Pēc neilga laika maģistrs tīksmīgi nopūtās un atbīdīja šķīvi no galda malas. Es tev pastāstīšu kādu īsu stāstu, viņš teica. Stāstu, ko man labpatīk saukt par “Tumsonīgo Edemu Rū”.
Pēc šiem vārdiem es pacēlu galvu, lēni košļādams zivs gabalu. Centos saglabāt rāmu, savaldīgu sejas izteiksmi.
Maģistrs jautājoši savilka uzacis, itin kā gaidīdams, vai man ir kaut kas sakāms.
Kad es klusēju, viņš turpināja: Reiz dzīvoja kāds skolots arkanists. Viņš pārzināja visu simpātiju, sigaldriju un alķīmiju. Viņa galvā bija rūpīgi noglabāti desmit duči slepeno vārdu, viņš runāja astoņās valodās un teicami rakstīja. Īstenībā vienīgie iemesli, kāpēc viņš nekļuva par maģistru, bija neprasmīga laika izvēle un sabiedriskā slīpējuma trūkums.
Dals iedzēra mazu malciņu vīna. Tā nu šis cilvēks kādu laiku tvarstīja vēju, cerēdams atrast savu laimi plašajā pasaulē. Un, būdams ceļā uz Tinuē, viņš nonāca pie ezera, kam vajadzēja tikt pāri.
Elksa Dals plati pasmaidīja. Par laimi, tuvumā bija kāds Edema Rū cilts laivinieks, kas piedāvājās pārcelt viņu uz otru krastu. Redzēdams, ka brauciens prasīs pāris stundu, arkanists mēģināja uzsākt sarunu.
“Ko jūs domājat par Tekama teoriju, ka enerģija ir drīzāk dabas pirmviela nekā materiāla esamība?”
Laivinieks atbildēja, ka viņš par to vispār nekad neesot domājis. Vēl vairāk, viņam neesot nodoma to darīt.
“Bet jūsu mācības taču noteikti ietvēra Tekama “Teofāniju”? arkanists jautāja.
“Man nekad nav bijis tā, ko jūs saucat par “mācībām”, godība,” laivinieks atbildēja. “Un, ja šis jūsu Tekams atnāktu pārdot manai sievai adatas, es viņu noteikti nepazītu.”
Kļuvis ziņkārīgs, arkanists uzdeva vēl dažus jautājumus, un laivinieks atbildēja, ka nezinot, kas ir Feltemi Reiss un kādai vajadzībai tiek izmantoti zobratriteņi. Arkanists turpināja šo sarunu veselu stundu, vispirms juzdams ziņkārību, vēlāk sašutumu. Pēdējais piliens viņam bija atklājums, ka laivinieks neprot ne rakstīt, ne lasīt.
“Nudien, ser,” arkanists satriekts teica, “pilnveidot sevi ir katra cilvēka pienākums! Cilvēks bez izglītības ieguvumiem daudz neatšķiras no dzīvnieka!”
Elksa Dals pasmīnēja. Kā vari iedomāties, pēc tam saruna vairs lāgā nevedās. Apmēram stundu viņi brauca, saspringti klusēdami, bet tad, kad tālumā kļuva redzams pretējais krasts, sacēlās vētra. Pār mazo laiviņu šļācās viļņi, un koka dēļi čīkstēja un šņirkstēja.
Edemietis drūmi paskatījās uz mākoņiem un teica: “Pēc piecām minūtēm būs pavisam slikti, un, pirms debesis noskaidrosies, kļūs vēl ļaunāk. Šī mazā laiva to neizturēs. Pēdējais posms mums būs jāveic peldus.” To teicis, laivinieks novilka kreklu un sāka siet to ap vidukli.
“Bet es neprotu peldēt,” arkanists teica.
Elksa Dals izdzēra pēdējo vīna malku, apgrieza krūzi otrādi un nolika to uz galda. Brīdi viņš vēroja mani gaidpilnā klusumā, un viņa seja pauda tikko jaušamu pašapmierinātību.
- Stāsts nav slikts, es atzinu. Bet Edema Rū akcents skanēja mazliet pārspīlēti.
Dals īsi un mazliet teatrāli paklanījās pret mani. To es ņemšu vērā! viņš teica, tad pacēla pirkstu un uzmeta man sazvērniecisku skatienu.
Šis stāsts domāts ne tikai izklaidei un priekam: tajā mīt patiesibas grauds, paslēpts dziļumā, kur to spēj atrast tikai visgudrākie studenti. Viņa sejas izteiksme kļuva mīklaina. Tu jau zini, ka stāstos slēpjas visas pasaules patiesības.
* * *
Vēlāk, kad mēs ar draugiem “Ankerā” spēlējām kārtis, es izstāstīju viņiem par neparasto tikšanos.
- Viņš tev deva mājienu, aunapiere! Manets ērcīgi izmeta. Mums visu vakaru neveicās ar iedalītajām kārtīm, un mēs bijām zaudējuši piecas partijas. Tu tikai negribēji to dzirdēt.
