- Beidziet! Es paskatījos pēc kārtas uz Vilemu un Simmonu. Vai tiešām ir tik Jauni?
Vilems nolika kārtis. Es paredzu vienu, viņš rāmi teica. Ja tu iesi uz eksāmeniem, tava nākamā mācību maksa būs vismaz trīsdesmit
pieci talanti. Viņš paskatījās uz Simmonu, tad uz Manetu un atpakaļ.
Par to esmu gatavs derēt uz veselu zelta mārku. Vai kāds piedalās?
Neviens viņa piedāvājumu nepieņēma.
Jutu, ka man pakrūtē sažņaudzas izmisuma kamols. Bet tas taču nevar… es mēģināju sacīt. Šis…
Ari Simmons nolika kārtis uz galda, un drūmā izteiksme nemaz neiederējās viņa draudzīgajā sejā. Kvout, viņš oficiālā tonī teica, es saku tev trīs reizes! Ņem brīvu dimestri!
* * *
Beidzot es aptvēru, ka draugi man saka patiesību. Diemžēl tas nozīmēja, ka pēkšņi esmu palicis pilnīgi bez darāmā. Nebija jāgatavojas eksāmeniem, un sākt jaunu projektu “Frakcijā” būtu tīrā niekošanās. Pat doma par Arhīviem, kur varētu meklēt informāciju par čandriāniem vai Amiru, vairs nešķita pievilcīga. Biju meklējis ilgi un atradis pavisam maz.
Brīdi domāju, vai nevarētu turpināt meklējumus citur. Protams, bija ari citas bibliotēkas. Katrā aristokrātu namā glabājās kaut vai pieticīgs apkopojums par dzimtas saimniekošanas norisēm un viņu zemju un dzimtas vēsturi. Lielākajai daļai baznīcu bija gari un plaši pieraksti par tiesu prāvām, laulībām un pārvaldību, un tie sniedzās vairāku gadsimtu senā pagātnē. To pašu varēja sacīt par ikvienu vērā ņemamu pilsētu. Amirs taču nevarēja iznīcināt gluži visas pēdas par savu esamību.
Paši meklējumi nevarēja būt grūti. Pats grūtākais būtu saņemt atļauju bibliotēku izmantošanai. Es nevarēju ierasties Renerē, noskrandis un ceļa putekļu klāts, un lūgt atļauju pāršķirstīt pils arhīvu dokumentus.
Šī bija vēl viena situācija, kurā milzīga nozīme būtu ietekmīgam patronam. Patrons man uzrakstītu ieteikuma vēstuli, kas man atvērtu visas durvis. Vēl vairāk ar patrona atbalstu es ceļojuma laikā varētu nopelnīt sev pienācīgu iztiku. Lielākā daļa mazo pilsētiņu neļāva muzikantam uzstāties pat vietējā viesnīcā, ja viņam nebija rakstiska dokumenta no sava patrona.
Universitāte bija kļuvusi par manas dzīves centru un bijusi tāda veselu gadu. Tagad, saprazdams, ka tā jāatstāj, es jutos kā izsviests no laivas, un man nebija ne jausmas, ko darīt tālāk.
PIECDESMITĀ NODAĻA . tvarstīt vēju
ATDEVU PLĀKSNĪTI ar izlozēto eksāmena laiku Felai un izteicu cerību, ka tā viņai nesīs veiksmi.
Pēkšņi trīs ceturtdaļas no manas dzīves bija vienkārši pazudušas. Nebija nodarbību, kas aizņemtu manu laiku, nebija darba periodu “Medikā”. Es vairs nevarēju pasūtīt materiālus “Novietnē”, izmantot “Frakcijas” instrumentus vai iet uz Arhīviem.
Sākumā šķita, ka nebūs tik ļauni. Vidusziemas svētki bija krāšņi un aizraujoši, un tagad, kad man nevajadzēja raizēties par darbu un mācībām, es varēju brīvi izklaidēties un pavadīt laiku kopā ar draugiem.
Tad sākās pavasara dimestris. Mani draugi bija turpat, taču viņi bija aizņemti ar savām studijām. Attapos, ka es arvien biežāk staigāju pāri upei un atpakaļ. Denna joprojām nekur nebija atrodama, bet Deohs un Stančions vienmēr bija gatavi iedzert pa kausam kopā ar mani un pārcilāt nenozīmīgas tenkas.
Turpat bija arī Threpe, un, kaut gan viņš palaikam atkārtoja uzaicinājumu ierasties viņa namā uz vakariņām, es jutu, ka šī laipnība nenāk no sirds. Mana tiesas prāva nebija iepriecinājusi arī cilvēkus šajā upes pusē, un par to joprojām klejoja dažādi nostāsti. Kļuva skaidrs, ka mana sabiedrība nebūs vēlama nekādās cienījamas sabiedrības aprindās vēl ilgu laiku vai vispār nekad.
