Nopirku arī masīvu misiņa aizslēgu un pieskrūvēju to savā mazajā bēniņu istabā pie loga rāmja. Ar tādu es pats spēju viegli tikt galā, taču tas pasargātu manu nelielo mantību pat no vislabvēlīgākajiem zagļiem.
ČETRDESMIT TREŠĀ NODAĻA . bez vārda un brīdinājuma
ES LŪKOJOS ārā pa Ankera ēdamzāles logu, aiz kura krita sniegs, un virpināju pirkstos Dennas gredzenu. Universitātes pilsētiņu bija cieši ieskāvusi ziema, un Dennu es nebiju redzējis ilgāk par mēnesi. Līdz Elodina nodarbībai bija vēl trīs stundas laika, un es centos izdomāt, vai niecīgā iespēja atrast Dennu ir samērojama ar garo, auksto gājienu uz Imri.
Kamēr stāvēju pie loga, pa ārdurvīm iesoļoja kāds keldietis, nokratīja no zābakiem pūkaino sniegu un ziņkāri paskatījās apkārt. Vēl bija agrs, un kroga zālē citu apmeklētāju nebija.
Vīrietis pienāca pie manis, sniegpārslām kūstot bārdā un pārtopot sīkās ūdens krellītēs. Piedod, ka traucēju! Es meklēju kādu puisi, viņš teica, un es jutos pārsteigts, nedzirdot viņa balsi nekādu keldieša akcentu vai intonāciju. Iebāzis roku garajā mētelī, viņš izvilka biezu aploksni ar asinssarkanu zīmogu. K-v-o-t-s, viņš lēni izlasīja un pagrieza aploksni pret mani, lai es redzētu adresi.
“Kvouts, Ankera viesnīca.
Universitāte. (Divas jūdzes no Imres.)
Beleneja Barrena
Kopvalstības vidiene."
Es pazinu Dennas rokrakstu. Pareizi ir “Kvouts”, izklaidīgi sacīju.
- Nevis “o”, bet “ou”.
Vīrietis paraustīja plecus. Tas esi tu?
- Jā, es atbildēju.
Viņš apmierināti pamāja ar galvu. Es šo dabūju Tarbeanā pirms dienām desmit. Par cietu peniju atpirku no kāda zeļļa. Viņš teica, ka esot to nopircis no Džanpujas jūrnieka par Vintasas sudraba monētu. Nevarēja atcerēties, kādā pilsētā to dabūjis jūrnieks, bet tas bijis kaut kur tālu iekšzemē.
Vīrietis ieskatījās man acīs. Stāstu tev to tādēļ, lai tu nedomātu, ka gribu no tevis kaut ko negodīgi izspiest. Es samaksāju cietu peniju un nācu šurp no Imres, kaut gan tas man nebija pa ceļam. Viņš pārlaida skatienu ēdamzālei. Es gan domāju, ka puisis, kam pieder tik laba viesnīca, nežņaugsies un dos cilvēkam, kas viņam pienākas.
Es iesmējos. Viesnīca man nepieder, es teicu. Man te ir tikai istaba.
- Ak tā! Keldietis izskatījās mazliet vīlies. Tu stāvēji te tik cienīgi kā īpašnieks. Lai nu kā, es ceru, ka tu saproti: man pienākas tas, kas pienākas.
- Saprotu, es atbildēju. Un cik tas, pēc tavām domām, ir?
Viņš nomēroja mani no galvas līdz kājām, pētīdams manu apģērbu.
- Es labprāt dabūtu atpakaļ savu cieto peniju un piedevām vēl vienu mīksto peniju.
Es izvilku maku un pameklējos tajā. Par laimi, iepriekšējā vakarā biju spēlējis kārtis, un man bija dažas Aturas monētas. Lai tā būtu! es teicu un iedevu viņam naudu.
Vīrietis pagriezās, lai dotos projām, bet tad paskatījās atpakaļ. Tīrās ziņkāres pēc, viņš teica. Vai tu būtu maksājis divus cietus penijus, lai to dabūtu?
- Laikam būtu, es atzinos.
- Kist! vīrietis nolamājās un devās ārā, sparīgi aizcirzdams durvis.
Aploksne bija no blīva pergamenta, saburzīta un nosmērēta no daudzu roku pieskārieniem. Uz zīmoga bija redzams pakaļkājās saslējies briedis līdzās mucai un arfai. Es apsēdos un, cieši saspiedis aploksni pirkstos, atplēsu to vaļā.
Vēstulē bija rakstīts:
“Kvout!
Man žēl, ka jāaizceļo no Imres bez vārda un brīdinājuma. Prombraukšanas vakarā es Tev aizsūtīju ziņu, taču drīzāk domāju, ka Tu to nesaņēmi.
Esmu devusies uz tālām zemēm meklēt zaļākas pļavas un labāku Izdevību. Man patīk Imre, un es priecājos par Retajiem, kaut ari Neparedzamajiem Brīžiem Tavā sabiedrībā, tomēr šajā pilsētā ir dārga dzīve, un manas iespējas pēdējā laikā ir apsīkušas.
