“Es zinu, ka Tev tur visapkārt grozās dzejnieki un mūziķi, un man šobrīd vajadzīgs jauns cilvēks, kuram ir laba un bagāta valoda. Šeit Severenā es neko piemērotu nevaru atrast. Un gribu piebilst, ka vēlos vislabāko.
Visupirms viņam jābūt ar teicamām runas prasmēm; viņš varētu būt ari mūziķis. Turklāt es vēlos, lai viņš ir gudrs, ar izsmalcinātu valodu un uzvedību, skolots un diskrēts. Lasot šo uzskaitījumu, Tu droši vien sapratīsi, kāpēc man pašam nav izdevies tādu sameklēt. Ja Tev ir zināms cilvēks ar šādām retām īpašībām, mudini viņu atbraukt pie manis.
Es Tev varētu pateikt, kādām vajadzībām vēlos viņu izmantot, taču šī ir privāta informācija…”
Threpe brīdi klusēdams pētīja vēstuli. Te šis tas vēl turpinās… Un tālāk viņš raksta: “Mana vajadzība ir diezgan steidzama. Ja Imrē nav piemērota cilvēka, lūdzu, atraksti un dari to man zināmu. Ja sūtīsi kādu pie manis, skubini viņu pasteigties!” Threpes skatiens atkal kādu laiku slīdēja pāri lapai, un viņa lūpas lēni kustējās. Tas ir viss, viņš beidzot teica un iebāza vēstuli atpakaļ kabatā. Ko tu par to domā?
- Jūs man ļoti…
- Jā, jā! Viņš nepacietīgi atmeta ar roku. Tu jūties glaimots. Izlaid šo daļu! Viņš nopietnu seju saliecās uz priekšu. Vai gribi to uzņemties? Vai vari uz kādu sezonu pārtraukt mācības? Ar neskaidru rokas mājienu viņš norādīja rietumu virzienā uz Universitāti.
Es noklepojos. Patiesībā es šobrīd apsveru iespēju kādu laiku turpināt mācības citā zemē.
Grāfs plati pasmaidīja un uzsita pa krēsla paroci. Ļoti labi! viņš iesmējās. Es jau domāju, ka būs krietni jāpapūlas, lai pielauztu tevi atstāt savu dārgo Universitāti! Tu taču saproti, ka šī ir lieliska izdevība. Tāda var gadīties tikai reizi mūžā. Viņš man viltīgi pamirkšķināja ar aci. Turklāt tādam jauneklim kā tu nebūtu viegli atrast labāku patronu par vīru, kurš ir bagātāks par Vintas karali.
- Tur ir sava taisnība, es skaļi atzinu. Klusībā nodomāju: kur es atradīšu vēl labāku atbalstu saviem Amira meklējumiem?
- Tur ir daudz taisnības, viņš guldzoši pasmējās. Cik drīz tu varētu doties ceļā?
Es paraustīju plecus. Varbūt rīt?
Threpe izbrīnījies savilka uzacis. Tu neļauj ne putekļiem nosēsties, ko?
- Viņš raksta, ka vēlams pasteigties, un labāk es ierodos par agru nekā par vēlu.
- Taisnība. Taisnība. Grāfs izvilka no kabatas sudraba mehānisko pulksteni, ieskatījās tajā, nopūtās un ar klikšķi aizvēra vāciņu. Man šonakt būs jāatrauj sev miegs, lai uzrakstītu tev ieteikuma vēstuli.
Es pametu skatienu logā. Vēl pat nav tumšs, es teicu. Cik ilgi jūs domājat to rakstīt?
- Liecies mierā! viņš pikti atmeta. Es rakstu lēni, it īpaši tad, ja vēstule sūtāma tik svarīgam cilvēkam kā maers. Bez tam man tevi ir sīki jāapraksta, un tas jau vien ir pamatīgs uzdevums.
- Tad ļaujiet, es palīdzēšu! es teicu. Nevajag manis dēļ laupīt sev miegu. Es pasmaidīju. Turklāt vislabāk izteikties es protu tieši par savām lieliskajām īpašībām.
* * *
Nākamajā dienā es aši atvadījos no visiem Universitātes paziņām. Sirsnīgi sarokojāmies ar Vilemu un Simmonu, un Auri man uzmundrinoši pamāja ar roku.
Kilvins norūca sveicienu, nepaceldams acis no sava gravējuma, un pieteica, lai es prombūtnes laikā pierakstot visas idejas mūžīgi degošo lampu sakarā, ja man tādas ienāktu prātā. Arvils caur brillēm veltīja man ilgu, vērīgu skatienu un sacīja, ka “Medikā” mani pēc atgriešanās gaidīšot droša vieta.
Pēc pārējo maģistru atturīgās izturēšanās Elksa Dals bija patīkama pārmaiņa. Viņš smējās un atzinās, ka drusku apskaužot mani par gaidāmo brīvību. Viņš ieteica man pēc iespējas pilnīgāk izmantot visas pārdrošās iespējas, kādas varētu rasties. Ja tūkstoš jūdžu attālums nebūšot pietiekams, lai manas pārgalvības paliktu citiem nezināmas, tad to nespēšot arī nekas cits.