Es apsvēru domu doties projām no Universitātes. Zināju, ka cilvēki drīzāk aizmirsīs notikušo prāvu, ja neredzēs mani. Bet kurp es varēju doties? Vienīgā doma, kas man ienāca prātā, bija ceļojums uz Illu, jo tas nozīmēja vārgu cerību atrast Dennu. Tomēr es zināju, ka tā ir gluži aplama iedoma.
Tā kā man nebija jātaupa nauda mācību maksai, gāju samaksāt Devi parāda daļu. Taču pirmo reizi mūsu pazīšanās laikā man neizdevās viņu atrast. Pagāja vairākas dienas, un es kļuvu arvien nervozāks. Atstāju zem viņas durvīm pat vairākas atvainošanās zīmītes, līdz no Molas uzzināju, ka Devi esot aizceļojusi brīvdienās un drīz atgriezīšoties.
* * *
Dienas ritēja cita pēc citas. Un es bezdarbīgi noskatījos, kā ziema lēni atkāpjas no Universitātes pilsētiņas. No ēku palodzēm pazuda ledus adatiņas, sniega kupenas saplaka, un koku zaros parādījās pirmie pumpuru aizmetņi. Beidzot Simmons pamanīja zem viļņojošas kleitas pazibam kailu kāju un pavēstīja, ka oficiāli esot iestājies pavasaris.
Kādā pēcpusdienā, kad es sēdēju un dzēru meteglīnu kopā ar Stancionu, pa “Eolijas” durvīm iesteidzās Threpe, kūsādams neparastā pacilātībā. Viņš aizvilka mani pie savrupa galdiņa otrajā stāvā un šķita gatavs pārplīst no jaunajām ziņām, ko acīmredzot gribēja pavēstīt.
Threpe nolika plaukstas sev priekšā uz galda. Tā kā mums nav laimējies atrast tev patronu vietējā apkaimē, es sāku mest tīklus tālākos ūdeņos. Vietējais patrons būtu ļoti ērts. Bet, ja tev ir īsti ietekmīga lorda atbalsts, nav svarīgi, kur viņš dzīvo.
Es piekritu. Mana trupa lorda Greifallova aizgādnībā bija apceļojusi visus Četrus Stūrus.
Threpe pasmaidīja. Vai tu kādreiz esi bijis Vintasā?
- Varbūt esmu, es atbildēju. Tad, redzēdams viņa sejā samulsumu, paskaidroju: Kad biju vēl zēns, es daudz ceļoju. Nevaru atcerēties, vai mēs aizbraucām tik tālu uz austrumiem.
Viņš pamāja ar galvu. Vai tu zini, kas ir maers Alverons?
To es zināju, taču redzēju, ka Threpe vai plīst aiz nepacietības pastāstīt to man pats. Laikam kaut ko atceros… es neskaidri atbildēju.
Threpe pasmīnēja. Vai esi dzirdējis teicienu “bagāts kā Vintas karalis”?
Atbildēju, ka esmu.
- Nu re, tas ir viņš. Viņa vecvecvectēvi bija Vintas karaļi, pirms impērija visam uzlika ķepu, pievērsa visus dzelzs likumam un “Takas grāmatai”. Ja pirms vairākām paaudzēm nebūtu notikušas dažas likteņa nejaušības, Alverons piederētu pie Vintasas, nevis Kalanthi karaliskās dzimtas un mans draugs maers būtu karalis.
- Jūsu draugs? es ar cieņu pārjautāju. Jūs pazīstat maeru Alveronu?
Threpe nenoteikti atmeta ar roku. Varbūt “draugs” ir par stipru sacīts, viņš atzinās. Mēs vairākus gadus sarakstāmies un apmaināmies jaunumiem par to, kas notiek dažādās pasaules malās, un reizēm izdarām viens otram kādu pakalpojumu. Pareizāk būtu teikt, ka mēs esam paziņas.
- Iespaidīgs paziņa. Kāds viņš ir?
- Viņa vēstules ir laipnas un pieklājīgas. Bez jebkādas augstprātības, kaut gan viņš nepārprotami ieņem augstāku stāvokli nekā es, Threpe pieticīgi teica. Maers Alverons daudzējādā ziņā ir gluži kā karalis, tikai bez titula un kroņa. Kad veidojās Vintasa, viņa dzimta atteicās pakļauties tās neierobežotajām prasībām. Tas nozīmē, ka maeram pieder vara un tiesības darīt gandrīz visu, ko dara karalis Roderiks: piešķirt titulus, pulcināt armiju, kalt naudu, uzlikt nodokļus…
Threpe spēji papurināja galvu. Ak, gluži vai aizmirsu, kas man darāms! viņš teica un sāka meklēties pa kabatām. Nupat vakar es saņēmu no viņa vēstuli. Izvilcis papīra lapu, viņš to atlocīja, nokremšļojās un sāka lasīt: