Kilvins izklaidīgi pakratīja bultu ķērāju, pacēlis to pie auss. Nekāds troksnis nebija dzirdams. Un ko tad, ja bultu uzgaļi nav gatavoti no metāla? viņš jautāja. Stāsta, ka Vi Sembi uzbrucēji lietojot krama vai obsidiāna bultas.
Pievērsu skatienu plaukstām un nopūtos. Jā… es lēni novilku. Ja bultu uzgaļi nebūs no kāda dzelzs paveida, bultu ķērājs neiedarbosies, kad bulta būs divdesmit pēdu atstatumā.
Kilvins kaut ko iecietīgi norūca un ar būkšķi nolika bultu ķērāju atpakaļ uz galda.
- Tomēr tad, ja tā nonāks piecpadsmit pēdu atstatumā, es moži teicu, jebkurš ass akmens vai stikla gabals iedarbinās cita veida sasaistes. Es piesitu pirkstu pie savas shēmas. Es ar to lepojos, jo biju tālredzīgi iegravējis iestrādātajos obsidiāna gabalos sigaldriju, kas domāta divkāršas stiprības stiklam. Tādējādi trieciens tos neiznīcinātu.
Kilvins ieskatījās shēmā, lepni pasmaidīja un guldzoši pasmējās.
- Labi. Labi! Un ja bultas uzgalis ir no kaula vai ziloņkaula?
- Tādam niecīgam Re'laram kā es netiek uzticētas kaulam paredzētās rūnas, es skumīgi atbildēju.
- Bet ja būtu? Kilvins neatlaidās.
- Tad es tās tomēr neizmantotu, es teicu, lai kāds bērns, kas met kūleņus, nejauši neiedarbinātu bultu ķērāju ar strauju galvas kustību.
Kilvins atzinīgi pamāja ar galvu. Man prātā bija auļojošs zirgs, viņš sacīja, bet šeit tu apliecināji atzīstamu gudrību. Parādīji, ka tev piemīt artefakcijas meistaram nepieciešamā piesardzība.
Es atkal pievērsos shēmai un pastiepu pirkstu. Vēl varu piebilst, maģistr Kilvin, ka cilindrisks koka gabals straujā kustībā iedarbinātu bultu ķērāju desmit pēdu attālumā. Es nopūtos. Tā nav teicama saikne, bet ar to pietiek, lai apturētu bultu vai vismaz to novirzītu.
Kilvins pieliecās un aplūkoja shēmu tuvāk. Viņa acis vairākas garas minūtes klejoja pa aprakstīto papīra lapu. Vai tas viss ir no dzelzs? viņš jautāja.
- Drīzāk no tērauda, maģistr Kilvin. Baidījos, ka dzelzs ilgākā laika posmā varētu izrādīties pārāk trausla.
- Un visas šis astoņpadsmit sasaistes ir iegravētas katrā atsperē? viņš jautāja un norādīja ar roku.
Es apstiprinoši pamāju ar galvu.
- Tā ir pamatīga spēku dubultošana, Kilvins teica, runādams drīzāk nevērīgi nekā pārmetoši. Daži teiktu, ka tas ir pārspīlējums.
- Man maz rūp, ko domā citi, maģistr Kilvin, es atbildēju. Man rūp, ko domājat jūs.
Viņš norūcās, atrāva skatienu no papīra un paskatījās uz mani.
- Man ir četri jautājumi.
Es gaidoši lūkojos viņā.
- Visupirmām kārtām, kāpēc tu izvēlējies gatavot tieši šo? viņš noprasīja.
- Nevienam nav jāmirst uzbrukumā uz ceļa, es noteikti atbildēju.
Kilvins brīdi gaidīja, bet man šajā sakarā nekas vairs nebija piebilstams. Tad viņš paraustīja plecus un norādīja uz istabas otru malu.
- Otrkārt, kur tu dabūji… viņa pierē ievilkās nelielas rievas, Tevethem. Kur tu dabūji plakanloku?
Pēc šī jautājuma man sažņaudzās pakrūte. Biju naivi cerējis, ka Kilvins, būdams keldietis, nezina, ka šeit, Kopvalstibā, tādi priekšmeti ir aizliegti. Biju cerējis, ka viņš to vienkārši nejautās.
- Es… es to sagādāju, maģistr Kilvin, izvairīgi sacīju. Man to vajadzēja, lai pārbaudītu bultu ķērāju.
- Kāpēc tu nevarēji izmantot parastu mednieka loku? Kilvins bargi vaicāja. Un izvairīties no nelikumīgu priekšmetu iegādes?
- Tas būtu par vāju, maģistr Kilvin. Man vajadzēja droši pārliecināties, ka šī konstrukcija apturēs jebkuru bultu, un šāds stops izšauj bultu ar lielāku spēku nekā citi.
- Modegas garais loks ir tikpat efektīvs kā plakanloks, Kilvins teica.