Man neizdevās atrast Elodinu, un es apmierinājos ar to, ka pabāzu zem viņa kabineta durvīm atvadu zīmīti. Bet, tā kā es labi zināju, ka viņš nekad nemēdz uzturēties vienā vietā, vajadzēja rēķināties ar to, ka viņš manu ziņu atradīs varbūt tikai pēc vairākiem mēnešiem.
Es nopirku jaunu ceļamaisu un dažas lietas, kuru simpātistam nekad nedrīkst pietrūkt: vasku, auklu un stiepli, adatu ar āķi un ketgutu. Drēbes sakravāt man nebija grūti, jo to bija pavisam maz.
Savācis savu mantību vienkop, es palēnām aptvēru, ka visu nevaru paņemt līdzi. Tas man bija gluži vai trieciens. Daudz gadu es biju spējis nēsāt līdzi visu, kas man piederēja, un parasti būtu varējis paņemt vēl vairāk.
Taču kopš ievākšanās mazajā bēniņu istabā es biju sācis krāt dažādas neparastas lietas un nepabeigtus projektus. Tagad man bija ari tāda greznība kā divas segas. Bija piezīmēm aprakstītas papīra lapas, apaļš skārda gabals ar nepabeigtu uzrakstu no “Frakcijas”, sabojājies mehāniskais pulkstenis, ko biju izjaucis, lai redzētu, vai pratīšu salikt atpakaļ.
Piepildījis ceļamaisu, es atlikušās mantas saliku lādē, kas stāvēja gultas kājgalī. Daži nolietoti darbarīki, salauzta šīfera plāksne, ko izmantoju aprēķiniem, maza koka kastīte ar dārgumiem, ko biju saņēmis no Auri…
Pēc tam nokāpu lejā un apvaicājos, vai Ankers būtu ar mieru noglabāt manu mantību viesnīcas pagrabā, līdz es atgriezīšos no ceļojuma. Viņš mazliet vainīgi atzinās, ka pirms manas apmešanās mazā istabiņa ar slīpajiem griestiem esot gadiem ilgi stāvējusi tukša un izmantota par noliktavu. Ankers bija gatavs nevienam to neizīrēt, ja es apsolītu pēc atgriešanās turpināt līdzšinējo muzicēšanas kārtību. Es labprāt piekritu un, uzlicis plecā futrāli ar lautu, izgāju pa durvīm.
* * *
Es nejutos īpaši pārsteigts, kad uz Akmens tilta ieraudzīju Elodinu. Attiecībā uz Vārdu maģistru mani pēdējā laikā gandrīz nekas vairs nespēja izbrīnīt. Viņš sēdēja uz pāris pēdu augstās tilta akmens apmales un šūpoja kājas virs upes, kas plūda simt pēdu zemāk.
- Sveiks, Kvout! viņš teica, neatraudams skatienu no virmojošā ūdens.
- Labdien, maģistr Elodin! es atbildēju. Baidos, ka man uz dažiem dimestriem jāaiziet no Universitātes.
- Vai tiešām tu baidies? Viņa klusajā, melodiskajā balsī es saklausīju tikko jaušamu uzjautrinājumu.
Tikai pēc brīža es sapratu, kā viņš to domā. Tas ir tikai tēlains izteiciens.
- Mūsu tēlainie izteicieni ir tikpat kā slēpto vārdu attēli. Vārdi var būt neskaidri un vārgi, tomēr tie ir vārdi. Izturies pret tiem uzmanīgi! Viņš paskatījās uz mani. Pasēdi bridi man blakus!
Sāku meklēt aizbildinājumu, bet tad aprāvos. Elodins galu galā bija mans atbalstītājs. Noliku lautu un ceļamaisu uz tilta plakanajiem akmeņiem. Elodina zēniskajā sejā parādījās draudzīgs smaids, un viņš ar plaukstu uzsita pa tilta akmens apmali sev blakus, aicinādams mani apsēsties.
Pametu mazliet bažīgu skatienu pāri tilta malai. Es labāk pastāvēšu tepat, maģistr Elodin.
Viņš pārmetoši palūkojās uz mani. Arkanistam piederas piesardzība. Vārdniekam piederas pārliecība. Bailes nepiederas ne vienam, ne otram. Un tās nepiederas tev. Viņš vēlreiz uzsita pa apmali, šoreiz darīdams to noteiktāk un enerģiskāk.
Es uzmanīgi uzkāpu uz apmales un pārlaidu kājas pāri malai. Skats uz apkārtni bija iespaidīgs un aizraujošs.
- Vai tu vari redzēt vēju?
Es mēģināju. Brīdi man šķita, ka… Nē. Nekā nebija. Es papurināju galvu.
Elodins nevērīgi paraustīja plecus, tomēr es jutu šajā kustībā tādu kā vilšanos. Šī ir vārdniekam laba vieta. Pasaki, kāpēc!