- Mājienu, ka man uz vienu dimestri jāpārtrauc simpātijas nodarbības? es jautāju.
- Nē! Manets atcirta. Viņš tev pateica to, ko es esmu teicis jau divas reizes. Ja tu šajā dimestri kārtosi eksāmenus, tu esi augstākā līmeņa idiots.
- Ko? es pārjautāju. Kāpēc?
Manets profesionālā mierā nolika kārtis uz galda. Kvout, tu esi gudrs zēns, bet neparko neesi ar mieru klausīties to, ko negribi dzirdēt. Viņš paskatījās vispirms pa kreisi, tad pa labi, proti, uz Vilemu un Simmonu. Mēģiniet jūs viņam to iestāstīt!
- Paņem brīvu dimestri! Vilems teica, nepaceldams skatienu no kārtīm. Pēc tam viņš piebilda: Aunapiere!
- Tev tas tiešām ir jādara! Simmons nopietni piebilda. Visi joprojām runā par tavu tiesas prāvu. Ne par ko citu vispār vairs nerunā.
- Par tiesas prāvu? es iesmējos. Tā bija pirms vairāk nekā dienkopas! Viņi runā par to, kā mani atzina par pilnīgi nevainīgu. Attaisnoja dzelzs likuma priekšā un visžēlīgā Tehlu priekšā.
Manets skaļi nosprauslājās. Labāk būtu bijis, ja tevi klusām atzītu par vainīgu nekā pasludinātu par nevainīgu ar tādu troksni. Viņš paskatījās uz mani. Vai tu zini, cik ilgs laiks ir pagājis, kopš pēdējais arkanists tika apsūdzēts sadarbībā ar dēmoniem?
- Nē, es atzinos.
- Ari es nezinu, viņš sacīja. Un tas nozīmē, ka ir pagājis ļoti, ļoti ilgs laiks. Tu esi atzīts par nevainīgu. Tev tas nāca par labu. Bet Universitātei tāda prāva bija sitiens zem jostasvietas. Tā ir atgādinājusi ļaudīm: kaut ari tevi varbūt nav jācepina uz sārta, daži citi arkanisti, iespējams, būtu to pelnījuši. Viņš papurināja galvu. Vari nešaubīties, ka visi maģistri uz tevi ir nikni kā traki suņi.
- Ari daži studenti nav iepriecināti, Vilems drūmi piebilda.
- Nav taču mana vaina, ka notika tāda prāva! es iebildu, tad drusku aprāvos. Vismaz ne tikai mana vaina. Visu to savārīja Ambrozs. Viņš slēpās visu notikumu aizmugurē un klusībā smējās.
- Tik un tā! Vilems teica. Un Ambrozs ir pietiekami saprātīgs, lai šajā dimestrl neietu uz eksāmeniem.
- Ko? es izbrīnījies pārjautāju. Viņš nekārtos eksāmenus?
- Nē, Vilems atbildēja. Viņš pirms divām dienām aizbrauca uz mājām.
- Bet viņu taču nekas nesaistīja ar tiesas prāvu! es teicu. Kāpēc lai viņš brauktu projām?
- Tāpēc, ka maģistri nav idioti, Manets atbildēja. Jūs abi jau kopš pirmās tikšanās plēšaties kā satracināti kaķi. Viņš domīgi piesita pirkstu pie lūpām, tēlodams mākslotu vientiesību. Starp citu, man kaut kas ienāca prātā. Ko jūs darījāt “Zelta Ponijā” tovakar, kad aizdegās Ambroza istabas?
- Spēlējām kārtis, es paskaidroju.
- Protams, jūs spēlējāt kārtis, Manets atkārtoja ar neslēptu ironiju balsi. Jūs abi esat metuši viens otram akmeņus jau veselu gadu, un beidzot viens no tiem ir trāpījis sirseņu pūzni. Vienīgais saprātīgais ieteikums te ir laisties projām drošā attālumā un nogaidīt, līdz satracinātā dūkoņa pierims.
Simmons bikli nokremšļojās. Man ļoti nepatīk vilkt kopīgu meldiņu, viņš vainīgi teica, taču klīst baumas, ka tu esot redzēts pusdienojam ar Slītu. Viņš sašķobīja seju. Un Fela man stāstīja, ka esot dzirdējusi… tu aplidojot Devi.
- Pats zini, ka par Devi tā nav taisnība! es atcirtu. Laiku pa laikam es viņu apmeklēju, lai uzturētu mierīgas attiecības. Vēl pavisam nesen viņa bija gatava apēst mani dzīvu! Un ar Slītu man ir bijusi tikai viena saruna. Nepilnas piecpadsmit minūtes.
- Devi? Manets sašutis iesaucās. Devi un Silts? Viens izslēgts no Universitātes, un otrs nav daudz labāks! Viņš nometa kārtis uz galda. Kāpēc tu ļāvi sevi redzēt kopā ar tādiem cilvēkiem? Un kāpēc es vispār Jauju sevi redzēt kopā ar tevi?