Es paskatījos apkārt. Plašs vējš, spēcīgs ūdens, vecs akmens.
- Laba atbilde. Dzirdēju viņa balsī neviltotu apmierinājumu. Bet ir vēl kāds iemesls. Akmens, ūdens un vējš ir arī citās vietās. Kāpēc šī vieta ir atšķirīga?
Brīdi domāju, vēlreiz paskatījos apkārt un papurināju galvu. Es nezinu.
- Vēl viena laba atbilde. Paturi to prātā!
Gaidīju, kad viņš turpinās. Kad tas nenotika, es jautāju: Kāpēc šī ir laba vieta?
Elodins pirms atbildes ilgi lūkojās pāri ūdens klajumam. Šī ir mala, viņš beidzot teica. Šī ir augsta vieta ar kritiena iespēju. No malas daudz ko var redzēt labāk. Briesmas atmodina dusošo prātu. Dara šo to skaidrāku. Asa redze ir daļa no vārdnieka mākslas.
- Bet kritiens? es jautāju.
- Ja krīt, tad krīt. Elodins paraustīja plecus. Dažreiz arī kritiens kaut ko var iemācīt. Sapnī cilvēks bieži krīt, pirms pamostas.
Kādu laiku mēs abi klusējām, nodevušies katrs savām domām. Es aizvēru acis un centos saklausīt vēja vārdu. Ieklausījos ūdens čalās dziļi lejā, pataustīju tilta akmeņus. Nekā nebija.
- Vai zini, ko kādreiz teica par studentiem, kuri uz dimestri aizgāja no Universitātes? Elodins jautāja.
Es papurināju galvu.
- Ka viņi ejot tvarstīt vēju, Elodins ar klusu smiekliņu sacīja.
- Tādu teicienu es esmu dzirdējis.
- Ak tā? Un kā tu to saprati?
Brīdi domāju, izraudzīdamies vārdus. Tam bija nenopietna pieskaņa. It kā šie studenti skraidītu apkārt bez jēdzīga mērķa.
Elodins piekrītoši pamāja. Lielākā daļa studentu to dara nenopietnu iemeslu vai nenopietnu mērķu dēļ. Viņš paliecās uz priekšu, ieskatīdamies ūdenī tieši zem sevis. Bet šim teicienam bija vēl cita nozīme.
- Tiešām?
- Tiešām. Viņš atkal izslējās taisni. Sensenos laikos, kad visi studenti tiecās kļūt par vārdniekiem, daudz kas bija citādi. Viņš aplaizīja pirkstu un pacēla to gaisā. Vārds, kuru atrast viedākie prāti visbiežāk mudināja topošos vārdniekus, bija vēja vārds. Kad viņi atrada šo vārdu, tika iekustināts viņu dusošais prāts un vieglāk kļuva atrast citus vārdus.
Bet daudziem studentiem bija grūti atrast vēja vārdu. Šeit bija pārāk maz asu šķautņu, pārāk maz riska. Tāpēc viņi devās uz neattīstītām savvaļas zemēm. Viņi meklēja mantu, meklēja piedzīvojumus, meklēja noslēpumus un dārgumus… Elodins paskatījās uz mani. Taču īstenībā viņi meklēja vēja vārdu.
Uz tilta parādījās kāds cilvēks, un mūsu saruna apklusa. Gājējs bija tumšmatains vīrietis ar kalsnu, drūmu seju. Nepagriezdams galvu, viņš nopētīja mūs ar acs kaktiņu, un, kad viņš gāja mums garām, es nespēju atvairīt domu, cik viegli viņam būtu nogrūst mūs lejā no tilta.
Un tad viņš bija projām. Elodins gurdi nopūtās un turpināja: Daudz kas ir mainījies. Tagad ir vēl mazāk asu šķautņu nekā toreizējos laikos. Pasaulē ir mazāk savvaļas zemju. Mazāk maģijas, vairāk noslēpumu un tikai nedaudzi cilvēki, kuri zina vēja vārdu.
- Jūs to zināt, vai ne? es jautāju.
Elodins pamāja ar galvu. Tas katrā vietā ir citāds, bet es protu ieklausīties tā mainīgajā dabā. Viņš iesmējās un uzsita man uz pleca.
- Tev jāiet! Jādodas tvarstīt vēju. Un nebaidies šad tad riskēt! Viņš pasmaidīja. Mērenās devās.
Es pārmetu kājas pāri apmalei, nošļūcu no masīvā akmens un uzmetu plecos ceļamaisu un lautu. Bet, kad pagriezos uz Imres pusi, Elodina balss mani apturēja. Kvout!
Pagriezies redzēju, ka Elodins ir noliecies pāri tilta malai. Viņš pasmīnēja kā skolas puika. Nospļaujies, lai veicas!
* * *
Devi atvēra man durvis un pārsteigumā iepleta acis. Ak debess! viņa iesaucās un ar dramatisku kustību piespieda pie krūtīm papīra gabalu. Es pazinu, ka tā ir viena no zīmītēm, ko biju atstājis zem viņas durvīm. Mans slepenais pielūdzējs!
- Gribēju atmaksāt savu parādu, es teicu. Biju atnācis šurp četras reizes.
- Pastaiga ir veselīga! Devi moži attrauca bez jebkādas līdzjūtības un, ar rokas mājienu ieaicinājusi mani iekšā, aizbultēja durvis. Istaba smaržoja pēc…
Es paostīju gaisu. Kas tas ir? gribēju zināt.
Viņas sejā parādījās domīga izteiksme. Vajadzēja būt bumbierim.
Nometu no pleca lautu un ceļamaisu un apsēdos pie Devi rakstāmgalda. Par spīti pūliņiem, manu skatienu atkal piesaistīja melnais gruzduma aplis uz galda virsmas.
Devi atmeta atpakaļ gaiši rudos matus un paskatījās man acīs. Vai gribi sacensties vēlreiz? viņa jautāja, savilkdama lūpas. Es joprojām varu tevi pieveikt, kaut arī tev ir gramms. Varu to izdarīt pat ciešā miegā.
- Atzīšos, ka ziņkārība man nav sveša, es atbildēju. Bet man jākārto lietišķi jautājumi.
- Lai notiek, viņa teica. Vai tu patiešām grasies atmaksāt visu? Vai esi beidzot atradis sev patronu?
Es papurināju galvu. Tomēr man ir paspīdējusi lieliska izdevība. Iespēja atrast ļoti labu patronu. Pēc brīža es piebildu: Vintasā.
Devi izbrīnā savilka uzacis. Tas ir tālu, viņa uzsvērti sacīja. Priecājos, ka tu iegriezies nokārtot parādu, pirms dodies uz otru pasaules malu. Kas zina, kad būsi atpakaļ.
- Taisnība! es piekritu. Lai nu kā, finansiālā nozīmē mans stāvoklis pašlaik ir diezgan neparasts.
Devi papurināja galvu, pirms es biju paskaidrojis sīkāk. Pilnīgi izslēgts! Tu jau tagad esi man parādā deviņus talantus. Neparko neaizdošu tev vēl, ja tu grasies pazust no pilsētas.
Es aizstāvēdamies pacēlu rokas. Tu mani pārprati, es teicu. Atvēris maku, izbēru uz galda talantus un džotus. No maka izkrita arī Dennas gredzens, un es to apturēju, pirms tas noripoja no galda.
Pamāju uz monētu kaudzi, kurā bija mazliet vairāk par trīspadsmit talantiem. Tā ir visa mana nauda, es teicu. Ar to man pēc iespējas īsākā laikā jātiek līdz Severenai. Tas ir vairāk nekā tūkstoš jūdžu. Tātad vismaz viens brauciens ar kuģi. Ēdiens. Naktsmītne. Maksa par karieti vai vēstules nosūtīšanu.
Uzskaitīdams savas vajadzības, es pārbīdīju attiecīgo naudas daudzumu no vienas galda malas uz otru. Kad beidzot ieradīšos Severenā, man būs jānopērk jaunas drēbes, lai es varētu ierasties galmā, neizskatīdamies pēc noskranduša muzikanta, kāds īstenībā esmu. Pārbīdīju vēl dažas monētas.
Norādīju uz dažiem atlikušajiem naudas gabaliem. Atlikums ir par mazu, lai es varētu atdot tev parādu.
Devi vēroja mani, sakļāvusi pirkstus tornītī. Saprotu, viņa nopietni teica. Mums jāatrod cits veids, kā nolīdzināt tavu parādu.
- Man bija tāda doma, es sacīju. Varbūt līdz atgriešanās laikam es varētu atstāt tev kādu ķīlu?
Viņas skatiens noslīdēja lejup pie slaidā, tumšā lautas futrāļa.
- Lautu es nevaru atstāt, es ātri iebildu. Tā man būs vajadzīga.
- Ko tad tu vari? Devi noprasīja. Tu vienmēr esi teicis, ka ķīlai tev nekā nav.
- Varu piedāvāt dažas lietas, es teicu un, parakņājies ceļamaisā, izvilku grāmatu.
Devi acis iemirdzējās. Tad viņa izlasīja virsrakstu uz grāmatas muguriņas. “Retorika un loģika”? Viņa saviebās.
- Es jūtos līdzīgi. Tomēr tai ir sava vērtība. Vismaz man. Un vēl… iebāzis roku apmetņa kabatā, es izvilku savu rokaslampu, vēl man ir šī! Paša konstruēta un izgatavota simpātijas lampa. Tai ir koncentrēts staru kūlis un pakāpenisks slēdzis.
Devi paņēma lampu un pamāja ar galvu. Es atceros! viņa teica.
- Agrāk tu stāstīji, ka nevarot to atstāt, jo esot devis Kilvinam solījumu. Kas ir mainījies?
Uzklāju sejai gaišu smaidu, kura divas trešdaļas bija meli. Patiesībā tieši šis solījums dara lampu par teicamu ķīlu, es sacīju. Ja tu aiznesīsi šo lampu Kilvinam, esmu pārliecināts, ka viņš samaksās ļoti dāsnu summu, lai tā nenokļūtu… es nokremšļojos, nevēlamās rokās.