- Bet to es neprotu lietot, es atzinos. Un nopirkt tādu ar maniem līdzekļiem nebūtu ne mazākās iespējas.
Kilvins smagi nopūtās. Iepriekšējā reizē, kad tu pagatavoji zagļu lampu, tu ar labiem paņēmieniem pagatavoji sliktu lietu. Man tas nepatīk. Viņš paskatījās lejup uz shēmu. Šoreiz tu esi pagatavojis labu lietu ar sliktiem paņēmieniem. Tas ir labāk, bet nav gluži labi. Vislabāk būtu pagatavot labu lietu ar labiem paņēmieniem. Vai piekrīti?
Es pamāju ar galvu.
Viņš uzlika vienu masīvo plaukstu uz stopa. Vai kāds tev ir to redzējis?
Es papurināju galvu.
- Tādā gadījumā teiksim, ka tas ir mans un tu to izveidoji pēc mana ieteikuma. Tas pievienosies “Novietnes” krājumiem. Viņš bargi paskatījās uz mani. Un turpmāk, ja radīsies līdzīga vajadzība, tu nāksi pie manis!
Tas sāpīgi iedzēla, jo es biju iecerējis pārdot to atpakaļ Slītam. Tomēr varēja būt ari ļaunāk. Vismazāk es vēlējos nonākt sadursmē ar dzelzs likumu.
- Treškārt, es neredzu, ka tavā shēmā jebkur būtu minēta zelta vai sudraba stieple, viņš teica. Un nevaru ari iedomāties, kāds šādā ierīcē no tām būtu labums. Paskaidro, kāpēc tu “Novietnē” prasīji tādus materiālus!
Ar neparastu asumu es piepeši sajutu pie rokas kļaujamies gramma vēso metālu. Tajā bija iestrādāts zelts, taču to es Kilvinam nedrīkstēju sacīt. Man trūka naudas, maģistr Kilvin. Un man vajadzēja materiālus, kurus es nevarēju dabūt “Novietnē”.
- Piemēram, savu plakanloku.
Es pamāju ar galvu. Un salmus, un lāču lamatas.
- Viena aplama rīcība izraisa nākamo, Kilvins pārmetoši teica.
- “Novietne” nav naudas aizdevēju bodīte, un to nedrīkst tā izmantot! Es atceļu tavu atļauju saņemt dārgmetālus.
Noliecu galvu, cerēdams, ka izskatos pēc patiesa nožēlnieka.
' Turklāt par sodu tev būs divdesmit stundas jānostrādā “Novietnē”. Ja kāds jautā, tev atklāti jāpasaka, ko esi izdarījis. Un pastāsti, ka par sodu tev vajadzēja atmaksāt metālu vērtību un vēl divdesmit procentus. Ja tu izmanto “Novietni” kā augļotāja veikalu, tev jāmaksā tādi paši procenti kā augļotājam.
Es sarāvos, to dzirdēdams. Jā, maģistr Kilvin.
- Un visbeidzot, Kilvins teica, pagriezdamies un uzlikdams vienu pamatīgo plaukstu uz bultu ķērāja, kā tev šķiet, par cik šādu priekšmetu varētu pārdot, Re’lar Kvout?
Mana sirds krūtīs sāka straujāk dauzīties. Vai tas nozīmē, ka jūs apstiprināt to pārdošanai, maģistr Kilvin?
Lācīgais artefakcijas meistars neizpratnē paskatījās uz mani. Protams, es to apstiprinu, Re’lar Kvout! Tas ir apbrīnojams izgudrojums. Tas ir pasaules pilnveidojums. Katru reizi, kad kāds redzēs tādu priekšmetu, viņš domās par to, kā artefakcijas māksla tiek izmantota cilvēku drošības labā. Viņš domās par' artefakcijas meistariem visu labāko, jo tie pratuši pagatavot tādu lietu.
Kilvins paskatījās lejup uz bultu ķērāju un domīgi savilka pieri. Bet, ja mēs gribam to pārdot, tai jānosaka cena. Ko tu ierosini?
Es biju apsvēris šo jautājumu jau sešas dienkopas. Patiesība bija pavisam vienkārša: es cerēju, ka izgudrojums man ienesis pietiekami daudz naudas, lai es varētu samaksāt mācību maksu un procentus Devi parādam. Pietiekami daudz naudas, lai es noturētos Universitātē vēl vienu dimestri.
- Es patiešām nezinu, maģistr Kilvin, es teicu. Cik jūs būtu gatavs maksāt, lai izvairītos no garas oša bultas, kas var caururbt jums plaušas?
Viņš klusi pasmējās. Manas plaušas ir gana vērtīgas, viņš sacīja.
Bet padomāsim citādā izteiksmē! Materiāli izmaksā… Kilvins ieskatījās shēmā. Apmēram deviņus džotus. Vai mans aprēķins ir pareizs?
Tas bija nedabiski pareizs. Es atbildēju apstiprinoši.