Atskanēja pavēles, vīri skraidīja šurp un turp, un kuģis sakustējās. Es pagriezos un pavērsu skatienu straumes virzienā, Tarbeanas virzienā, jūras virzienā.
PIECDESMIT OTRĀ NODAĻA . Īss ceļojums
MANS CEĻOJUMA maršruts bija vienkāršs. Vajadzēja doties lejup pa straumi līdz Tarbeanai, šķērsot Reftas šaurumu, braukt lejup gar krastu līdz Džanpujai un pēc tam augšup pret straumi pa Arrandas upi. Tas nozīmēja lielāku līkumu nekā pa zemesceļu, taču ilgākā laikā tāds ceļojums bija ērtāks. Pat tad, ja es noīrētu pasta zirgu un mainītu to katrā izdevīgā gadījumā, brauciens pa sauszemes ceļu līdz Severenai prasītu gandrīz trīs dienkopas. Un lielākā ceļojuma daļa paietu, šķērsojot Aturas dienviddaļu un Mazās Karaļvalstis. Tikai priesteri un muļķi uzskatīja, ka turienes ceļi ir droši.
Brauciens pa ūdensceļiem bija par vairākiem simtiem jūdžu garāks, taču kuģiem jūrā nav jārēķinās ar sauszemes ceļu līkumiem un pagriezieniem. Un, kaut gan labs zirgs ir ātrāks par kuģi, jāt visu dienu un nakti bez atpūtas nav iespējams. Ceļojums pa ūdeni varēja prasīt dienas divpadsmit atkarībā no laika apstākļiem.
Turklāt izvēlēties jūras braucienu mani skubināja arī ziņkārība. Līdz šim es biju pazinis tikai ūdensceļu pa upi. Bažījos vienīgi par to, ka ceļojums ierobežotā vēja, viļņu un jūrnieku sabiedrībā ātri varētu kļūt garlaicīgs.
* * *
Ceļojuma laikā nācās pieredzēt vairākus nepatīkamus sarežģījumus.
īsi sakot, mūs pārsteidza vētra, pirāti, nodevība un kuģa avārija, kaut gan viss notika citādā secībā. Pats par sevi saprotams, ka es paveicu daudz ko nozīmīgu šo to varonīgu, šo to neapdomīgu, šo to gudru un pārdrošu.
Ceļojuma laikā mani aplaupīja, centās noslīcināt, līdz beidzot es paliku Džanpujas ielās bez graša kabatā. Lai izdzīvotu, es ubagoju garozas, zagu svešas kurpes un deklamēju dzeju. Tieši pēdējais visskaidrāk parāda, kādā izmisumā es biju nonācis.
Bet, tā kā šiem notikumiem nav sakara ar mana stāsta būtību, es par tiem nerunāšu un veltīšu laiku svarīgākiem apstākļiem. Vārdu sakot, Severenā es nokļuvu pēc sešpadsmit dienām. Tas bija mazliet vairāk, nekā biju iecerējis, tomēr visa ceļojuma laikā nevienu brīdi man nekļuva garlaicīgi.
PIECDESMIT TREŠĀ NODAĻA
IEKLIBOJU PA Severenas vārtiem noskrandis, izsalcis un tukšu kabatu. Izsalkums man nebūt nav svešs. Es pazīstu daudzveidīgu tukšuma sajūtu, kādu tas veido iekšās. Pašreizējais izsalkums nebija pārmēru briesmīgs. Iepriekšējā dienā biju apēdis divus ābolus un gabaliņu sālītas cūkgaļas, tāpēc izsalkums bija tikai mēreni sāpīgs. Tas nebija mokošais izsalkums, kas padara ļenganu un drebošu. Vēl vismaz astoņas stundas man tas nedraudēja.
Pēdējo divu dienkopu laikā viss, kas man piederēja, bija zaudēts, iznīcināts, nozagts vai aizsviests. Vienīgais izņēmums bija mana lauta. Dennas izcilais futrālis ceļojuma laikā bija desmitkārt sedzis savu vērtību. Vienā gadījumā tas bija man izglābis dzīvību, turklāt pasargājis manu lautu, Threpes ieteikuma vēstuli un Ņinas neaizstājamo čandriānu zīmējumu.
Varbūt esat ievērojuši, ka savu piederumu uzskaitījumā neesmu minējis neko no apģērba gabaliem. Tam ir divi būtiski iemesli. Pirmkārt, netīrās skrandas, kas bija man mugurā, nekādi nevarēja saukt par apģērbu, klaji negrēkojot pret patiesību. Otrkārt, es biju tās nozadzis, tāpēc laikam nepieklātos saukt tās par savējām.
Visvairāk mani sarūgtināja Felas dāvātā apmetņa zaudējums. Biju spiests to Džanpujā saplēst strēmelēs un izmantot pārsējiem. Gandrīz tikpat bēdīgi bija tas, ka mars grūti iegūtais gramms tagad gulēja kaut kur auksta, tumša ūdens dziļumos Kentes jūras dibenā.
