23 le grand denouementLielais risinājums. (Franču vai.)
esen es satiku cilvēku, kurš netic eņģeļiem, Bleiks sacīja, nolūkodamies pāri Temzai, kas nerimtīgi plūda uz jūru. Viņš teica, ka tādu nemaz neesot. Tas bija dienā pirms debesu trīces un komētas parādīšanās.
Zinātnieks pieklusa un skumji paskatījās uz Ābramu.
- Ja vien viņš tagad būtu šeit un redzētu to, ko redzu es! Bleiks piebilda, noraudzīdamies uz otrādi apgāztu laivu, kas griezdamās virzījās uz Londonas tilta pusi. Tās pasažieri peldēja ūdenī ar seju uz augšu kā ūdri, kas gozējas saulītē.
- Mana iztēle ir saspringta līdz beidzamajai robežai, un tagad mani pārsteigt nekas vairs nespēs. Manas acis vairs nevar mani maldināt, jo mans prāts ir pārāk uzbudināts. Jūtu, ka dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Pasaki: kāpēc tas viss noticis?
- Tu esi izlasījis Nemorensis, tu esi kabalas meistars pasaki tu man, o, gudrais!
- Agrāk man šķita, ka zinu visu un protu noteikt, kas notiks, bet, kopš man piederēja grāmata, es kļuvu par citu cilvēku, kļuvu apsēsts ar saviem aprēķiniem un novērsos no patiesības izzināšanas.
- Zinātnieks, kabalists, kas vienmēr meklē atbildi un nekad to nepieņem, eņģelis atbildēja. Manī vienmēr rada izbrīnu, lūk, kas: katrreiz, kad tiecies pēc apskaidrības, tu dedzīgi turies pie kādas vecas ticības. Paskaties uz sevi tu esi zinātnieks, cilvēks, kurš dzīvojis savu dzīvi īstenībā, un nu tu meklē patiesību kaut kādās dīvainībās. Jo vairāk tu atklāj, jo vairāk centies paslēpties pagātnē.
- Jo vairāk es atklāju, jo vairāk slēpjos maģijā, Bleiks atteica. Es it kā bēgu no modernās pasaules uz kādu labāku vietu pagātnē. Vienmēr esmu baidījies dzīvot šajā laikā un vietā. Varēju atrast sevi, vai nu ielūkojoties nākotnē, vai arī dzīvojot pasaulē, kāda tā varētu būt. Pašreizējā laikā ir pārāk daudz notikumu, tā prasības ir lielākas, nekā es jebkad esmu varējis izturēt.
- Tā ir dzīves zaimošana, Ābrams turpināja gandrīz čukstus. Katrs elpas vilciens ir šābrīža svētums, tas ir vērtīgs un unikāls, un kā tāds tas jāizbauda. Dzīvošana pagātnē noved pie rūgtuma, vēlēšanās būt nākotnē ir dzīves izšķiešana. Tu nevari atļauties velti tērēt pat sekundi, tā var būt beidzamā… Un viss, par ko tu spēj domāt, ir grāmatas lappuses un tas, ko atklāsi?
- Es sāku kļūt par kaut ko vispārīgu. Bleiks atbildēja tā, it kā beidzot būtu sapratis.
- Pie tā vainīga Nemorensis. Tā atrod tavas vājās vietas un tās palielina. Tos, kuri alkst pēc zināšanām, tās spēks aizved pa maldu ceļiem. Tos, kuri meklē varu, tās ietekme apdullina, un tie, kuri ir sarūgtināti, ieraujas sevī kā gliemeži. Tie sauc tevi no savām paslēptuvēm, vēlas, lai tu tos no jauna izved gaismā. Nemorensis ir vajadzīga tās vergu dievināšana, un tu to dari. Tā kliegs par savu klātbūtni un vilks tevi sev līdzi pat līdz pasaules malai, un viss, kas man jādara, ir jāseko tev, un tad tā atkal būs manējā.
- Atkal? Bleiks pārjautāja, pārsteigts par dzirdēto.
- Es biju tās glabātājs. Šo grāmatu es nozagu tam, kurš to uzrakstīja. Nemorensis sākās kā mūsu ģimenes vēsture, tad tās radītāja sāka piepildīt savas vēlmes, kas nedeva mieru viņas sirdij. Viņa pieplūdināja grāmatu ar Mūsu Kunga runām un meloja, izkrāpjot mūsu mantojumu. Tajā tika teikts, ka mēs esam vienlīdzīgi ar Viņu, ka neesam Viņa radīti, bet gan vienkārši tādi paši kā Viņš. Putekļi no putekļiem, pelni no pelniem.
Ābrams pārtrauca runāt, cerot, ka Bleiks būs uztvēris teiktā svarīgumu.
- Hezrīna bija tik jauks eņģelis, tik skaists, un tajā slēpās viņas viltus. Eņģelis pavērās debesīs uz komētu, kura planēja augstu gaisā. Hezrīna atsauca šo komētu no kosmosa. Kad viņas spēks pieauga, kopā ar to auga arī alkatība. Viņa vēlējās būt par karalieni divās karaļvalstīs zemes un debesu un pārvaldīt tās kopā ar savu brāli Pirateonu. No grāmatas ir kāds labums tā pareģo, ko šī sieviete darīs turpmāk. Ar tās palīdzību mēs zināsim, kā viņu sakaut. Ir kas tāds, kas viņai jāizdara. Pēc katriem tūkstoš gadiem Hezrīnai ir jāpārtop. Reiz mēs atnācām dzīvot uz Zemes, un pār mūsu garu valda Zemes pievilkšanas spēks. Eņģelis var drīz vien pārtapt par rūcošu briesmoni. Viņas laiks atkal tuvojas, viņai būs jāpieņem cita identitāte. Vienīgais veids, kā to izdarīt, ir nozagt ķermeni cilvēkam, par kuru viņai jākļūst. Tai jābūt viņu abu dzimšanas dienai, un tam jānotiek pilnmēness naktī. Rīt ir tāds mēness, un kaut kur ļoti tuvu atrodas kāds, kuram tiks nozagta dzīve.
- Vai tu zini, kurš tas būs? Bleiks vaicāja.
No Cīpsaidas puses nāca kliedzieni. Tie planēja pāri pilsētas torņiem kā krītošas lapas, un zvani vējā skanēja roku neieskandināti.
- Tai jābūt meitenei pašā plaukumā, tīrai un nevainīgai. Hezrīna vienmēr atrod meitenes, kurām piemīt zināms spēks. Viņa tās izvēlas brīdī, kad meitene piedzimst, un vēro to dzīvi. Viņas piekritēji novēro bērnu gadiem, un tad, pareizajā laikā, bērns tiek nozagts un Hezrīna ir pārtapusi.
- Rīt ir mirušo piemiņas diena, tā ir manas kalponītes Agetas Lemjēnas dzimšanas diena. Tad es viņai vienmēr piešķiru brīvdienu. Bet viņa nozaga. Nemorensis un aiznesa to.
- Tad viņa var būt īstā, un tāds bija patiesais iemesls, kāpēc tev tika piešķirta grāmata. Vai tevi nekad nemāca jautājums, kāpēc tā uzradās pie tevis? eņģelis jautāja, paturēdams noslēpumā savu tikšanos ar Agetu.
- Es nospriedu, ka tā ir dāvana no dieviem, kura man piešķirta drošai glabāšanai.
- Tā tev tika dota, lai bērns nonāktu tās ietekmē, lai viņas prāts atvērtos gara lietām un viņai tiktu nozagta tās jaunība. Tu esi bandinieks viņas spēlē, lēdijas Flembergas pārejoša iegriba.
- Viņa grib redzēt pilsētu sagrautu un visus cilvēkus līdz ar to, Bleiks teica, dzirdēdams, kā pieņemas spēkā suņu gaudošana.
- Tie baidās no debesīm, nojauš, kas tuvojas, un savā niknumā dara to, ko bailēs darītu jebkurš dzīvnieks, eņģelis sacīja, savilcis uz augšu mēteļa apkakli. Tas uzbrūk saož savu upuri un tad uzbrūk.
Ielās atbalsojās gaudošana. Bleiks atbildēja ātri:
- Viņas tēvs teica, ka meitene aizbēgusi kopā ar kādu vīrieti no vina zvērnīcas. Tas esot ārzemnieks no Itālijas, cilvēks ar spārniem. Bleiks iesmējās. Viņš gribēja, lai es noticu, ka meita slepus aizbēgusi kopā ar cilvēku, kuram ir spārni.
- Vai viņš gadījumā neminēja arī tā ārzemnieka vārdu? Ābrams jautāja.
Bleiks centās atcerēties.
-Minēja gan. Viņu sauc… Tegatuss. Jā, jā, tas cilvēks ir no Itālijas, un viņu sauc Tegatuss.
- Tad viss vēl nav zaudēts, jo tas vīrs nav no Itālijas un nav pat cilvēciska būtne viņš ir eņģelis, debesu sūtnis, kas ieradies, lai atrastu Hezrīnu un aizvestu viņu atpakaļ. Viņa to kārdināja kā liesma naktstauriņu un apsvilināja tam spārnus. Es lūdzos, lai viņš nebūtu kritis pārāk zemu un viņa pēdas neklātu tumsa. Kāds viņam labums iegūt pasauli, bet zaudēt mūžīgo dzīvi? Eņģelis paskatījās uz Bleiku. Tegatuss ir kā nomaldījusies aita, kas pati atradusi savu ceļu. Varbūt meitenei un mums visiem vēl ir izredzes glābties.
Ābrams pagājās dažus soļus uz krasta pusi un palūkojās pāri upei uz Londonas tilta mājām.
- Vai tu pazīsti grāmattirgotāju, vārdā Tadeušs Breisgēdls? viņš vaicāja, pievirzīdamies tuvāk Bleikam.
- Es labi zinu šo vārdu. Tas ir savāds vīrs ar mazām, apaļām acīm un cūkas degunu.