- Bet tas viņam jāraksta pašam ar savām asinīm, Basts piebilda.
- Un uz zobena ir maz vietas. Viņš tur ir uzrakstījis jau septiņpadsmit vārdus, tāpēc tā ir gandrīz jau aizpildīta.
- Kādu laiku viņš bija augstā karaļa galma loceklis Modegā, Kots teica. Bet tad viņš iemīlējās augstā karaļa meitā.
Tagad Greiams un vecais Kobs māja ar galvu. Šī bija pazīstama teritorija.
Kots turpināja: Kad Hronists viņu bildināja, augstais karalis saniknojās. Tāpēc viņš lika Hronistam izpildīt uzdevumu, kas apliecinātu viņa vērtību… Viesnīcnieks ieturēja dramatisku pauzi. Hronists drīkstēs precēt viņu tikai tad, ja atradīs kaut ko vērtīgāku par princesi un atnesīs to augstajam karalim.
Greiams vērtējoši norūcās. Sūdīgs uzdevums. Ko cilvēks var iesākt? Nevar tak aiznest viņam kaut ko un teikt: “Re, šitas ir vērtīgāks nekā tava mīļā meitiņa…”
Viesnīcnieks nopietni pamāja ar galvu. Tā nu Hronists klejo pa pasauli, meklēdams senus dārgumus un senas burvības, un joprojām cer atrast kaut ko tādu, ko varētu aiznest augstajam karalim.
- Kāpēc viņš neuzraksta par karali savā burvju grāmatā? jautāja Džeikobs. Kāpēc viņš nevarētu uzrakstīt: “Un tad karalis mitējās būt nejauks un ļāva mums apprecēties”?
- Tāpēc, ka viņš nezina nevienu karaļa noslēpumu, viesnīcnieks paskaidroja. Un Modegas augstais karalis kaut ko saprot no maģijas un spēj sevi aizsargāt. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka viņš zina Hronista vājās vietas. Viņš zina: ja piedabūs Hronistu iedzert tinti, tad tam ir jāizdara nākamie trīs pakalpojumi, ko kāds tam lūgs. Un, vēl svarīgāk, viņš zina, ka Hronists nespēj iegūt varu pār kādu, kura vārds ir labi noglabāts. Augstā karaļa vārds ir ierakstīts stikla grāmatā un paslēpts vara lādē. Un lāde ir ieslēgta lielā dzelzs kastē, kur neviens tam nevar piekļūt.
Bridi iestājās klusums, un vīri pārdomāja dzirdēto. Tad vecais Kobs domīgi pamāja ar galvu. Šitā beidzamā ziņa man kaut ko atsauca prātā, viņš lēni teica. Laikam es atceros stāstu, kā šis pats Hronists gājis meklēt burvju augli. Kas tādu augli apēd, tas pēkšņi uzzina visu lietu vārdus un kļūst tikpat varens kā Taborlins Lielais.
Viesnīcnieks saberzēja zodu un lēni pamāja ar galvu. Šķiet, ari es to esmu dzirdējis, viņš teica. Bet tas bija jau sen, un nevaru apgalvot, ka atceros visus sīkumus…
- Ek, nieki! vecais Kobs atmeta, izdzēra pēdējo alus malku un paklaudzināja pa tukšo krūzi. Par to tak nav jākaunas. Daži atceras vairāk, citi mazāk. Tev sanāk vareni pīrāgi, bet visi zina, kurš te ir stāstu teicējs.
Vecais Kobs stīvi notrausās no soliņa un pamāja Greiamam un Džeikobam. Ejam nu! Līdz Baira mājai mēs varam iet kopā. Pa ceļam pastāstīšu jums abiem, kas notika tālāk. Tātad par Hronistu: viņš ir garš un bāls, un tievs kā maikste, un mati viņam ir melni kā tinte…
“Ceļakmens” durvis noklaudzēja un aizvērās.
- Dieva vārdā, ko tas viss nozīmēja? Hronists noprasīja.
Kvouts uzmeta Hronistam iesāņus skatienu. Viņa sejā parādījās skops,
dzēlīgs smaidiņš. Kā tu jūties, zinot, ka cilvēki kaut kur ārā stāsta par tevi stāstus? viņš atjautāja.
- Viņi nestāsta stāstus par mani! Hronists pikti atbildēja. Viņi gvelž galīgas muļķības!
- Tās nav muļķības, Kvouts iebilda, izskatīdamies mazliet aizvainots.
- Varbūt tā nav patiesība, bet tas nenozīmē, ka tās būtu muļķības. Viņš paskatījās uz Bastu. Man patika tas papīra zobens.
Basta seja atplauka smaidā. Karaļa uzdevums bija teicams papildinājums, Reši. Bet par tām Fae asinīm gan es neesmu pārliecināts.
- Dēmonu asinis izklausītos pārāk draudīgi, Kvouts teica. Un kāda savdabība bija vajadzīga.
