Visi “Ankera” apmeklētāji noskatījās, kā manas rokas un kājas saslēdz važās. Daži izskatījās satriekti, citi apjukuši, bet lielākā daļa vienkārši pārbiedēti. Kad konstebli vilka mani cauri pūlim uz ārdurvīm, tikai nedaudzi no maniem klausītājiem uzdrošinājās skatīties man acis.
Mani veda visu tālo ceļu uz Imri. Pāri Akmens tiltam un lejup pa garo, plato akmens ceļu. Ziemas vējš nežēlīgi saldēja ķēdes ap manām rokām un kājām un ar dzeļošu, dedzinošu skaudrumu urbās ādā.
* * *
Nākamajā rītā pie manis ieradās Simmons kopā ar Elksu Dalu, un apstākļi pamazām noskaidrojās. Kopš dienas, kad Ambrozs Imrē salauza manu lautu un es izkliedzu vēja vārdu, bija pagājuši vairāki mēneši. Maģistri bija izskatījuši pret mani vērsto apsūdzību ļaunprātībā un piesprieduši man publisku pērienu Universitātes pagalmā. Tas bija tik sen, ka sitienu pēdas uz manas muguras bija pārtapušas bāli sudrabainās rētās. Biju domājis, ka ar to viss ir beidzies.
Acīmredzot biju maldījies. Tā kā sadursme bija notikusi Imrē, tā tika pakļauta Kopvalstības tiesas kompetencei.
Mēs dzīvojam civilizētā laikā, un nav daudz tādu vietu, kas būtu civilizētākas par Universitāti un tās tuvāko apkaimi. Tomēr atsevišķas dzelzs likuma daļas ir saglabājušās no tumšajiem laikiem līdz mūsu dienām. Jau simt gadu neviens nebija dedzināts uz sārta par sadarbošanos ar tumšiem spēkiem vai pārdabisku mākslu praktizēšanu, taču likumi joprojām bija spēkā. Tinte bija izbalojusi, bet vārdi bija skaidri.
Protams, Ambrozs šeit tieši nebija iesaistījies. Viņš bija pārāk gudrs, lai to darītu. Šāda tiesa kaitēja Universitātes reputācijai. Ja lietu pret mani būtu ierosinājis Ambrozs, viņš satracinātu maģistrus. Maģistri ļoti centās aizsargāt gan Universitātes, gan jo sevišķi Arkanuma labo vārdu.
Tāpēc Ambrozam ar apsūdzību nebija nekāda sakara. Lietu Imres tiesai bija ierosinājuši vairāki ietekmīgi Imres aristokrāti. Jā, protams, viņi pazina Ambrozu, bet tas nebija pārkāpums. Gan šajā, gan pretējā upes krastā Ambrozu pazina ikviens, kam bija vara, dižciltīgas asinis vai nauda.
Tā nu es nonācu dzelzs likuma priekšā. Sešas dienas aizvadīju, mocīdamies dusmās un raizēs. Šis notikums pārtrauca manas studijas, apturēja darbu “Frakcijā” un iedzina pēdējo naglu zārkā, kurā es apraku cerības jebkad atrast sev vietējo patronu.
Tas, kas bija sācies kā biedējošs pārdzīvojums, drīz pārtapa garlaicīgā tiesas prāvā ar pompozu izrādīšanos un ārišķīgiem rituāliem. Ierēdņi nolasīja vairāk nekā četrdesmit vēstules, apstiprināja tās un ierakstīja oficiālajos reģistros. Laiku aizpildīja tikai garas runas. Citāti no dzelzs likuma. Procesuālie noteikumi. Formālas uzrunas. Veci viri lasīja vecas grāmatas.
Gan Kopvalstlbas tiesā, gan vēlāk baznīcas tiesā es aizstāvējos, izmantodams visas savas spējas. Manā labā runāja Arvils un Elksa Dals. Pareizāk sakot, viņi rakstīja vēstules, kas tika nolasītas tiesā.
Beigu beigās mani attaisnoja un atsauca visas nodarījumu apsūdzības. Domāju, ka esmu reabilitēts. Domāju, ka esmu uzvarējis…
Bet es joprojām daudzējādā ziņā biju ārkārtīgi naivs.
ČETRDESMIT SESTĀ NODAĻA . starpspēle — drusciņa vijoles
KVOUTS LĒNI piecēlās kājās un sparīgi izstaipījās. Tagad uz brīdi pārtrauksim! viņš teica. Es paredzu, ka šodien te pusdienās ieradīsies vairāk laužu nekā parasti. Man jāpieskata zupa un jāpadara vēl šis un tas. Viņš pamāja Hronistam. Varbūt arī tu gribi kaut ko padarīt.
Hronists palika sēžam. Pagaidi mirkli! viņš teica. Vai tā bija tava tiesas prāva Imrē? Viņš pārlaida neapmierinātu skatienu aprakstītajai lapai. Tiešām?
- Tiešām, Kvouts apstiprināja. Un īstenībā tur nebija nekā ievērības cienīga.
