- Un, ja tas šķiet saprātīgs pieņēmums, es turpināju, pirms viņš bija paguvis mani pārtraukt, vai tikpat saprātīgi nebūtu pieļaut, ka viņi varēja censties saglabāt savu slepenību, rūpīgi izretinot pēdējo trīssimt gadu vēstures aprakstus?
Sekoja ilgs klusums.
Vilems nemēģināja tūlīt to noliegt. Interesanta teorija, viņš lēni sacīja. Bet tā vedina mani uzdot vēl vienu jautājumu. Viņš nopietni paskatījās uz mani. Vai tu šodien esi dzēris?
Es salēcos krēslā. Nē!
Vilems piecēlās. Tad ir pēdējais laiks sākt. Tu pārāk ilgi esi nosēdējis pie visām šīm grāmatām. Tev jāatspirdzina prāts!
Tā nu mēs aizgājām iedzert, tomēr tas negaisināja manas aizdomas. Līdzko radās izdevība, es izklāstīju savu teoriju Simmonam. Viņš to pieņēma vieglāk nekā Vilems. Tas gan nenozīmē, ka viņš būtu man noticējis: viņš tikai pieļāva tādu iespēju. Un teica, ka man par to derētu ieminēties Lorrenam.
To es nedarīju. Arhīvu maģistrs ar bezkaislīgo seju mani joprojām darīja nervozu, un es pēc iespējas vairījos no viņa, baidīdamies, ka varētu sagādāt viņam ieganstu izraidīt mani no Arhīviem. Un nepavisam negribēju ierosināt domu, ka viņa dārgos Arhīvus pēdējo trīssimt gadu laikā kāds ir krietni paretinājis.
ČETRDESMIT DEVlTĀ NODAĻA . tumsonīgais edema rū
PAGALMĀ IERAUDZĪJU Elksu Dalu, kas sveicienā pacēla roku. Kvout! Viņš man draudzigi uzsmaidīja. Tieši tevi es gribēju satikt. Vai drīkstu aizņemties brīdi no tava laika?
- Protams! es atbildēju. Kaut gan maģistrs Elksa Dals man patika, ārpus lekciju zāles mums nebija iznācis daudz sastapties. Vai drīkstu izmaksāt jums dzērienu vai kādu uzkodu? Es jau agrāk gribēju jums vēlreiz pateikties par aizstāvību tiesā, bet līdz šim biju ļoti aizņemts…
- Es arī, Elksa Dals atbildēja. Patiesībā es jau vairākas dienas grasos ar tevi aprunāties, bet laiks aizvien aizskrien pārāk ātri. Viņš palūkojās apkārt. No uzkodas es neatteiktos, bet dzēriens gan jāatraida. Pēc nepilnas stundas es sākas eksāmeni.
Mēs iegājām “Baltajā Briedī”. Es no iekšpuses to lāgā nebiju redzējis, jo tādiem kā es šī vieta bija pārāk dārga.
Elksa Dals savā tumšajā maģistra tērpā bija labi pamanāms un pazīstams, un viesmīlis mazliet iztapīgi aizveda mūs pie savrupa galdiņa. Elksa Dals apsēdās un acīmredzami jutās kā mājās, taču es kļuvu arvien nervozāks, jo nespēju iedomāties, kāpēc lai Simpātijas maģistrs gribētu ar mani runāt.
- Ko varu jums atnest? jautāja garais, kalsnais viesmīlis, līdzko mēs bijām apsēdušies savās vietās. Dzeramo? Dažādus sierus? Un mums ir brīnum garda forele ar citronu.
- Forele un siers man būtu pa prātam, Elksa Dals teica.
Saimnieks pagriezās pret mani. Un jums?
- Arī es ņemšu foreli, es sacīju.
- Lieliski! Viesmīlis patīkamās gaidās saberzēja rokas. Un ko dzersiet?
- Sidru, es teicu.
- Vai jums ir Fallovzas sarkanais? Dals vilcinādamies jautāja.
- Ir gan! saimnieks apstiprināja. Un no laba gada ražas, ja drīkstu slavēt pats savu mantu.
- Es paņemšu vienu krūzi, Elksa Dals teica un uzmeta man ašu skatienu. Viena krūze nevarētu pārlieku ietekmēt manu eksāmena vērtējumu.
Viesmīlis aizsteidzās, atstādams mūs divatā ar Elksu Dalu. Jutos diezgan neparasti, sēdēdams pie galdiņa viņam pretī. Es nervozi sagrozījos krēslā.
- Nu, kā tev pašlaik klājas? Elksa Dals nepiespiesti vaicāja.
- Gluži labi, es atbildēju. Dimestris bija veiksmīgs, ja neņem vērā… Pamāju ar roku uz Imres pusi.
Dals pasmējās, taču bez jautrības. Savdabīga sastapšanās ar vecajiem laikiem, vai ne? Viņš pašūpoja galvu. Sadarbība ar dēmoniem! Ak mūžs!
Atnāca viesmīlis, pasniedza mums dzērienus un atkal pazuda, neteicis ne vārda.
