ČETRDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . starpspēle — virves pants
HRONISTS SMAIDĪDAMS devās uz bāra pusi. Tas bija krietnas stundas darbs! viņš lepni pavēstīja, apsēzdamies uz bāra soliņa. Nez vai virtuvē vēl kas atradīsies priekš manis?
- Varbūt vēl ir tas pīrāgs, ko Eliass pieminēja? Džeikobs ar cerībām jautāja.
- Es arī gribu pīrāgu! Basts teica, apsēzdamies Džeikobam blakus un auklēdams plaukstās dzēriena krūzi.
Viesnīcnieks pasmaidīja un noslaucīja rokas priekšautā. Šķiet, es atcerējos atlikt gabalu malā gadījumā ja jūs trīs atnāktu vēlāk par citiem.
Vecais Kobs saberzēja rokas. Neatceros, kad pēdējo reizi ēdu siltu ābolu pīrāgu, viņš teica.
Viesnīcnieks atgriezās virtuvē. Viņš izvilka no krāsns pīrāgu, sagrieza to šķēlēs un rūpīgi salika tās uz šķīvjiem. Nesdams tos uz ēdamzāles pusi, viņš izdzirdēja paceltas balsis.
- Tas bija dēmons, Džeik! vecais Kobs dusmīgi teica. Es tev teicu to vakar un teikšu vēl simtiem reižu! Neesmu no tādiem, kas maina savas domas, tāpat kā citi maina zeķes! Viņš pacēla pirkstu. Tas vīrs izsauca dēmonu, un dēmons viņā iekodās un izsūca sulu kā no plūmes! Dzirdēju to no vīra, kurš pazina sievieti, kas to redzējusi savām acīm. Tāpēc atnāca konstebls un palīgi un aizveda viņu prom. Sadarbošanās ar tumšiem spēkiem ir pret Amari likumiem.
- Es tomēr saku: cilvēki vienkārši iedomājās, ka tas ir dēmons, Džeikobs nepiekāpās. Pats zini, kādi ir cilvēki!
- Es pazīstu cilvēkus! vecais Kobs atcirta. Esmu nodzīvojis vairāk gadu nekā tu, Džeik. Un savu stāstu es zinu!
Krietnu brīdi pie bāra valdīja saspringts klusums, un tad Džeikobs novērsa skatienu. Es tāpat vien pateicu… viņš nomurmināja.
Viesnīcnieks piebīdīja Hronistam bļodiņu zupas. Kas tur notiek?
Pierakstītājs uzmeta viņam viltīgu skatienu. Kobs mums stāsta par Kvouta tiesas prāvu Imrē, viņš teica ar pašapmierinātības pieskaņu balsī. Vai tu neatceries? Viņš sāka stāstu vakar, bet tika vien līdz pusei.
- Nu, tā! Kobs bargi palūkojās apkārt, kā mezdams izaicinājumu ikvienam, kurš gribētu viņu pārtraukt. Stāvoklis bija sarežģīts. Kvouts zināja: ja viņu atzīs par vainīgu, tad uzmetīs kaklā striķi un pakārs. Kobs aplaida roku kaklam, ar kustību atdarinādams cilpu, un piešķieba galvu uz vienu pusi.
- Bet Kvouts Universitātē bija izlasījis daudz grāmatu un zināja kādu triku. Vecais Kobs apklusa, lai iebāztu mutē dakšiņu ar pīrāgu, un košļādams uz brīdi aizvēra acis. Tas tik ir viens pīrāgs! Nudien, labāks par to, ko kādreiz cepa mana mammiņa. Viņa mūžam skopojās ar cukuru. Kobs nokoda vēl vienu kumosu, un rievu izvagotajā sejā iegula svētlaimīga izteiksme.
- Tātad Kvouts zināja kādu triku? Hronists atgādināja.
- Ko? Ak tā! vecais Kobs atcerējās pārtraukto stāstu. Pareizi. Redziet, “Takas grāmatā” ir divas rindas, un, ja jūs spējat tās skaļi nolasīt senajā temu valodā, ko zina tikai priesteri, tad dzelzs likums pavēl izturēties pret jums kā pret priesteri. Tas nozīmē, ka Kopvalstības tiesnesis ne vella nevar jums padarīt. Ja jūs nolasāt tās divas rindas, jūsu lieta ir jāizlemj baznīcas tiesai.
Vecais Kobs nokoda vēl vienu kumosu un pirms norīšanas to nesteidzīgi sakošļāja. Tās divas rindas sauc par virves pantu, jo tas, kurš tās zina, paglābj sevi no striķa. Redziet, baznīcas tiesa nevar piespriest cilvēkam pakāršanu.
- Kas tās ir par rindām? Basts jautāja.
- Kaut es to zinātu! vecais Kobs sērīgi atbildēja. Bet es neprotu temu valodu. Ari Kvouts to neprata. Bet viņš jau agrāk zināja tās rindas no galvas. Pēc tam izlikās, it kā tās lasītu, un Kopvalstības tiesai nācās palaist viņu vaļā.
