- Neesmu! Devi skarbi atbildēja. Bet vari būt drošs: ja nespēsi nokārtot rēķinus naudā, es joprojām esmu gatava tās vietā pieņemt dažu svarīgu informāciju.
Es sapratu: viņa joprojām loloja vēlmi iekļūt Arhīvos. Es cerēju, ka tagad, kad zini visu stāstu, tu būsi gatava uz jaunu vienošanos, es teicu. Kāds veica ļaunprātību pret mani. Man bija jāzina, ka manas asinis ir drošībā.
Jautājoši paskatījos uz viņu. Devi paraustīja plecus, nenoņemdama elkoņus no galda, un viņas sejas izteiksme pauda pilnīgu vienaldzību.
- Un vēl kas, es teicu, skatīdamies viņai tieši acīs. Pilnīgi iespējams, ka manu nesaprātīgo uzvedību zināmā mērā noteica ieildzis iespaids no alķīmiskas indes, kam tiku pakļauts dimestra sākumā.
Devi seja sastinga. Ko?
Tātad viņa to nezināja. Tas bija manāms atvieglojums. Ambrozs parūpējās, lai apmēram stundu pirms eksāmeniem kāds mani saindētu ar plūmju miksli, es teicu. Un tu viņam pārdevi tā maisījuma recepti.
- Nekaunības tev netrūkst! Devi sīkā seja pauda dusmas un sašutumu, taču izturēšanās nebija pārliecinoša. Viņa bija samulsināta un pārāk cītīgi pūlējās to neizrādīt.
- Man tas ir atstājis zināmas sekas, es rāmi sacīju. Palaikam es jūtu mutē plūmju un muskatrieksta garšu, un brīžiem mani pārņem nesaprātīga tieksme nožņaugt kādu tikai par to, ka viņš uz ielas mani nejauši pagrūdis.
Devi mākslotais sašutums izgaisa. Tu neko nevari pierādīt! viņa iesaucās.
- Man nekas nav jāpierāda, es atbildēju. Man nav nekādas vēlēšanās sagādāt tev nepatikšanas ar maģistriem vai dzelzs likumu. Cieši paraudzījos uz viņu. Es tikai domāju, ka tevi varētu interesēt pats saindēšanas fakts.
Devi sēdēja klusa un nekustīga. Viņa centās atgūt savaldīšanos, taču sejā nepārprotami lauzās vainas izteiksme. Vai tas bija smagi?
- Bija gan, es klusi atbildēju.
Devi novērsa skatienu un sakrustoja rokas uz krūtīm. Es nezināju, ka tas ir Ambrozs, viņa teica. Pie manis atnāca kāds bagāts stulbenis. Izteica satriecoši labu piedāvājumu…
Viņa atkal paskatījās uz mani. Tagad, kad saltās dusmas bija pazudušas no sejas, viņa izskatījās apbrīnojami sīka. Es nemūžam neielaistos darījumos ar Ambrozu! Devi teica. Un es nezināju, ka tas paredzēts tev. To es zvēru!
- Bet tu zināji, ka tas kādam ir paredzēts, es teicu.
Iestājās ilgs klusums, ko pārtrauca tikai liesmu spraksti.
- Es šo situāciju redzu tā, pēc kāda laika es teicu. Mēs abi nesen esam pastrādājuši kaut ko ļoti muļķīgu. Kaut ko tādu, ko tagad nožēlojam. Savilku halātu ciešāk ap pleciem. Un, kaut gan abas šis izdarības, protams, neizslēdz viena otru, man tomēr šķiet, ka tās rada sava veida līdzsvaru. Pacēlu plaukstas sev priekšā kā svaru kausus.
Devi veltīja man skopu, mulsu smaidu. Varbūt es pārsteidzos, pieprasīdama pilnīgu parāda atmaksu.
Es atbildēju viņas smaidam un jutu, ka mans saspīlējums atslābst.
- Kā būtu, ja mēs atgrieztos pie aizdevuma sākotnējiem noteikumiem?
- Šķiet, tas būtu taisnīgi. Devi pastiepa roku pāri rakstāmgaldam, un es paspiedu viņas sīko plaukstu. Izgaisa pēdējais sasprindzinājums, kas bija valdījis gaisā, un es jutu krūtīs izšķīstam ilgi nēsātu raižu kamolu.
- Tev ir auksta roka, Devi teica. Iesim apsēsties pie uguns!
Mēs pārvietojāmies pie kamīna un vairākas minūtes sēdējām klusēdami.
- Dievi virs zemes un pazemē! Devi izmeta un izdvesa spēju, skaļu nopūtu. Cik es biju nikna uz tevi! Viņa papurināja galvu. Neatceros, ka vēl kādreiz mūžā būtu uz kādu tā dusmojusies!
Es saprotoši pamāju ar galvu. īstenībā es nemaz neticēju, ka tu būtu spējīga nolaisties līdz ļaunprātībai, es teicu. Biju pat pārliecināts, ka tā neesi tu. Bet visi allaž runāja par to, cik tu esot bīstama. Stāstīja visādus briesmu stāstus. Un kad tu nebiji ar mieru parādīt manas asinis… Es aprāvos un paraustīju plecus.
- Vai tu patiešām aizvien vēl jūti atskaņas no tā plūmju mikšļa? Devi jautāja.
- Nelielus uzliesmojumus, es atbildēju. Un šķiet, ka es vieglāk zaudēju savaldīšanos. Bet varbūt vainīgs ir vienkārši sasprindzinājums. Simmons teica, ka manā organismā droši vien darbojoties “neiegrožoti principi”. Ej nu sazini, ko tas nozīmē.
Devi pikti paskatījās caur pieri. Es šeit strādāju ar iekārtu, kas ne tuvu nav ideāla, viņa teica un pamāja uz kādām aizvērtām durvīm.
- Un man žēl, ka tā iznāca. Tas vecis man piedāvāja pilnu komplektu “Vautium Tegnostae”. Devi norādīja uz grāmatplauktu. Citkārt es nekad nepiekristu brūvēt kaut ko tādu, bet nepārstrādātus eksemplārus ir gluži neiespējami atrast.
Es pārsteigts paskatījos uz viņu. Tu pati viņam to pagatavoji?
- Tas ir labāk nekā atdot recepti, Devi aizstāvēdamās teica.
Kaut kas mani vedināja dusmoties, taču virsroku ņēma apmierinājums par to, ka esmu silts, sausās drēbēs un drošībā no nāves draudiem. Es atmetu ar roku. Simmons saka, ka tu neko nezinot no faktorizācijas, nevērīgi noteicu.
Devi nolaida acis, pievērsdama skatienu plaukstām. Es nelepojos, ka to pārdevu, viņa atzinās. Pēc brīža viņa atkal paskatījās augšup un šķelmīgi pasmaidīja. Bet “Tegnostae" ir izcilas ilustrācijas!
Es iesmējos. Parādi man tās!
* * *
Pēc dažām stundām manas drēbes bija izžuvušas un slapjdraņķis pārtapis pūkainā sniegā. Akmens tilts droši vien bija kļuvis par slidotavu, tomēr varēju cerēt, ka kopumā mājupceļš būs daudz patīkamāks.
Izgājis no mazgājamās telpas, redzēju Devi sēžam pie rakstāmgalda. Piegāju un atdevu viņai halātu. Negribu apšaubīt tavu godu, vaicājot, kāpēc tavs halāts ir krietni garāks un plecos platāks, nekā vajadzētu valkāt jaunai, trauslai sievietei ar tavu augumu.
Deli nelaipni nosēcās un pablenza uz mani baltām acīm.
Apsēdos un uzvilku zābakus. Tie bija tīkami sasiluši no kamīna uguns. Tad izvilku maku, noliku uz gada trīs smagus sudraba talantus un pabīdīju tos uz viņas pusi. Devi tos ziņkāri nopētīja.
- Nesen tiku pie nelielas summas, es teicu. Ar to nepietiek, lai samaksātu visu parādu. Toties varu agrāk atdot šī perioda procentus. Es norādīju uz monētām. Tas ir labas gribas žests.
Devi pasmaidīja un pastūma sudraba monētas atpakaļ. Līdz dimestra beigām vēl ir divas dienkopas, viņa teica. Kā jau teicu, paliksim pie sākotnējā darījuma. Es justos slikti, ja pirms laika pieņemtu tavu naudu.
* * *
Kaut gan biju piedāvājis Devi naudu godīga mierizlīguma labad, es tomēr priecājos, ka trīs talanti pagaidām palikuši pie manis. Ir liela atšķirība, vai makā ir nauda vai naudas nav. Tukšs maks rada bezpalīdzības sajūtu.
Tas ir tāpat kā ar sēklu. Ja garas ziemas beigās vēl ir atlicis kaut cik graudu, tos var izmantot sēklai. Tas ļauj būt noteicējam par savu dzīvi. Cilvēks var izmantot šos graudus un plānot savu nākotni. Bet, ja pavasarī nav graudu sēklai, iestājas bezpalīdzība. Nekāds smags darbs vai labi nodomi neizaudzēs labību, ja iesākumā nebūs sēklas.
Tāpēc es nopirku apģērbu: trīs kreklus, jaunas bikses un biezas vilnas zeķes. Nopirku cepuri, cimdus un šalli, lai pasargātu sevi no ziemas aukstuma. Auri vajadzībām nopirku paciņu sāls, maisiņu kaltētu zirņu, divas burciņas ar firziķu ievārījumu un siltas čības. Nopirku lautai jaunas stīgas, tinti un pusduci papīra lapu.