- Bet tas bija pirmais stāsts, ko es dzirdēju par tevi, kad ierados Universitātē! Hronists protestēja. Kā tu esot iemācījies temu valodu vienā dienā. Kā tu visu savu aizstāvības runu esot noskaitījis dzejā, un visi pēc tam aplaudējuši. Kā tu…
- Vesels lēvenis muļķību, kā varu iedomāties, Kvouts noraidoši atmeta un devās uz bāra pusi. Es tev izstāstīju būtību.
Hronists vēlreiz ieskatījās lapā. Tu tai pārskrēji varen ātri.
- Ja tu tik ļoti gribi sīku aprakstu, vari atrast to citā vietā, Kvouts teica. Tiesas prāvu noklausījās vairāki desmiti cilvēku. Tai ir veltīti jau divi izvērsti apcerējumi. Neredzu nekādas vajadzības pievienot tiem trešo.
Hronists izskatījās satriekts. Vai tu par to esi jau stāstījis kādam vēsturniekam?
Kvouts pasmējās guldzošus rīkles smieklus. Tu runā kā pamests mīlētājs! Viņš sāka celt ārā no letes apakšas bļodu un šķīvju kaudzes.
- Vari būt mierīgs: manu stāstu tu esi uzklausījis pirmais.
- Tu teici, ka prāvai esot jau divi apraksti, Hronists teica. Tad viņa acis iepletās platāk. Vai tu gribi teikt, ka esi uzrakstījis memuārus? Pierakstītāja balsī jautās dīvaina pieskaņa, gandrīz kaut kas līdzīgs izsalkumam.
Kvouts sarauca pieri. Nē, tā gluži nevarētu teikt. Viņš skaļi nopūtās. Tiesa, es kaut ko tādu uzsāku, bet pametu, jo nospriedu, ka tā nav laba doma.
- Tu aprakstīji visu līdz pat savai Imres prāvai? Hronists jautāja, skatīdamies papīra lapā uz galda. Tikai tad viņš aptvēra, ka joprojām tur rakstāmspalvu paceltu virs lapas. Hronists atskrūvēja spalvas misiņa uzgali un ar audekla lupatiņu sāka to tīrīt, ar katru kustību pauzdams dziļu neapmierinātību. Ja tas viss tev bija jau pierakstīts, tu būtu varējis man aiztaupīt plaukstas piepūli pusotras dienas garumā!
Kvouts apmulsis sarauca pieri. Ko?
Hronists ar lupatiņu enerģiski berzēja rakstāmspalvas galu, un no viņa kliegtin kliedza aizvainota pašcieņa. Man vajadzēja zināt! viņš teica. Viss pārāk gludi sasaistījās kopā. Viņš naidīgi paskatījās augšup.
- Vai tu zini, cik man maksāja šīs papīra lapas? Ar saniknotu kustību viņš norādīja uz somu ar aprakstītajām lapām.
Kvouts kādu laiku vienkārši skatījās uz Hronistu un tad, atskārtis notiekošo, spēji iesmējās. Tu mani pārprati! Memuārus es pametu pēc pirmās dienas vai pāris dienām. Uzrakstīju tikai nedaudzas lappuses. Pavisam niecīgu daļu.
Aizkaitinātā izteiksme pazuda no Hronista sejas, un to nomainīja pazemība. Ak tā!
- Tu patiešām atgādini pamestu mīlētāju, Kvouts ar uzjautrinājumu teica. Ak mūžs, nomierinies taču! Mans stāsts ir pilnīgi jauns. Tu esi pirmais, kurš to uzklausa. Viņš papurināja galvu. Pierakstīt stāstu ir pavisam citādi. Šķiet, ka man nav tam vajadzīgā ķēriena. Tur nekas nesanāca.
- Es ļoti labprāt redzētu, ko tu esi uzrakstījis, Hronists teica un paliecās krēslā uz priekšu. Arī tad, ja tās ir tikai dažas lappuses.
- Tas bija diezgan sen, Kvouts atrunājās. Es pat īsti neatceros, kur tās lappuses noliku.
- Tās ir augšā, tavā istabā, Reši! Basts moži paziņoja. Uz tava rakstāmgalda.
Kvouts smagi nopūtās. Es centos pieklājīgi izvairīties, Bast. Patiesība ir tāda, ka tajās nav nekā tāda, ko būtu vērts kādam rādīt. Ja es būtu uzrakstījis kaut ko jēdzīgu, es būtu turpinājis rakstīt. Viņš iegāja virtuvē, un no dziļākajām telpām atskanēja apslāpētas rosības trokšņi.
- Mēģinājums bija labs, Basts teica. Bet diemžēl bezcerīgs. Esmu mēģinājis jau agrāk.
- Nemāci mani! Hronists asi atcirta. Es zinu, kā izvilināt stāstu no cilvēka.
Dziļākajā istabā atskanēja vēl daži dobji trokšņi, tad nošļakstēja ūdens un klaudzot aizcirtās durvis.