* * *
Augsta, balta klints siena sadalīja Severenas pilsētu divās nevienādās daļās. Lielākā daļa dzīvās rosības risinājās plašākajā pilsētas daļā klints pakājē, kas bija trāpīgi nosaukta par Krauju.
Augstāk virs Kraujas pletās pilsētas mazākā daļa. Tajā atradās galvenokārt muižas un savrupmājas, kas piederēja aristokrātiem un bagātiem tirgotājiem. Tur bija arī daudz drēbnieku darbnīcu, zirgu nomātavu, teātru un priekanamu, kam pienācās apmierināt augstāko aprindu vajadzības.
Stāvā, baltā klints izskatījās kā izaugusi no zemes tieši tādēļ, lai nodrošinātu aristokrātiem plašāku skatu uz apkārtni. Stiepdamās ziemeļaustrumu un dienvidu virzienā, tā pakāpeniski kļuva zemāka un neuzkrītošāka, bet Severenas dalījuma vietā tā bija divsimt pēdu augsta un stāva kā dārza siena.
Pilsētas centrā Krauja veidoja izvirzījumu, kas atgādināja platu, baltu akmens pussalu. Uz šīs izvirzītās klints daļas atradās maera Alverona muiža. Nama gaišās akmens sienas bija redzamas no ikvienas pilsētas zemākās vietas. Radītais iespaids bija diezgan baiss, it kā maera senču mājvieta nenogurdināmi un modri vērotu tevi no saviem augstumiem.
Lūkodamies uz to bez graša kabatā un bez pieklājīga apģērba mugurā, es jutos arvien bezcerīgāk. Biju nolēmis doties tieši pie maera un nodot viņam Threpes ieteikuma vēstuli par spīti savai bēdīgajai ārienei, taču tagad, raudzīdamies uz augstajām akmens sienām, es sapratu, ka droši vien netikšu pat līdz parādes durvīm. Es izskatījos pēc netīra ubaga.
Man nebija gandrīz nekā; man nebija arī nekādu izvēles iespēju. Es nepazinu nevienu dzīvu dvēseli visā Vintasā, ja neņem vērā Ambrozu, kura tēva īpašumi atradās dažas jūdzes uz dienvidiem.
Esmu gan ubagojis, gan zadzis. Bet darījis to esmu tikai tad, kad man nebija citu iespēju. Kā viena, tā otra ir bīstama nodarbošanās, un tikai pilnīgs nejēga var ķerties pie tām nepazīstamā pilsētā un, vēl jo vairāk, pavisam svešā zemē. Šeit, Vintasā, es pat nezināju, kādus likumus varu pārkāpt.
Tāpēc sakodu zobus un darīju vienīgo, kas šķita iespējams. Basām kājām klejoju pa Lejas Severenas bruģētajām ielām, līdz vienā no pilsētas labākajiem rajoniem atradu lombardu.
Gandrīz stundu nostāvēju pretējā ielas pusē, vērodams garāmgājējus un cenzdamies izgudrot labāku plānu. Taču tāda man gluži vienkārši nebija. Tāpēc izņēmu no lautas futrāļa slepenā nodalījuma Threpes vēstuli un Ņinas zīmējumu, pārgāju pāri ielai un ieķīlāju lautu kopā ar futrāli par astoņiem sudraba nobliem un izpirkuma zīmi uz vienu dienkopu.
Ja jūsu dzīve ir bijusi pietiekami ērta, lai nekad nevajadzētu izmantot lombarda pakalpojumus, jums vajadzēs dažus paskaidrojumus. Lombarda zīme bija sava veida kvīts, un, uzrādīdams to, es varēju atpirkt savu lautu par tādu pašu naudas summu vienpadsmit dienu laikā. Divpadsmitajā dienā tā kļūtu par lombarda saimnieka īpašumu, un viņš ne mirkli nevilcinātos to pārdot par desmitkārt augstāku cenu.
Izgājis uz ielas, es pasvārstīju saujā iegūtos naudas gabalus. Tie šķita viegli un mazvērtīgi salīdzinājumā ar keldiešu naudu vai smagajām Kopvalstības monētām, kas man bija pazīstamas. Tomēr nauda visur pasaulē kalpo vienam mērķim, un par septiņiem nobliem es ieguvu glītu apģērbu, kādu pienāktos valkāt džentlmenim, kā ari mīkstus ādas zābakus. Par
atlikušo naudu sameklēju iespēju apgriezt matus, noskūties, nomazgāties un pirmoreiz pēdējo trīs dienu laikā kārtīgi paēst. Pēc tam biju atkal palicis bez graša, tomēr jutos daudz drošāks un pašpaļāvīgāks.
Tomēr arī pēc tam es apzinājos, ka piekļūt maeram nebūs viegli.
Cilvēki ar viņa varu un ietekmi mēdz dzīvot aiz daudzām aizsardzības sienām. Pastāv vispārpieņemti, izsmalcināti paņēmieni, kā tikt tām cauri: iepazīstināšanas, pieņemšanas, ziņojumi un gredzeni, vizītkartes un pieglaimošanās.