Kvouts zināja, ka viņa rīcībā ir divas dienas, kamēr tehliešu priesteris atceļos līdz Amari. Tāpēc viņš sāka mācīties temu valodu. Lasīja grāmatas un vingrinājās visu dienu un visu nakti. Un viņš bija tik briesmīgi gudrs, ka pēc šīs mācīšanās runāja temu valodā labāk nekā daudzi, kuri to pratuši visu mūžu.
Pēc tam, otrajā dienā pirms tiesneša ierašanās, Kvouts sev pagatavoja zāļu brūvējumu. Tajā bija medus un īpašs akmens, kas atrodams čūskas smadzenēs, un kāda zāle, kas aug tikai jūras dibenā. Kad viņš to izdzēra, viņa balss skanēja tik jauki, ka ikviens klausītājs spēja tikai piekrist visam, ko viņš teica.
Nu re, un, kad tiesnesis beidzot ieradās, prāva prasīja tikai piecpadsmit minūtes, Kobs teica un guldzoši pasmējās. Kvouts teica lielisku runu nevainojamā temu valodā, visi viņam piekrita, un visi devās mājās.
- Un tā viņš dzīvoja laimīgi, sarkanmatainais vīrietis aiz bāra letes klusi sacīja.
* * *
Pie bāra valdīja klusums. Ārā gaiss bija sauss un karsts, putekļains un pelavu smaržas piesātināts. Saulesgaisma bija cieta un spoža kā zelta stienis.
“Ceļakmenī” valdīja vēsums un puskrēsla. Viri bija nupat beiguši lēnām košļāt pēdējos pīrāga gabalus, un viņu kausos vēl bija atlicis nedaudz alus. Tāpēc viņi kādu laiku vēl kavējās turpat, balstīdamies pret bāra leti ar tādu kā vainīguma apjautu, kas raksturīga vīriem, kuri ir pārāk lepni, lai atļautos īsti slinkot.
- Man stāsti par Kvoutu nekad nav lāgā patikuši, viesnīcnieks lietišķi noteica, vākdams tukšos šķīvjus.
Vecais Kobs pacēla skatienu no alus kausa. Ak tā?
Viesnīcnieks paraustīja plecus. Ja es klausos stāstu, kurā ir maģija, gribu, lai tajā būtu kārtīgs burvis. Tāds kā Taborlins Lielais, Serafa vai Hronists.
Pierakstltājs, kas sēdēja letes galā, nesatrūkās un neaizrijās. Tiesa, viņa roka ar karoti brīdi sastinga gaisā, pirms nolaidās bļodiņā ar otru zupas porciju.
Telpā atkal iestājās omulīgs klusums, un viesnīcnieks, savācis pēdējos tukšos šķīvjus, pagriezās uz virtuves pusi. Bet, pirms viņš bija izgājis, ierunājās Greiams. Hronists? viņš pārjautāja. Par tādu es nekad neesmu dzirdējis.
Viesnīcnieks izbrīnījies pagriezās atpakaļ. Patiešām neesi?
Greiams papurināja galvu.
- Gan jau esi! viesnīcnieks teica. Viņš nēsā līdzi lielu grāmatu, un viss, ko viņš tajā ieraksta, kļūst par īstenību. Sarkanmatainais vīrietis gaidoši paskatījās uz pārējiem. Ari Džeikobs papurināja galvu.
Viesnīcnieks pievērsās letes galā sēdošajam pierakstltājam, kas visu uzmanību veltīja ēdienam. Tu par viņu noteikti esi dzirdējis, Kots teica. Viņu sauc par Stāstu valdnieku, un, ja viņš uzzina kādu no taviem noslēpumiem, viņš par tevi var rakstīt savā grāmatā, ko vien grib. Viesnīcnieks paskatījās uz pierakstītāju. Vai tiešām tu neesi dzirdējis par viņu?
Hronists novērsa skatienu un papurināja galvu. Iemērcis maizes gabalu zupā, viņš to apēda, nesacīdams ne vārda.
Viesnīcnieks izskatījās izbrīnījies. Kad es vēl biju zēns, man Hronists patika labāk nekā Taborlins Lielais vai visi tie pārējie. Viņā ir kaut kas no
Fae valstības būtņu asinīm, un tās viņu darīja asredzīgāku par parastiem cilvēkiem. Viņš spēj redzēt simt jūdžu attālumā pat mākoņainā dienā un dzirdēt čukstu cauri biezām ozolkoka durvīm. Viņš tumšā naktī mežā spēj izsekot peles tecējumam.
- Es esmu dzirdējis par viņu, dedzīgi sacīja Basts. Viņa zobenu sauc Stars, un tā asmens ir gatavots no vienas veselas papīra lapas. Tas ir viegls kā spalva, tomēr tik ass, ka cirtiena brīdī asinis parādās agrāk, nekā cilvēks to sajūt.
Viesnīcnieks pamāja ar galvu. Un, ja viņš uzzina tavu vārdu, viņš to var uzrakstīt uz zobena asmens un nogalināt tevi no tūkstoš jūdžu attāluma.