neprātīgais pūlis tūliņ viņu samīs zem kājām. Tegatuss pagriezās un ieraudzīja, kā Ageta, pakāpeniski pazuzdama cilvēku jūklī, sniedzas tam pretī. Viņš ātri pastiepa roku, saķēra meiteni aiz plaukstas locītavas un vilka sev klāt pretēji ļaužu plūsmai. Ageta kliedza no sāpēm, jo viņas roku nostiepa ļaužu masas svars. Kāds vecs vīrs ar garu spieķi un sirmu bārdu pacēla meiteni no zemes, un eņģelis pievilka viņu sev klāt. Ageta redzēja, ka vecais vīrs paklūp, un vinu acis uz mirkli satikās. Tad viņš tika iesūkts plūstošajā masā, un pūlis collu pa collai aprija viņu sev zem kājām, neliekoties ne zinis, kas viņš ir un ko dara. Vīrieša kliedzieni palika neievēroti.
Tegatuss turējās pie veikala durvīm kā pie drošības enkura un ar otru roku vilka Agetu sev klāt. Meitene iekrita tam rokās un nonāca drošībā kā uz salas.
Abi iegāja grāmatveikalā un, lai iekšā neieplūstu ļaužu paisums, aizbultēja durvis, noslēdzoties no trokšņa un haosa. No neskaitāmajām tumšo sējumu rindām dvesa pilnīgs klusums un gadsimtu zinības.
Gar sienu skanēja sīku pēdiņu steidzīgie soļi, un veikala stūrī, līdzās vecajam kamīnam, uz akmeņiem pavīdēja tumša ēna. Tur sāka veidoties mazs radījums, kurš lēnām ieņēma formu, gabalu pa gabalam razdamies no putekļiem, kas krita lejup kārta uz kārtas. Vispirms parādījās divas spožas acis, tad auss veidols un mazs podziņas deguntiņš tas viss bija tīts samudžinātu gaišu matu plīvurā. Drīz viņu priekšā materializējās sīka skukīte.
Jums jāiet prom, bērns raudulīgā balsī sacīja. Te jums nav droša vieta.