Viņi visi nāca mācīties lietu vārdus, Elodins teica skanīgā, saviļņotā balsi, un viņa tumšās acis dedzīgi mirdzēja. Bet vārdnieka mākslu nevar iemācīt kā iekaļamus pantiņus. Mācīt cilvēku par vārdnieku ir tas pats, kas mācīt viņu iemīlēties. Tas ir bezcerīgi. To nav iespējams izdarīt.
Tad Vārdu maģistrs mazliet pasmaidīja un īsu brīdi atkal izskatījās pēc pazīstamā Elodina. Tomēr studenti centās mācīties. Un skolotāji centās mācīt. Un dažreiz tie guva panākumus.
Elodins izstiepa pirkstu. Fela! Ar rokas mājienu viņš to aicināja tuvāk. Nāc šurp!
Fela piecēlās un nervozi saspringtu seju uzkāpa uz lektoru paaugstinājuma viņam blakus.
- Jūs visi esat izvēlējušies vārdu, kuru cerat iemācīties, Elodins teica, pārlaizdams skatienu visai grupai. Un jūs visi esat nodevušies mācībām ar dažāda līmeņa atdevi un panākumiem.
Es apspiedu vēlēšanos kaunā novērst skatienu, jo labi zināju, ka mana atdeve ir bijusi ļoti pieticīga.
- Tur, kur jūs esat cietuši neveiksmi, Fela ir guvusi panākumus, Elodins teica. Viņa ir atklājusi akmens vārdu… Vārdu maģistrs pagriezās un ieskatījās Felai sejā. Cik reižu?
- Astoņas reizes, viņa atbildēja, nolaizdama skatienu un nervozi žņaudzīdama pirkstus.
Mūsu pulciņu pāršalca murdoņa, kas pauda neviltotu godbijību. Mūsu neapmierinātajās pārrunās Fela nekad to nebija pieminējusi.
Elodins pamāja ar galvu, it kā atzinīgi vērtēdams mūsu reakciju. -Toreiz, kad Universitātē mācīja vārdnieka mākslu, mēs, vārdnieki, lepojāmies ar savām prasmēm. Students, kurš ieguva varu pār kādu vārdu, nēsāja gredzenu, kas apliecināja viņa spējas. Elodins pastiepa roku Felai pretī un atvēra plaukstu, atklādams skatienam gludu un tumšu upes oli. Un tagad Fela mums apliecinās savu prasmi!
Fela uzmeta Elodinam izbiedētu skatienu. Viņas acis šaudījās no akmens pie Vārdu maģistra un atpakaļ, un viņas seja uztraukumā nobālēja.
Elodins uzmundrinoši pasmaidīja. Drošāk! viņš laipni teica. Savā slepenajā sirdī tu zini, ka spēj to izdarīt. Vēl vairāk.
Fela iekoda lūpā un paņēma akmeni. Viņas plaukstā olis izskatījās lielāks nekā tad, kad to turēja Elodins. Viņa uz mirkli aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Tad viņa lēni izelpoja, pacēla akmeni augstāk un atvēra acis, lai tas būtu pirmais, ko sastop viņas skatiens.
Fela ilgi raudzījās akmenī, un krietnu bridi valdīja klusums. Sasprindzinājums telpā auga, līdz kļuva par nospriegotu arfas stīgu. Gaiss vibrēja.
Pagāja gara minūte. Divas garas minūtes. Trīs satriecoši garas minūtes.
Elodins sēcoši nopūtās, pārtraukdams klusumu. Nē, nē, nē! viņš teica, noklakstinādams pirkstus Felai tuvu pie sejas, lai pievērstu viņas uzmanību. Tad viņš uzlika plaukstu Felai uz acīm, pilnīgi nosegdams viņas redzeslauku. Tu uz to skaties. Neskaties uz to! Skaties uz to! Viņš atvilka plaukstu atpakaļ.
Fela vēlreiz pacēla akmeni un atvēra acis. Tajā pašā brīdī Elodins ar plaukstas virspusi strauji iesita viņai pa pakausi.
Ar saniknotu sejas izteiksmi Fela pagriezās pret viņu. Bet Elodins tikai parādīja uz akmeni, ko viņa joprojām turēja rokā. Skaties! viņš satraukti mudināja.
Felas acis pievērsās olim, un viņa pasmaidīja, kā ieraudzījusi senu draugu. Apsegusi akmeni ar plaukstu, viņa to tuvināja mutei. Viņas lūpas sakustējās.
Atskanēja spalga, krakstoša skaņa, it kā pannā ar sakarsētiem taukiem būtu iekritusi ūdens šļakata. "Tai sekoja daudzas līdzīgas skaņas, atgādinot pirkstu kauliņu knakstināšanu, ar ko reizēm niekojas veci vīri, vai krusas graudu graboņu pret cietu dakstiņu jumtu.
Fela atvēra plaukstu, un no tās izbira smiltis un grants. Ar diviem pirkstiem pasniegusies sabirzušajās drumslās, viņa izvilka no tām melna akmens gredzenu. Tas bija apaļš kā kauss un gluds kā nospodrināts stikls.