Maģistrs Elksa Dals pacēla plato māla krūzi man pretī. Uz to, lai māņticīgi ļautiņi mūs nededzinātu sārtā! viņš teica.
Es pasmaidīju, par spīti neveiklībai, un pacēlu savu koka krūzi. Laba tradīcija.
Abi iedzērām, un Elksa Dals atzinīgi nopūtās, apmierināts ar vīna garšu.
Tad viņš paskatījās pāri galdam uz mani. Nu tad saki, viņš teica,
- vai esi domājis, ko darīsi pēc tam, kad būsi beidzis mācības? Tas ir, pēc tam, kad būsi saņēmis gilderu?
- Neesmu par to daudz domājis, es godīgi atzinos. Tas šķiet vēl ļoti tālu.
- Spriežot pēc tempa, kādā tu kāp uz augšu, iespējams, ka tas nemaz nav tik tālu. Re’lara pakāpe tik agri… Cik tev īsti ir gadu?
- Septiņpadsmit, es veikli sameloju. Biju visai jūtīgs attiecībā uz savu vecumu. Daudzi studenti iestājās Universitātē gandrīz divdesmit gadu vecumā, nemaz nerunājot par iekļūšanu Arkanuma rindās.
- Septiņpadsmit, Elksa Dals domīgi novilka. To ir viegli aizmirst. Tu esi stalts un garš. Viņa skatiens brīdi vērsās neredzamā tālumā.
- Augstie kungi! Es septiņpadsmit gadu vecumā biju pašam sev nesaprotams juceklis. Mācības, savas vietas meklējumi pasaulē. Sievietes… Viņš lēni pašūpoja galvu. Bet ar laiku kļūst labāk. Paiet trīs četri gadi, un viss nostājas savā vietā.
Viņš ar īsu, ašu kustību pacēla māla krūzi pret mani un iedzēra nākamo malku. Tiesa gan, izskatās, ka tev īpašu grūtību nav. Re’lars septiņpadsmit gadu vecumā! Tā jau ir zināma izcilība.
Es mazliet pietvīku un nezināju, ko sacīt.
Atgriezās kroga saimnieks un sāka likt galdā ēdienus. Nelielu dēlīti ar dažādu šķirņu siera šķēlēm. Šķīvi ar maziem grauzdētas maizes gabaliņiem. Bļodiņu ar zemeņu ievārījumu. Bļodiņu ar melleņu ievārījumu. Mazu šķīvīti ar lobītiem valriekstiem.
Elksa Dals paņēma mazu maizes gabaliņu un balta, drupana siera šķēli. Tu esi gluži labs simpātists, viņš teica. Tik prasmīgam cilvēkam kā tu paveras diezgan plašas iespējas.
Es uzziedu mazliet zemeņu ievārījuma uz siera un grauzdētās maizes šķēles un iebāzu to mutē, cenzdamies iegūt laiku pārdomām. Vai Elksa Dals grib sacīt, ka gribētu, lai es mācību gaitā vairāk pievēršos simpātijas prasmēm? Vai viņš grib sacīt, ka vēlas virzīt mani uz El’thes pakāpi?
Manu iecelšanu par Re’laru bija panācis Elodins, taču es zināju, ka nekas nestāv uz vietas. Maģistri nereti sacentās, lai dabūtu daudzsološu studentu savā pusē. Piemēram, Mola bija strādājusi par skrīvu, pirms Arvils piedabūja viņu pārnākt uz “Mediķu”.
- Man itin labi patīk simpātijas mācība, es uzmanīgi teicu.
- Tas ir pilnīgi skaidrs, Elksa Dals smaidīdams sacīja. Dažiem taviem studiju biedriem gribētos, kaut tev tā patiktu mazāk, vari man ticēt! Apēdis vēl vienu siera gabalu, viņš turpināja: Bet jāņem vērā, ka tajā virzienā iespējams pārcensties. Vai Tekams savulaik nerakstīja: “Pārāk daudz mācību studentam kaitē”?
- Īstenībā tas bija Ertrams Viedais, es teicu. Biju izlasījis to vienā no grāmatām, kuras maģistrs Lorrens bija norādījis šī dimestra Re’laru eksāmeniem.
- Lai nu kā, tā ir pareiza atziņa, Elksa Dals sacīja. Varbūt tev nekaitētu paņemt kādu brīvu dimestri un drusku atpūsties. Paceļot, papriecāties par sauli. Viņš iedzēra vēl vienu malku. Kur tas der, ja Edema Rū puisim nav nekāda iedeguma?
Es nezināju, ko uz to atbildēt. Man nekad nebija ienācis prātā, ka varētu paņemt brīvdienas no Universitātes. Kurp tad es lai dotos?
Atnāca viesmīlis, nesdams šķīvjus ar kūpošu zivi, no kuras vēdīja citrona un sviesta smarža. Kādu laiku mēs abi veltījām uzmanību ēdienam. Es priecājos par ieganstu brīdi nesarunāties. Kāpēc Elksa Dals atzinīgi izsakās par manām studijām, bet pēc tam skubina doties projām?