Hcjs Stokards izpīpēja pīpi, un ugunskura dūmos šķita saskatām, kur tālumā sākas Kojukuka, nevienam nezināmā polārā upe, kas savu garo tecējumu beidza šeit, ieplūzdaina Jukonas duļķainajos ūdeņos. Ja varētu ticēt mirstošajam matrozim, kas, izglābies no bojā gājuša kuģa, kājām izstaigājis visu šo pusi, ja kaut ko liecinātu viņa jūrnieka maisā paslēptā pudele ar zelta graudiņiem, tad kaut kur upes augštecē, mūžīgās ziemas valstībā, slēpjas Ziemeļu Dārgumu krātuve. Taču pie valstības vārtiem, aizšķērsodams viņam ceļu, stāv sargpostenis — Batists, ar iesauku Rudais, cilvēks, kas aizmirsis, ka tā dzīslās tek puse angļu asiņu.
— Gan jau kaut kā gala tiksim! — noteica Hejs Stokards; sarušinājis ogles, viņš piecēlās un izstaipījās, mierīgā pašpārliecībā noraudzīdamies uz liesmojošo apvārsni.
Hejs Stokards izgrūda sulīgu lāstu. Viņa sieva pacēla pār katliņu noliekto galvu un, ar acīm sekodama viņa skatienam, sāka uzmanīgi vērot upi. Kaut arī viņa bija indiāniete no Teslinas, viņa tomēr gaužām labi zināja, ko nozīmē šie īsie, izteiksmīgie angļu vārdi. Viņa bija pieradusi visus notikumus, sākot ar visnenozīmīgāko nieku, piemēram, atrisušu slēpju siksnu, un beidzot ar piepešam nāves briesmām, mērot vienīgi pēc tā, cik spēcīgs lāsts taja mirklī izlauzās par viņas vīra lūpām. Tādēļ viņa arī šoreiz saprata, ka stāvoklis nopietns. Pa upi lejup slīdēja slaida kanoe, virzīdamās uz mazo līcīti pie nometnes; rietošās saules stari atmirdzēja uz airiem. Hejs Stokards saspringti skatījās turp. Trīs vīri saskaņoti airēja, ritmiski liekdamies uz priekšu un atpakaļ, taču Stokards redzēja tikai vienu, kam ap galvu bija apsiets sarkans lakats.
— Bili! — viņš iesaucās. — Hei, Bili!
No telts šļaucīdamies izlīda gara auguma puisis; žāvādamies viņš izberzēja acis. Taču miegs pazuda, kā nebijis, tikko viņš ieraudzīja laivu.
— Zvēru pie Metuzāla, tas taču ir nolādētais dievvārd- nieks!
Hejs Stokards drūmi pamāja, gribēja jau sniegties pēc šautenes, taču, acīm redzot, apdomājās un paraustīja plecus.
— Nošaut uz vietas, un beigta balle, — Bill> ieteica, — citādi viņš mums visu sabojās.
Stokards tomēr nevarēja izšķirties par tik radikālu rīcību; pagriezies atpakaļ, viņš sievai ar mājienu pavēlēja turpināt darbu un atsauca biedru no krasta. Kamēr divi indiāņi līcīša krasti piesēja laivu, baltais cilvēks ar ērmīgo, acīs krītošo galvai rotu kāpa pa krauju augšup.
— Līdzīgi apustulim Paviļam saku: žēlastība lai ir jums un miers no dieva, mūsu tēva!
Garīdznieka vārdiem atbildēja drūma klusēšana.
— Esi sveicināts arī tu, Hej Stokard, dieva pulgotā] un vīlistieti. Tava sirdī mīt kāre pēc bagātības, tavā prātā - velnišķīgi nodomi, tavā teltī — sieviete, ar kuru tu dzen netiklību. Un tomēr es, Sterdžess Ovens, dieva sūtnis šajā tuksnesī, aicinu tevi nožēlot grēkus un šķīstīt dvēseli no ļauna.
— Pietaupiet pulveri, svētais tēvs, — Hejs Stokards nikni atcirta, — var gadīties, ka jums būs vajadzīgas visas rezerves un vēl vairak. Te valda Rudais Batists.