- Nu, man vismaz nebūs jāklausās, kā viņš to stāsta tālāk! Hronists drūmi izmeta, ar karoti bakstīdams kartupeļa gabalu.
Kvouts paskatījās uz viņu un klusi, rūgti iesmējās. Tu laikam nesaproti. Pavisam jauns stāsts pašā ražas dienā! Viņiem tas būs gluži kā bērnam jauna rotaļlieta. Kamēr viņi kraus sienu vai ēnā dzers ūdeni, vecais Kobs izstāstīs par Hronistu ducim cilvēku. Un šovakar Šepa apbērēšanā par Stāstu valdnieku dzirdēs atnācēji no desmit pilsētiņām. Stāsts izplatīsies kā uguns sausā pļavā.
Izskatīdamies itin satriekts, Hronists paskatījās no viena uz otru un atpakaļ. Kāpēc?
- Tā ir dāvana, Kvouts atbildēja.
- Tu domā, ka es to gribu? Hronists neticīgi jautāja. Ka es gribu slavu?
- Slavu ne, Kvouts drūmi sacīja. Iespējas. Tu staigā apkārt, rakņādamies citu cilvēku dzīvē. Tu dzirdi baumas un centies zem pievilcīgiem meliem atrast sāpīgu patiesību. Tu uzskati, ka tev uz to ir tiesības. Bet tev tādu nav! Viņš veltīja pierakstītājam bargu skatienu. Ja kāds tev stāsta gabaliņu no savas dzīves, viņš tev pasniedz dāvanu, nevis apmierina tavas tiesības.
Kvouts noslaucīja rokas tīrā audekla lupatā. Es tev pasniedzu savu stāstu neizskaistinātā veidā, ar visu nepievilcīgo patiesību. Izceļu gaismā visas savas kļūdas un muļķības. Ja nolemju kādu sīkumu noklusēt, jo man tas šķiet garlaicīgs, tās ir manas tiesības. Es neļaušu kāda laucinieka pļāpām ietekmēt manu lēmumu. Es neesmu idiots.
Hronists skatījās savā zupas bļodā. Tas bija diezgan skarbi, vai ne?
- Jā, Kvouts atbildēja.
Hronists nopūtās, pacēla skatienu un tikko manāmi, mulsi pasmaidīja.
- Nu, kā ir, tā ir, Bet tu nevari man pārmest, ja es cenšos.
- Patiesībā varu gan, Kvouts atbildēja. Bet ceru, ka savu domu esmu licis saprast. Piedod, ja tas tev kādreiz sagādās nepatikšanas. Viņš pamāja uz durvīm, pa kurām bija izgājis zemnieku pulciņš. Varbūt es drusku pārcentos. Man trūkst prasmes atbilstoši izturēties, ja ar mani manipulē.
Kvouts iznāca no savas vietas aiz letes un devās pie galdiņa blakus kamīnam. Tagad nāciet abi šurp! Pati tiesas prāva bija garlaicīga būšana. Bet tai bija svarīgas atskaņas.
ČETRDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . zīmīga neesamība
PIENĀCA EKSĀMENU dienas izloze, un man laimējās izvilkt samērā pavēlu pārbaudes laiku. Es priecājos par iegūto laika rezervi, jo tiesas prāva bija laupījusi man iespēju pienācīgi gatavoties eksāmeniem.
Tomēr īpašas raizes es nejutu. Vēl man bija atlicis laiks mācībām, un es brīvi varēju izmantot Arhīvus. Vēl jo vairāk pirmo reizi kopš ierašanās Universitātē es vairs nebiju ubags. Manā makā gulēja trīspadsmit talantu. Pat pēc Devi parāda procentu atmaksas man pietiktu naudas nākamajai mācību maksai.
Pats labākais bija tas, ka garās stundas, ko biju aizvadījis, meklējot ziņas par grammu, bija man iemācījušas daudz ko vērtīgu par Arhīviem. Kaut gan es nezināju tik daudz, cik zina pieredzējis skrīvs, biju tomēr iepazinis daudzus slēptus nostūrus un citiem nezināmus noslēpumus. Tāpēc, gatavodamies eksāmeniem, es ļāvu sev ari brīvību lasīt citādu literatūru.
* * *
Aizvēru grāmatu, ko biju cītīgi lasījis. Tā bija labi uzrakstīta, visaptveroša Aturas baznīcas vēsture. Tikpat nelietderīga kā visas pārējās grāmatas.
Dzirdēdams aizcērtamies manas grāmatas vākus, Vilems pacēla galvu.
- Nekā? viņš jautāja.
- Vēl mazāk, es atbildēju.
Mēs abi sēdējām vienā no ceturtā stāva lasāmkambariem, kas bija krietni mazāks par mūsu ierasto vietu trešajā stāvā, bet, tā kā eksāmenu laiks bija jau pavisam tuvu, varējām priecāties, ka mums laimējies vispār atrast atsevišķu telpu.