Nomērojis mani ar ilgu, pētošu skatienu, Kilvins paņēma stopu un sāka to pētīt ar tāda cilvēka rūpību, kurš katru dienu veltījis darbam ar varbūtēji nāvējošām iekārtām. Viņš aptaustīja cieši novilkto stiegru un aplūkoja stopa metāla plecu.
Pēc vairākām garām minūtēm viņš pamāja ar galvu, ielika pēdu kāpsli un bez manāmas piepūles uzvilka stopu. Izklaidīgi prātoju, cik stiprs ir Kilvins. Mani pleci sāpēja, un rokas bija tulznainas pēc pēdējo dienu cīkstēšanās ar nepadevīgo darinājumu.
Iedevu viņam smago bultu, un ari to viņš uzmanīgi aplūkoja. Redzēju Kilvina sejā arvien lielāku neizpratni. Iemeslu es zināju. Stopam nebija nekādu redzamu pārveidojumu vai sigaldrijas. Tādu nebija ari bultai.
Kilvins ievietoja bultu stopā un, saraucis uzacis, paskatījās uz mani.
Ar izteiksmīgu žestu es norādīju uz salmu izbāzeni, cenzdamies izturēties ar lielāku pašpārliecību, nekā īstenībā jutu. Manas plaukstas bija nosvīdušas, un pakrūtē ņirbēja putniņi. Pārbaudes bija izdevušās nevainojami. Pārbaudes bija svarīgas. Pārbaudes bija tas pats, kas izrādei mēģinājums. Taču nozīme ir tikai tam, kas notiek skatītāju acu priekšā. To zina ikviens trupas aktieris.
Kilvins paraustīja plecus un pacēla stopu. Atspiests pret viņa masīvo plecu, tas izskatījās mazs, un viņš lēni un rūpīgi notēmēja. Izbrīnījies redzēju, ka viņš mierīgi ievelk elpu un lēni izelpo, nospiezdams mēlīti.
Stops nodrebēja, stiegra nostrinkšķēja, un bultas apveidi aizmiglojās.
Atskanēja ciets, metālisks tanks, un bulta apstājās gaisā, it kā tā būtu atsitusies pret neredzamu sienu. Tā grabēdama nokrita uz akmens grīdas istabas vidū, piecpadsmit pēdu attālumā no salmu izbāzeņa.
Es iesmējos, nespēdams apvaldīt prieku, un triumfējoši pacēlu gaisā rokas.
Izbrīnā savilcis uzacis, Kilvins paskatījās uz mani. Es pasmaidīju platu, gluži vai maniakālu smaidu.
Maģistrs pacēla bultu no grīdas un atkal to apskatīja. Pēc tam viņš to vēlreiz ielika stopā, notēmēja un nospieda mēlīti.
Tanks. Bulta otrreiz nokrita uz grīdas, aizslīdēdama mazliet sānis.
Šoreiz Kilvins atklāja trokšņa cēloni. Telpas tālākajā kaktā no griestiem karājās metāla priekšmets prāva lāktura lielumā. Tas šūpojās uz priekšu un atpakaļ un viegli griezās ap savu asi, it kā nupat kāds pa to būtu iesitis.
Noņēmu to no āķa un aizgāju atpakaļ pie darbgalda, kur gaidīja maģistrs Kilvins. Kas tas ir par priekšmetu, Re'lar Kvout? viņš ziņkāri jautāja.
Ar dobju žvadzoņu es noliku to uz galda. Vispārīgi runājot, maģistr Kilvin, tas automātiski iedarbināms kinētisks pretošanās rīks. Es lepnumā staroju. Konkrētāk runājot, tas aptur bultas.
Kilvins pieliecās, lai apskatītu to tuvāk, taču redzamas bija tikai neizteiksmīgas tumša metāla plātnes. Mans darinājums izskatījās pēc parasta, liela astoņmalu lāktura, kas viscaur veidots no metāla.
- Un kā tu to sauc?
Hi bija mana izgudrojuma daļa, kuru nebiju paveicis līdz galam. Domās biju pārcilājis simtiem vārdu, taču neviens nelikās īsti piemērots. “Bultu slazds” šķita pārāk ikdienišķs. “Ceļotāja draugs” bija prozaisks. “Bandīta lāsts” izklausījās smieklīgi melodramatisks. Ja es mēģinātu piešķirt savam darinājumam tādu vārdu, nevarētu vairs skatīties Kilvinam acīs.
- Ar nosaukumu man ir grūtības, es atzinos. Bet pagaidām es to saucu par bultu ķērāju.
- Hmm, Kilvins norūca. Ja gribam būt precīzi, tas bultu neķer.
- Es zinu, neapmierināts sacīju. Bet izvēlēties vajadzēja starp to un “žvadzekli”.
Kilvins iesāņus paskatījās uz mani, un viņa acīs jautās smaids. Varētu gaidīt, ka Elodina audzēknis apliecinās lielāku vārda došanas meistarību, Re’lar Kvout.
