Devi ar īkšķi nevērīgi pārbīdīja slēdzi, mainīdama apgaismojumu no blāva līdz spožākajam un atpakaļ. Tātad tu piedāvā šādu nosacījumu? Lai es aiznesu to Kilvinam?
- Cik labi tu mani pazīsti! es noteicu. Gluži vai mulsinoši.
Devi nolika lampu atpakaļ uz galda blakus grāmatai un caur degunu
lēni ievilka elpu. Grāmata, kura ir vērtīga tikai tev, viņa sacīja. Un lampa, kura ir vērtīga tikai Kilvinam. Viņa papurināja galvu. Tas nav necik vilinošs piedāvājums.
Sirdij sažņaudzoties, es pastiepu roku, atāķēju savas talanta stabulītes un noliku arī tās priekšā uz galda. Tas ir sudrabs, es sacīju, un tādas stabulītes nav viegli dabūt. Turklāt tās ļauj par brīvu iekļūt “Eolijā”.
- Es zinu, kas tās ir. Devi paņēma stabulītes un vērīgi tās nopētīja. Tad viņa pamāja ar roku. Tev bija gredzens.
Es sastingu. Tas nepieder man, tāpēc to es nevaru dot.
Devi iesmējās. Vai tad tas neatrodas tavā kabatā? Viņa noklakstināja pirkstus. Beidz niekoties! Ļauj man to apskatīt.
Izņēmu gredzenu no kabatas, tomēr paturēju rokā. ŠI gredzena dēļ es nokļuvu pamatīgās nepatikšanās, mēģināju paskaidrot. Ambrozs to bija pievācis no kādas manas paziņas. Es gaidu izdevību, kad varēšu viņai to atdot.
Devi sēdēja klusēdama, izstiepusi roku. Pēc brīža es ieliku gredzenu viņai plaukstā.
Viņa pacēla to tuvāk lampai un saliecās uz priekšu, piemiegusi vienu aci šķelmīgajā sejā. Skaists akmens, viņa atzinīgi teica.
- Ietvars ir jauns, es nelaimīgi piebildu.
Devi uzmanīgi nolika gredzenu uz grāmatas blakus manām stabulītēm un rokaslampai. Varam vienoties. Es paturēšu šīs lietas ķīlā pret tavu pašreizējo deviņu talantu parādu. Dodu tev gadu laika.
- Gadu un vienu dienu, es teicu.
Devi lūpu kaktiņi izliecās smaidā. Kā pasaku grāmatā! Labi, lai būtu! Šīs lietas attālina tava parāda atmaksu uz gadu un vienu dienu. Ja pēc minētā laika tu nebūsi samaksājis, tās pāries manā īpašumā un dzēsīs tavu parādu. Viņas smaidā iezibējās skarbums. Tiesa, tev paliks iespēja pierunāt mani tās atdot apmaiņā pret zināmu informāciju.
Tālumā atskanēja zvanu torņa skaņas, un es smagi nopūtos. Man nebija laika kaulēties, jo biju jau nokavējis norunāto tikšanos ar Threpi.
- Labi! es pikti teicu. Bet gredzens tev jāglabā ļoti drošā vietā. Tu nedrīksti to nēsāt, līdz es nokārtoju saistības.
Devi sarauca pieri. Tu taču…
- No šī punkta es neatkāpšos! es nopietni sacīju. Tas pieder manai paziņai. Viņai tas ir ļoti dārgs. Nevaru pieļaut, ka viņa to ierauga cita cilvēka pirkstā. Jo sevišķi pēc visa tā, kas man bija jādara, lai atdabūtu to no Ambroza.
Devi neatbildēja, un viņas sīkajā laumiņas sejā bija iegulusi drūma izteiksme. Ari es savilku tikpat drūmu seju un nenovērsdamies skatījos viņai acīs. Drūma izteiksme man padodas labi, ja tas ir vajadzīgs.
Krietnu bridi starp mums valdīja klusums.
- Labi, es piekrītu! Devi beidzot teica.
Mēs sarokojāmies. Gads un viena diena! es atgādināju.
PIECDESMIT PIRMĀ NODAĻA . ikviena vieda vira bailes
DEVOS UZ “Eoliju”, kur mani gaidīja Threpe, gandrīz lēkādams aiz nepacietības. Viņš man paziņoja, ka esot atradis kuģi, kas pēc nepilnas stundas došoties lejup pa upi. Vēl vairāk viņš esot samaksājis par braucienu līdz Tarbeanai, kur es bez grūtībām atradīšot braucēju austrumu virzienā.
Abi steidzāmies uz piekrasti un nonācām tur tieši tad, kad uz kuģa notika pēdējie darbi pirms aizceļošanas. Piesārtis un aizelsies pēc mūsu straujā gājiena, Threpe trīs minūšu laikā steidzās apbērt mani ar padomiem visai turpmākajai dzīvei.
