Pirms tikties ar tēvu, Ageta noslaucīja no sevis putekļus un netīrumus. Cauri metāla šņakstēšanai, atdalot gaļu no kauliem, atskanēja tēva balss:
- Ageta, vai tā esi tu? Ageta! Nāc šurp! Tev jāaiznes ēdiens uz Ņūgeitas cietumu. Puse pilsētas ir kļuvusi traka, bet otra puse ir izsalkusi, tā ka nāc ātrāk šurp!
Kadmusam Lemjēnam bija skarba, dārdoša balss. Viņa balsī un izskatā nebija itin nekāda maiguma. Tas bija garš, brutāls vīrs ar tieviem, sprīdi gariem pirkstiem. Sejas vienā pusē uz deniņiem viņam bija liels, uztūcis izaugums, kas deformēja uzaci un cieši savilka sejas ādu.
Ageta ātri iegāja virtuvē. Kadmuss stāvēja pie gara koka galda istabas vidū, viņa priekšauts bija notriepts ar asinīm un taukiem. Melnā cepeškrāsns izvirda dūmus un karstumu. Tas padarīja mīkstas vaska sveces, un acīs koda apsviluši tauki no jēra gaļas, kuru viņš patlaban cepa. Līdzās bija pavards ar biezu koka apšuvumu, katls ūdens vārīšanai un dzelzs malkas statīvs. Uguns dega spoži, raidīdama telpas tumšajos stūros karstus dzintarkrāsas gaismas viļņus.
Kadmuss skaldīja spītīgu stilba kaulu, kurš negribēja lūzt pušu, un nepacēla acis.
- Kas par nakti! Tikko biju ticis gultā, kad sākās tas vājprāts. Izvēlos uz grīdas, noripoju pa kāpnēm, un kopš tā laika visi tie ļautiņi nāk pie manām durvīm, prasīdami ēst. Viņš dauzīja kaulu vēl stiprāk, tā ka pa istabu lidoja šķēpeles. Dīvains dienas sākums, skuķi. Man tas nemaz nepatīk.
Viņš ar asinīm notraipītu roku noslaucīja no pieres sviedrus. Tēvs ieskatījās Agetai sejā un redzēja meitenei uz lūpām jautājumu par māti.
- Viņa ir gultā, esot drudzis. Es saku: viņa dzer pārāk daudz džina.
To teicis, viņš pacēla virs galvas biezo, plakano asmeni un ar visu spēku cirta pa kaulu. Tas pārlūza divās daļās, un gaļas nazis iecirtās galdā.
Kadmuss atviegloti nopūtās un iesmējās.
- Visi grib tikai gaļu mīklā, un par peniju gabalā viņi to arī dabūs.
Tēvs paskatījās uz Agetu. Citkārt viņa nekad nebija tik klusa.
- Vai tu esi mēli norijusi? viņš asi jautāja.
- Man vajag pagulēt. Bija gara diena un īsa nakts. Bleiks grib, lai krēslā es atgriežos. Viņš nevar ciest sveču aizdedzināšanu.
Ageta nevarēja stāstīt tēvam, kas noticis. Viņš nekad nenoticētu šim stāstam un smietos par meitu. Tēvs vienmēr par viņu smējās. Meitene cerēja, ka šoreiz tēvs liks viņai mieru, ļaus pagulēt un viņa varēs viena stāties pretim savam liktenim.
- Vēl ir daudz laika gulēšanai. Vispirms jāpadara darbs, jo darbs ir nauda, Kadmuss siekalodamies runāja un ielika karstajos taukos jēra gaļas šķēli.
Gaļa sprakšķēja un sačokurojās kraukšķīgos gabaliņos. Ar vienu roku viņš atvēra melnās cepeškrāsns durtiņas. No košsarkanajām oglēm istabā ieplūda karstuma vilnis. Viņš paņēma no galda trauku ar gaļu, ieslidināja to krāsnī un apmierināts aizcirta durtiņas.
- Kārtībā! Kadmuss noteica, pievērsdamies Agetai.
- Kā klājas tam vecajam sunim Bleikam? Vai viņam vēl aizvien ir tik daudz naudas?
Ageta nometa maku uz galda; tas nokrita ar klusu būkški, un nožvadzēja monētas.
- Es uzdrīkstējos paņemt tikai divus šiliņus. Šodien viņam nebija viesu. Vienu monētu es atradu viņa mēteļa kabatā, bet otru paņēmu no maka. Ageta pasmaidīja, apmierināta ar sevi.
- Un viņš tev vēl par to maksā, tēvs iesmējās.
- Kādu dienu mēs atstāsim šo jauko Londonas namu un aizbrauksim uz laukiem.
- Viens apmeklētājs viņam tomēr bija, Ageta turpināja. īzaks Bonhems. Kad notika zemestrīce, Bonhemam pakaļ dzinās vairāki suņi. Viņš tik tikko izglābās. Es dzirdēju, kā viņi sarunājās, teica kaut ko par zvaigzni debesīs un grāmatu. Neko citu viņi nekad nedara kā vien dumji runā.
Ageta ielika abas monētas koka kastītē, kuru turēja uz plaukta virs pavarda.
- Viņi runāja par grāmatu, kas pilna ar noslēpumiem un var pateikt, vai zvaigzne ietrieksies Zemē. To laikam sauca par komētu.
- Bonhems, ē… Karaliskās biedrības biedrs. Bagāts vīrs, bagātāks par Bleiku. Kadmuss apcerēja divu bagātu vīru atrašanos vienuviet.
Ageta redzēja: viņš domās perina, kā izmantot šo situāciju.
Tas Bleiks uzskata sevi par nezin ko. Viņš grib atklāt Visuma noslēpumus. Kadmuss izvilka no krāsns plāti ar maizi. Pacenties atcerēties visu, ko viņš saka! Ir cilvēki, kuri atdos naudu par to, lai uzzinātu, kas notiek tajā mājā.
Tēvs pacēla galvu un pasmaidīja.
-Atceries, Ageta, labs nāk ar gaidīšanu, un mēs esam gaidījuši pietiekami ilgi. Tagad nāc palīgā, viesi gaida ēdienu, un varbūt tā trīce nebūs pēdējā.
Ageta aplaida skatienu apkārt virtuvei. Šī bija vienīgā vieta, ko viņa jebkad bija pazinusi. Sī telpa bija viņas pasaule kopš dzimšanas visus četrpadsmit dzīves gadus. Šeit bija pazīstams it viss: katra smarža, katrs traips uz sienas, katrs zirnekļa tīkls, kas nokarājās no griestiem.
Meitene atcerējās dienu, kad, būdama maza, pie krāsns durtiņām bija apdedzinājusi roku. Kopš tās reizes krāsns viņai likās kā melns briesmonis, kas draudīgi lūr no istabas kakta. Viņa bija metusi krāsnī iekurus un krastā izsviestus kokus, ko bija salasījusi Temzā bēguma laikā, klaiņojot apkārt ar draugiem. Vēlu vakaros meitene sēdēja pie veļas tovera, kas vienmēr bija pilns ar katliem un taukainu ūdeni. Tas atgādināja kuģi, kuru viņa bija redzējusi nogrimstam dubļos Roterhitā. Telpas stūrī varēja samanīt žurku skraidelēšanu, meklējot vakariņas. Kad žurkas palūrēs no tumsas, viņa belzīs tām pa galvu ar degošu pagali. Brigs ķerstīs tās pa netīro akmens grīdu, saķers zobos un sviedīs pret sienu kā lupatu lelles. Kad žurkas būs beigtas, viņš piedurs tām degunu, cerēdams, ka tās vēl ir dzīvas un var turpināt nebeidzamo pakaļdzīšanās spēli.
No sapņa izrāva tēva rupjā balss:
- Vai tu redzēji to grāmatu, par kuru runāja Bleiks? Tai jābūt vērtīgai, un varbūt mēs varam viņam palīdzēt tikt no tās vaļā…
- Bleiks zinās, ka vainīga esmu es. Un es jau arī nezinu, kur viņš to glabā, Ageta minstinājās.
-Vajag atrast īsto brīdi, kad… Kadmuss skaļi domāja.
- Mums vienkārši jāturpina darīt to, ko mēs darām, un par pārējo neuztraukties, Ageta atcirta.
- Esi zaudējusi drosmi, meitēn? Negribi vairs palīdzēt savam tēvam? Esi kļuvusi pārāk smalka, lai zagtu? Kadmuss ar gaļas nazi rokā paspēra soli uz viņas pusi.
Pie virtuves durvīm atskanēja skaļš klauvējiens. Kadmuss Lemjēns iecirta nazi galdā. Atvērās durvis, un virtuvē lēnām un klusiņām ienāca kāds vīrs. Ageta pamanīja, ka vīrieša kādreiz smalkās drēbes tagad ir noskrandušas un saplēstas. Uz garajiem svārkiem vīdēja traipi, un pie elkoņiem un apkakles rēgojās odere. Zābaku āda bija kļuvusi tik plāna, ka caur to izspiedās vīrieša pēdu kauli. Vīrietis bija aptuveni sešdesmit gadu vecs, garāks un tievāks par Agetas tēvu; tā apbružātā, grumbainā seja bija iedegusi un svešzemju saules aprauta.
- Lemjēna kungs, vīrietis teica balsī, kas bija tikai mazliet skaļāka par čukstu. Vai es varētu uzdrošināties parunāt ar jums zem četrām acīm?
Lemjēns uzmeta meitai skatienu, kas lika viņai ātri pazust.
Meitene pagriezās un devās uz durvīm.
- Es parūpēšos par pārējiem viesiem, tēvs. Varbūt viņiem vajag pakavēt laiku.
Vīrietis nepapūlējās paiet malā, un Ageta samulsusi paspraucās viņam garām. Viņš plati pasmaidīja, acīmredzot juzdams meitenes mulsumu.
- Jauka meitene un tik jauna, viņš teica, kad Ageta devās prom. Vīrietis zināja, ka viņa dzirdēs tā vārdus.