- Cik stundu tev vajadzēja, lai to pagatavotu?
- Apmēram simts, es atbildēju. Varbūt simt divdesmit. Bet krietna daļa darba bija eksperimenti un pārbaudes. Nākamo es droši vien pagatavotu piecdesmit vai sešdesmit stundās. Un, ja būs lējumi, tad vēl īsākā laikā.
Kilvins pamāja ar galvu. Mans ierosinājums ir divdesmit pieci talanti. Vai tev tā šķiet saprātīga cena?
Man aizrāvās elpa. Pat pēc tam, kad es samaksātu “Novietnei” par materiāliem un darbnīca paņemtu četrdesmit procentu komisijas naudu, mans ieguvums būtu sešreiz lielāks, nekā es varēju nopelnīt par klāja lampām. Tā bija gluži fantastiska summa!
Sāku paust jūsmīgu piekrišanu, bet tad man kaut kas iešāvās prātā. Tas bija sāpīgi, tomēr es papurināju galvu. Godīgi sakot, maģistr Kilvin, es labprātāk pārdotu to par zemāku cenu.
Kilvins izbrīnā savilka uzacis. Pircēji maksās! viņš pārliecinoši teica. Esmu redzējis, kā cilvēki maksā lielāku naudu par mazāk vērtīgām lietām.
Es paraustīju plecus. Divdesmit pieci talanti ir liela nauda, es sacīju. Drošība un sirdsmiers jādara pieejami ne tikai tiem, kuriem ir biezi maki. Es teiktu, ka astoņi talanti ir pietiekami daudz.
Kilvins veltīja man ilgu skatienu, tad pamāja ar galvu. Lai notiek pēc tava prāta! Astoņi talanti. Viņš pārlaida plaukstu pāri bultu ķērājam, gandrīz to noglāstīdams. Bet, tā kā šis ir pirmais un šobrīd vienīgais tāda veida priekšmets, es tev par to maksāšu divdesmit piecus talantus. Ievietošu to savā personīgajā kolekcijā. Viņš jautājoši piešķieba galvu. Lhinsatva?
- Lhin, es pateicīgi atbildēju un jutu, ka man no pleciem noveļas smaga nasta.
Kilvins pasmaidīja un pamāja uz galda pusi. Es gribētu ari vaļas brīžos pastudēt tavu shēmu. Vai tu varētu izgatavot man kopiju?
- Par divdesmit pieciem talantiem jūs varat dabūt oriģinālu, es smaidīdams atbildēju un pabīdīju papīra lapu viņam pretī.
* * *
Kilvins man izrakstīja kvīti un aizgāja, iespiedis padusē bultu ķērāju kā bērns jauniegūtu, mīļu rotaļlietu.
Steidzos ar savu papīra strēmeli uz “Novietni”. Vajadzēja nokārtot parādu par materiāliem, tostarp par zelta stiepli un sudraba stieņiem. Bet pat pēc tam, kad darbnīca paņēma savu komisijas naudu, man palika gandrīz vienpadsmit talantu.
Atlikušo dienas daļu es staigāju smaidīdams un svilpodams kā plānprātiņš. Taisnība ir tiem, kas saka: smags maks dara vieglu sirdi.
ČETRDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . sadarbošanās ar tumšiem spēkiem
ES SĒDĒJU pie kamīna “Ankera” ēdamzālē, turēdams klēpī lautu. Telpa bija silta un klusa, pilna cilvēku, kas atnākuši klausīties mani spēlējam.
Savaldīšanas vakarā es regulāri spēlēju “Ankerā”, un krogs vienmēr bija pilns. Pat vissliktākajā laikā visiem nepietika krēslu, un vēlīniem apmeklētājiem vajadzēja drūzmēties pulciņos pie letes vai atspiesties pret sienām. Pēdējā laikā Ankeram Savaldīšanas vakaros vajadzēja nolīgt vēl vienu meiteni, lai visiem varētu drīzāk iznēsāt alu.
Ārpus viesnīcas Universitātes pilsētiņu joprojām bija ieskāvusi ziema, bet šeit gaisā valdīja siltums un tīkama smarža, kas vēdīja no alus, maizes un buljona. Aizvadīto mēnešu gaitā es biju pamazām pieradinājis klausītājus sakopot uzmanību manas spēles laikā, un telpā valdīja klusums, kamēr es strinkšķināju un dziedāju otro pantu no “Violetas gaidām”.
Tovakar es biju labā formā. Klausītāji bija izmaksājuši man pusduci alus, un kāds iereibis skrivs dāsnuma uzplūdā bija iemetis manā lautas futrālī cieto peniju, kas spīdēja starp blāvajiem dzelzs un vara gabaliem. Divas reizes biju saraudinājis Simmonu, un Ankera jaunā apkalpotāja smaidīja un sarka, skatīdamās uz mani tik bieži, ka pat es nevarēju nesaprast viņas mājienu. Viņai bija skaistas acis.