- Maeram ir senas, senas asinis, viņš teica. Ne tā kā lielākajai daļai šejienes sīko aristokrātu, kuri nevar pateikt, kas bijuši viņu vecvectēvi. Tāpēc izturies ar atbilstošu cieņu!
Es pablisināju acis. Kāpēc visi vienmēr iedomājas, ka es nepratīšu uzvesties?
- Un atceries, viņš teica, ja izrādīsi, ka dzenies pēc naudas, viņi uzskatīs tevi par provinciāli. Un tad neviens tevi vairs neņems nopietni. Tev jāiegūst labvēlība. Šī ir spēle uz augstām likmēm. Turklāt bagātība, kā mēdz sacīt, ir labvēlības pavadone. Ja iemantosi vienu, iemantosi arī otru. Kā rakstīja Tekams: “Naudu maizes klaipam nav grūti iegūt, tāpēc cilvēks mēdz tiekties pēc maizes klaipa…”
- “ …bet dažas lietas nav novērtējamas naudā: nevar nopirkt smieklus, zemi un mīlestību,” es pabeidzu. īstenībā tas bija citāts no Gregana Mazākā, tomēr es nepūlējos Threpi labot.
- Ehei, jūs tur! no kuģa klāja mums uzsauca tumši iededzis, bārdains vīrs. Mēs gaidām kaut kādu klaidoni, un kapteinis trako kā atstumta palaistuve. Viņš zvēr, ka braukšot prom, ja pēc divām minūtēm visi nebūšot uz klāja! Iesaku paklausīt! Negaidīdams atbildi, jūrnieks aizgāja projām.
- Uzrunā viņu “jūsu gaišība”! Threpe turpināja, it kā neviens viņu nebūtu pārtraucis. Un iegaumē: ja gribi, lai tevi labāk dzird, runā pēc iespējas mazāk! Ak jā! Viņš izvilka no krūšu kabatas aizzīmogotu aploksni. Te ir tava ieteikuma vēstule. Varu aizsūtīt kopiju pa pastu, lai viņš zina, ka var tevi gaidīt.
Es plati uzsmaidīju Threpem un paspiedu viņa roku. Paldies, Denn! es nopietni teicu. Paldies par visu! Es to vērtēju augstāk, nekā jūs varat iedomāties.
Threpe atmeta ar roku. Es zinu, ka tu sevi parādīsi spoži! Tu esi gudrs puisis. Kad būsi galā, pacenties atrast labu skroderi! Tur mode būs citāda. Kā mēdz sacīt: dāmu pazīst pēc manierēm, vīrieti pēc uzvalka.
Pietupos un atvēru lautas futrāli. Pabīdījis lautu sānis, piespiedu slepenā nodalījuma vāku un atvēru slēptuvi. Ieliku tajā Threpes aizzīmogoto vēstuli, un tā iegula blakus dobajam ragam ar Ņinas zīmējumu un mazam maisiņam ar kaltētiem āboliem. Kaltētos ābolus slēpt nebija nekādas vajadzības, taču man šķita: ja lautas futrālim ir slepens nodalījums un cilvēks neko tajā neslēpj, tad kaut kas ar viņu nepavisam nav kārtībā.
Piespiedu aizdares sprādzes, aizvēru vāku, tad piecēlos un savācu visus savus piederumus, gatavs steigties uz kuģi.
Piepeši Threpe cieši sagrāba mani aiz pleca. Gandrīz vai aizmirsu! Vienā no savām vēstulēm Alverons rakstīja, ka jaunie cilvēki viņa galmā spēlējot azartspēles. Viņš to uzskata par nosodāmu nodarbošanos, tāpēc atturies no tā! Un atceries, ka mazs atkusnis izraisa lielus plūdus, tāpēc divkārt uzmanies no lēnām laika pārmaiņām!
Ieraudzīju kādu skrienam pa krastu uz mūsu pusi. Tas bija vīrietis ar kalsno, drūmo seju, kurš nesen uz Akmens tilta bija pagājis garām Elodinam un man. Padusē viņš bija iespiedis audeklā ietītu saini.
- Laikam tas ir viņu gaidītais klaidonis, es ātri teicu. Labāk steigšos uz kuģi! Aši apskāvis Threpi, centos aizbēgt, iekams viņš nav sācis uzskaitīt nākamos padomus.
Bet, kad pagriezos, viņš satvēra mani aiz piedurknes. Esi uzmanīgs ceļā! viņš ar raižpilnu seju brīdināja. Atceries: ir trīs lietas, kas izraisa ikviena vieda vira bailes, jūra vētrā, nakts bez mēness un rāma cilvēka dusmas!
Jūrnieks paskrēja mums garām un skriešus uzlēca uz iekāpšanas laipas, šķiet, nemanīdams, kā tā saļodzījās un noklaudzēja zem viņa kājām. Veltīju Threpem uzmundrinošu smaidu un steidzos viņam pakaļ. Divi stiegraini viri pacēla laipu, un es pēdējo reizi pamāju Threpem atvadu sveicienu.