Illa ir jauka vieta ar daudziem viļņotiem pakalniem. Laiks šeit ir tieši tāds, kāds man patīk, gaiss ir siltāks un smaržo pēc jūras. Šķiet, es varētu pavadīt te visu ziemu, neciešot ne no kādām plaušu kaitēm. Tā būtu pirmā reize pēc daudziem gadiem.
Esmu pavadījusi kādu laiku Mazajās Karaļvalstīs, un tur man gadījās redzēt sadursmi starp diviem jātnieku pulkiem. Tādu žvadzoņu un Zirgu Zviegšanu nekad nebija nācies dzirdēt. Kādu laiku esmu pavadījusi arī uz ūdeņiem un iemācījusies gan siet visus jūrnieku mezglus, gan pienācīgi spļaudīties. Arī mans lamuvārdu krājums ir ievērojami paplašinājies.
Ja Tu pieklājīgi jautātu, kad mēs tiksimies nākamreiz, es varētu nodemonstrēt Tev savas jaunatklātās prasmes.
Esmu redzējusi pirmo ademu tirgoņu sievieti. (Šeit viņus sauc par asinskrekliem.) Viņa ir tikai mazdrusciņ lielāka par mani, un viņai ir ļoti izteiksmīgas pelēkas acis. Viņa ir glīta, bet savāda un klusa, turklāt visu laiku kustas un raustās. Neesmu redzējusi viņu karojam un laikam ari negribu redzēt. Tomēr mani māc ziņkāre.
Es joprojām esmu iemīlējusies arfā. Un pašlaik dzīvoju vienā namā ar kādu kungu (kuru nesaukšu vārdā), kas palīdz spēles Pilnveidošnā.
Kamēr rakstu šo Vēstuli, esmu iedzērusi nedaudz vīna. To es pieminu tādēļ, lai aizbildinātu kļūdaini uzrakstīto Pilnvedošanu. Nē, Pilnveidošanu. Kist! Tu jau saproti, par ko es runāju.
Piedod, ka neuzrakstīju Tev agrāk, bet es ilgi atrados ceļā un tikai tagad esmu dabūjusi nepieciešamos Līdzekļus vēstules rakstīšanai. Tagad. kad esmu to uzrakstījusi, droši vien paies kāds laiks, līdz es atradīšu ceļinieku, kam uzticēt šo sūtījumu garajā ceļā pie Tevis.
Es bieži un sirsnīgi domāju par Tevi.
D.
Pstscrpt. Ceru, ka lautas futrālis Tev kalpo labi.”
* * *
Todien Elodina nodarbība sākās neparasti.
Pirmkārt, Elodins ieradās precīzi laikā. Tas mūs pārsteidza nesagatavotus, jo mēs, seši atlikušie studenti, bijām pieraduši pavadīt divdesmit vai trīsdesmit pirmās minūtes pļāpājot, spēlējot kārtis un pukojoties par to, cik maz mēs iemācāmies. Mēs pat nepamanījām Vārdu maģistru, iekams viņš bija ienācis lekciju telpā līdz pusei un sasitis plaukstas, lai pievērstu mūsu uzmanību.
Otra dīvainība bija tāda, ka Elodir.s bija ģērbies savā oficiālajā amata tērpā. Arī agrāk, ja apstākļi lika, viņš to palaikam uzvilka, bet vienmēr nelabprāt. Pat eksāmenu laikā tas parasti bija nekārtīgs un sagumzīts.
Šodien Elodins valkāja amata tērpu ar cieņu. Tas izskatījās tikko mazgāts un rūpīgi izgludināts. Arī viņa mati šodien nebija izspūruši kā citkārt. Tie šķita apgriezti un sasukāti.
Aizgājis līdz lekciju telpas priekšdaļai, viņš uzkāpa uz paaugstinājuma un nostājās pie katedras. Tas izraisīja vēl lielāku pārsteigumu nekā pārējais. Elodins nekad nemēdza izmantot katedru.
- Senos laikos šī bija vieta, viņš sāka bez jebkāda ievada, kur cilvēki ieradās mācīties slepenas gudrības. Vīrieši un sievietes nāca uz Universitāti, lai izzinātu pasaules apveidus.
Elodins paskatījās uz mums visiem pēc kārtas. Šajā senajā Universitātē vairāk par visu bija iecienīta vārdnieka māksla. Viss pārējais bija pamatmetāls. Vārdnieki staigāja pa šim ielām kā mazi dievi. Viņi prata un darīja baisas un brīnumainas lietas, un visi citi viņus apskauda.
Studenti ieguva augstākas pakāpes tikai ar vārdnieka mākslu. Alķīmiķus bez vārdnieka prasmēm cilvēki uzlūkoja ar nožēlu un nevērtēja augstāk par pavāriem. Simpātijas māksla dzima šeit, taču simpātists bez vārdnieka prasmes bija līdzvērtīgs kučierim. Artefakcijas meistars, kas darbā neiesaistīja vārdu mākslu, neguva lielāku atzīšanu kā kurpnieks vai kalējs.