Elodins uzvaroši iesmējās un līksmi apskāva Felu. Viņa atbildēja ar tikpat dedzīgu apskāvienu. Abi paspēra dažus kopīgus soļus, kas izskatījās pa pusei pēc strēipuļošanas, pa pusei pēc dejas.
Joprojām plati smaidīdams, Elodins pastiepa roku. Fela ielika viņa plaukstā gredzenu, un viņš, rūpīgi to aplūkojis, pamāja ar galvu.
- Fela! viņš svinīgā nopietnībā teica. No šī brīža es ieceļu tevi Re’lara pakāpē! Viņš pacēla gredzenu pirkstos. Dod roku!
Fela gandrīz bikli pacēla viņam pretī roku. Tomēr Elodins papurināja galvu. Kreiso roku! viņš noteikti sacīja. Labā roka nozīmē kaut ko pavisam citu. Neviens no jums tam nav ticis pat tuvumā.
Fela pacēla otru roku, un Elodins ar vieglu kustību uzslīdināja akmens gredzenu viņas pirkstā. Pārējie skaļi aplaudēja un piesteidzās tuvāk, lai paskatītos uz Felas veikumu.
Fela ar starojošu smaidu pacēla roku, ļaudama mums visiem to apskatīt. Gredzens nebija tik gluds, kāds tas man pirmajā brīdī bija izskatījies. To izraibināja neskaitāmas sīkas, plakanas šķautnes. Tās ieskāva cita citu sīkos, izsmalcinātos riņķveida rakstos, un man šķita, ka neko tādu es vēl neesmu redzējis.
ČETRDESMIT CETURTĀ NODAĻA . Ķērājs
>
PAR SPĪTI Ambroza radītajiem sarežģījumiem, manai apsēstībai ar Arhīviem un daudzajiem neauglīgajiem ceļojumiem uz Imri, lai sastaptu Dennu, es tomēr pamanījos laikus pabeigt projektu, ko biju iesācis “Frakcijā”.
Es labprāt būtu gribējis, kaut manā rīcībā būtu vēl dažas dienkopas pārbaudēm un papildu darbībām. Taču man vienkārši nebija laika. Kārtējo eksāmenu laika izloze bija jau tepat pie durvīm, un drīz pēc tam būs jāmaksā mācību nauda. Pirms varēju piedāvāt savu darbu pārdošanai, man bija vajadzīgs Kilvina apstiprinājums.
Tāpēc es ar diezgan bažīgu sirdi klauvēju pie Kilvina kabineta durvīm.
Artefakcijas maģistrs salīcis sēdēja pie sava darbgalda un uzmanīgi vilka ārā skrūves no kompresijas sūkņa bronzas apvalka. Nepaceldams galvu, viņš jautāja: Jā, Re’lar Kvout?
- Esmu pabeidzis, maģistr Kilvin, es vienkārši atbildēju.
Samirkšķinādams acis, viņš pacēla skatienu. Pabeidzis?
- Jā. Gribēju norunāt laiku, kad varētu jums to nodemonstrēt.
Kilvins sabēra skrūves paplātē un saberzēja plaukstas. Tādai vajadzībai es esmu brīvs kaut tūlīt.
Es pamāju ar galvu un cauri rosības pilnajai darbnīcai un garām “Novietnei” aizgāju uz atsevišķo telpu, kuru Kilvins bija man ierādījis. Izvilcis atslēgu, es atslēdzu smagās koka durvis.
Darbam šī telpa bija pietiekami plaša, un tai bija pašai sava uguns vieta, lakta, tvaiku nosūcējs, skalotājs un dažādas citas artefakcijas darbam vajadzīgas ierīces. Es biju pastūmis darbgaldu malā, lai atbrīvotu pusi telpas, atstājot pie sienas tikai dažas resnas salmu ķīpas.
Ķīpām priekšā no griestiem karājās rupji darināts putnubiedēklis. Biju uzvilcis tam savu pussadegušo kreklu un maisaudekla bikses. Klusībā vēlējos, kaut bikšu šūšanai un salmu vira piebāšanai iztērēto laiku būtu izmantojis dažām papildu pārbaudēm. Taču dziļākajā būtībā es esmu trupas aktieris, un tas allaž pakļauj manas pārejās vēlmes. Tāpēc nebiju spējis laist garām izdevību nodemonstrēt savas skatuviskās prasmes.
Aizvēru durvis, un Kilvins ziņkārīgi nopētīja telpu. Nolēmis, ka darbam jārunā par sevi pašam, es klusēdams izvilku stopu un pasniedzu to viņam.
Lācīgā maģistra seja sadrūma. Re’lar Kvout, viņš teica ar smagu pārmetumu balsi. Es gribu dzirdēt, ka tu neesi izšķiedis savu roku spējas, lai pilnveidotu tik atbaidošu riku.
- Varat man uzticēties, maģistr Kilvin! es teicu, gaidīdams, kad viņš to paņems.