Viņš pamāja ar roku uz indiāņu apmetnes pusi, kur stāvēja metiss un vērīgi raudzījās uz viņiem, cenzdamies sazīmēt, kas ir svešie atbraucēji. Pavēlējis saviem ļaudīm uzsliet telti, Sterdžess Ovens, ticības gaismas nesējs un dieva sūtnis, devās pa nogāzi lejup. Stokards viņam steidzas pakaļ.
— Paklausieties, — Stokards ierunājās, saņēmis misionāru aiz pleca un pagriezis pret sevi. — Vai jums sava āda mīļa?
— Mana dzīvība ir dieva rokā, esmu tikai strādnieks tā kunga vīna kalnā, — misionārs svinīgi atbildēja.
— Beidziet ērmoties! Vai par visu varu kārojat iegūt mocekļa ērkšķu kroni?
— Ja tā būs viņa griba.
— Nu, tas nebūs grūti, neraizējieties, taču vispirms gribu dot jums labu padomu. Varat to pieņemt, varai nepieņemt. Bet, ja paliksiet šeit, priekšlaicīga nāve iznīcinās jūsu pūliņus. Turklāt bojā aiziesiet ne tikai jūs viens pats, bet arī jūsu ļaudis, Bills un mana sieva . ..
— Tā velna meita, kurai nav lemts uzklausīt dzīvās patiesības vārdu.
— … un es. Jūs iegrūdīsiet postā ne tikai pats sevi, bet mūs visus. Atcerieties, kā mēs kopā pavadījām pagājušo ziemu? Zinu, ka neesat slikts cilvēks, tikai… mazliet aprobežots. Ja uzskatāt par savu pienākumu atgriezt pa- ganus, tā ir jūsu darīšana. Taču esiet jel kaut cik saprātīgāks līdzekļu izvēlē! Šis vīrs — Batists — nav indiānis. Viņš cēlies no mūsējiem, ir stūrgalvīgs kā āzis, pat es neesmu tik stūrs, un savā ziņā tāds pats neprātīgs fanātiķis kā jūs. Ja jūs abi saskriesieties, var iznākt tikai nelaime, un es nevēlos tikt tur iejaukts, saprotiet, nevēlos! Tādēļ klausiet manam padomam un brauciet projām. Ja brauksiet pa upi uz leju, sastapsiet krievus. Tur droši vien būs arī kāds pareizticīgo priesteris, kas palīdzēs jums bez bēdu nokļūt līdz Beringa jūrai — starp citu, Jukona ietek šajā jūrā —, un pēc tam nebūs grūti nokļūt atpakaļ civilizētā pasaulē. Klausiet man un brauciet prom pēc iespējas drīzāk.
— Kam sirdī dievs un rokā evaņģēlijs, tas nebīstas ne cilvēku, ne velna sodības, — apņēmīgi atteica misionārs. — Man jāredz šis cilvēks un jastājas divkaujā tam pretī. Atgriezt baznīcas klēpī noklīdušu avi ir daudz svētīgāk nekā pievērst ticībai tūkstoš pagānu. Tadu, kas pagrimis netikumā, vieglāk uzvest atpakaļ uz taisna ceļa. Vai atcerieties tarzieti Zaulu, kas devās uz Damasku, lai aizvestu kristiešus uz Jeruzalemi. Ceļā viņam parādījās pestītājs, un viņš izdzirda balsi: «Zaul, Zaul, ko tu mani vajā?» Un tajā pašā brīdī Zauls, tas pats apustulis Pāvils, kļuva ticīgs un pēc tam izglāba daudzas dvēseles. Tāpat kā tu, ak, svēto Pāvil, es strādāju mūsu kunga vīna dārzā, gatavs viņa dēļ ciest mokas un pārbaudīšanu, apsmieklu un pulgošanu, sitienus un sodus. Ei, jūs, — viņš uzsauca saviem airētājiem, — atnesiet tējas kulīti un ūdens katliņu. Neaizmirstiet arī brieža gaļas gabalu un pannu!