Pirmoreiz mūžā es jutos tā, it kā būtu zināmā mērā noteicējs pār savu dzīvi. Man makā bija nauda. Mācības veicās labi. Varēju izmantot Arhīvus, un, kaut gan biju spiests strādāt “Novietnē”, visi zināja, ka Kilvins ar mani ir ārkārtīgi apmierināts.
Man pietrūka vienīgi Dennas.
Uzsākdams “Violetas gaidu” pēdējo piedziedājumu, es pievērsu skatienu savām plaukstām. Biju izdzēris mazliet vairāk kausu nekā radis un negribēju kļūdīties. Raudzīdamies uz pirkstiem, es dzirdēju atveramies kroga ārdurvis un jutu, ka zālē ieplūst salts āra gaiss. Kamīna liesmas man blakus šūpojās un dejoja, un pār koka grīdu aizskanēja zābaku klaudzoņa.
Telpā atkal iestājās klusums, un es turpināju dziesmu:
“Kavējas viņa pie loga,
Skatiens pār jūru slīd.
Mīļoto sapņo viņa No tāljūrām sagaidīt.
Pielūdzēji šurp steidzas,
Bet viņa tos projām raida,
Jo Violeta vēl gaida,
Gaida, mūžīgi gaida."
Nospēlēju pēdējo akordu, taču gaidīto vētraino aplausu vietā iestājās atbalšu pavadīts klusums. Pacēlis galvu, es ieraudzīju kamīna priekšā stāvam četrus liela auguma vīriešus. Smagie apmetņi uz viņu pleciem bija mitri no kūstošā sniega. Viņu sejas bija drūmas.
Trijiem galvā bija tumšas, apaļas cepures, kas liecināja, ka viņi ir konstebli. Un, ja ar šo apliecinājumu nepietiktu, katram rokā bija gara ozola runga ar dzelzs apkalumiem. Viņi urbās manī ar skatieniem kā plēsīgi vanagi.
Ceturtais vīrietis stāvēja atstatu no pārējiem. Viņš nenēsāja konstebla cepuri un nebija nedz tik garš, nedz tik plecīgs kā pārējie. Tomēr viņa izturēšanās nepārprotami liecināja par varas apziņu. Ar drūmu izteiksmi kalsnajā sejā viņš izvilka iespaidīgu pergamenta tīstokli ar vairākiem melniem oficiāla izskata zīmogiem.
- “Kvouts, Arlidena dēls,” viņš skaļi lasīja, un skaidrā, spēcīgā balss bija dzirdama visā telpā, “visu liecinieku klātbūtnē tiek aizturēts un aicināts atbildēt dzelzs likuma priekšā. Viņš tiek apsūdzēts par sadarbošanos ar dēmoniskiem spēkiem, pārdabisko mākslu kaitniecisku izmantojumu, nepamatotu uzbrukumu un ļaunprātību.”
Lieki piebilst, ka tas man bija kā zibens no skaidrām debesīm. Ko? es apstulbis jautāju. Kā jau teicu, biju pavairāk iedzēris.
Drūmais vīrietis nepievērsa man uzmanību un uzrunāja konsteblus.
- Sasieniet viņu!
Viens no konstebliem izvilka žvadzošas dzelzs ķēdes gabalu. Līdz šim brīdim biju juties pārāk apdullis, lai pagūtu izbīties, bet, kad drūmais vīrs izvilka no maisa tumšus roku dzelžus, mani pārņēma asinis stindzinošs baiļu vilnis.
Izlauzis ceļu cauri konsteblu trijotnei, Simmons nostājās pie kamīna ceturtā vīra priekšā.
- Kas te īsti notiek? viņš noprasīja skarbā, saniknotā balsī. Pirmo reizi es dzirdēju, ka Simmons runā kā hercoga dēls. Paskaidrojiet!
Vīrietis, kas turēja pergamentu, pārlaida Simmonam vēsu skatienu, iebāza roku apmetnī un izvilka masīvu dzelzs stieni ar zelta stīpu katrā galā. Viņš to pacēla tā, lai visi varētu redzēt, un Simmona seja kļuva mazliet bālāka. Stienis izskatījās tikpat draudīgs kā konsteblu rungas, turklāt tas bija nepārprotams īpašnieka varas simbols. Vīrietis bija Kopvalstības tiesu sūtnis. Un ne jau vienkāršs, nenozīmīgs izpildītājs: zelta stipas liecināja, ka viņam ir tiesibas izsaukt dzelzs likuma priekšā jebkuru priesterus, valdības ierēdņus un pat aristokrātus līdz barona pakāpei.
Cauri apmeklētāju pūlim priekšā iznāca arī Ankers. Viņš un Simmons apskatīja uzrādīto dokumentu un pārliecinājās, ka tas ir oficiāls un likumīgs. To bija parakstījuši un apzīmogojuši visi svarīgākie Imres ierēdņi. Neko šeit vairs nevarēja līdzēt. Man bija jāstājas dzelzs likuma priekšā.