- Delivari atrada vieglu ceļu, maģistr Kilvin, es teicu. Viņš vienkārši pagatavoja uzlabotu vārpstu un deva tai savu vārdu. Es nevaru šo te nosaukt par Kvoutu.
Kilvins klusi pasmējās. Taisnība. Viņš atkal pievērsās bultu ķērājam un ziņkārīgi to nopētīja. Kā tas darbojas?
Es pasmīnēju un izvilku lielu papīra rituli, uz kura rindojās diagrammas, sarežģīta sigaldrija, metalurģijas simboli un sīkas kinētiskās konversijas formulas.
- Te ir divas galvenās daļas, es teicu. Pirmā ir sigaldrija, kas automātiski veido simpātisku saikni ar jebkuru tievu metāla priekšmetu, kas atrodas straujā kustībā, divdesmit pēdu attālumā. Teikšu atklāti, ka šie aprēķini man prasīja divas garas dienas.
Es uzsitu pirkstu pa atbilstošajām rūnām uz papīra lapas. Sākumā es domāju, ka ar to varētu būt diezgan. Man bija cerība: ja sasaistīšu tuvojošos bultu ar nekustīgu dzelzs gabalu, tas uzņems sevī bultas kustību un padarīs to nekaitīgu.
Kilvins papurināja galvu. Tas ir izmēģināts jau agrāk.
- Man to vajadzēja saprast jau pirms izmēģināšanas, es teicu.
Labākajā gadījumā tas uzņemtu tikai trešo daļu no bultas kustības spēka, un jebkurš, kas atrastos divu trešdaļu šāviena spēka attālumā, tik un tā smagi ciestu.
Norādīju uz kādu no shēmām. Īstenībā man bija vajadzīgs kaut kas tāds, kas spētu spiest bultu atpakaļ. Un spiest vajadzētu ļoti ātri un ļoti spēcīgi. Galu galā es izmantoju atsperes tēraudu lāču lamatām. Protams, pārveidotu.
Es paņēmu no galda rezerves bultas uzgali un attēloju tā kustību pretī bultu ķērājam. Pirmkārt, bulta nonāk tuvumā un izveido sasaisti. Otrkārt, lidojošās bultas kustības spēks iedarbojas uz atsperes sprūdu, gluži kā iekāpjot slazdā. Es skaļi noklakstināju pirkstus. Tad atsperes uzkrātā enerģija izdara spiedienu uz bultu un to aptur vai pat atsit atpakaļ.
Kilvins klausīdamies māja ar galvu. Ja šis rīks pēc katra izmantojuma ir jāiestāda no jauna, kā tas varēja apturēt manu otro bultu?
Es norādīju uz centrālo shēmu. Ja tas spētu apturēt tikai vienu bultu, no tā liela labuma nebūtu, es teicu. Tāpat kā tad, ja tas apturētu tikai bultas, kas lido no vienas puses. Es to izveidoju tā, lai pēc kārtas darbotos astoņas atsperes. Un tam vajadzētu apturēt bultas, kas lido no dažādām pusēm vienlaikus. Mazliet vainīgi paraustīju plecus.
- Teorētiski. Man nav iznācis to pārbaudīt.
Kilvins paskatījās uz salmu izbāzeni. Abas manas bultas lidoja no vienas puses, viņš teica. Kā tika apturēta otrā, ja atspere bija jau palaista?
Es satvēru bultu ķērāju aiz gredzena, ko biju iestrādājis tam augšdaļā, un parādīju, cik brīvi tas riņķo. Tas karājas pie gredzena, kas griežas ap savu asi, es teicu. Pirmās bultas trieciens to iekustināja, tāpēc attiecīgajā vietā nonāca jauna atspere. Arī tad, ja tas nebūtu noticis, lidojošās bultas enerģija to sašūpotu, pavēršot pretī kādu neizlietotu atsperi. Kaut kas līdzīgs tam, kas notiek ar vēja rādītāju.
To es patiesībā nebiju ieplānojis. Tā bija veiksmīga sagadīšanās, taču es neredzēju iemeslu atklāt to Kilvinam.
Pieskāros sarkanajiem punktiem, kas bija redzami uz visām astoņām bultu ķērāja plaknēm. Šie punkti parāda, kuras atsperes ir izmantotas.
Izvilku no darbgalda apakšas metāla ierīci, kas izskatījās pēc vienkārša dzelzs gabala ar pievienotu garu sviru. Tad parādīju Kilvinam bultu ķērāja apakšdaļā izveidoto caurumu ar astoņām šķautnēm. Ievietoju bultas uzgali ierīcē un spiedu kāju pret kāpsli, līdz dzirdēju spalgu klikt. Tad pagriezu bultu ķērāju un atkārtoju to pašu vēlreiz.
Kilvins noliecās, lai to paceltu, un pagrozīja to savās varenajās plaukstās. Smags, viņš noteica.
- Tam vajadzēja būt masīvam, es paskaidroju. Stopa bulta spēj caururbt divas collas biezu ozolkoka plāksni. Man vajadzēja, lai atspere darbotos pretī vismaz ar trīskārt lielāku spēku, citādi tā nespētu apturēt bultu.