Bet, tā kā manā rīcībā bija tikai vienpadsmit dārgas dienas, lai atgūtu lombardā atstāto lautu, es nevarēju veltīt laiku tādiem apkārtceļiem.
Maers Alverons man bija jāsatiek pēc iespējas drīzāk.
Tāpēc es devos uz Kraujas pakāji un sameklēju mazu kafejnīcu, kas rūpējās par izsmalcinātu klientu vajadzībām. Par vienu no atlikušajām monētām nopirku tasi šokolādes un vietu pie loga, aiz kura bija redzama sīkpreču tirgotava.
Dažu nākamo stundu laikā cītīgi klausījos valodās, kas allaž raisās līdzīgās vietās. Vēl labāk man izdevās iemantot jaunā, apsviedīgā viesu apkalpotāja uzticību: šī zēna pienākums bija uzturēties tuvumā un, ja vajadzīgs, atkārtoti piepildīt manu tasi. Viņa palīdzība un ieklausīšanās citu apmeklētāju sarunās itin īsā laikā ļāva man uzzināt daudz svarīgu apstākļu par Alverona galmu.
Pamazām ēnas sāka stiepties garākas, un es nospriedu, ka laiks rīkoties. Pasaucu zēnu pie sevis un norādīju uz ielas pretējo pusi. Vai redzi to kungu? To sarkanajā vestē?
- Jā, ser.
- Vai tu zini, kas viņš ir?
- Eskvairs Bergons, ja gribat zināt, ser.
Man bija vajadzīgs kāds svarīgāks cilvēks. Un tas vīrs ar dusmīgo 4
seju un atbaidošo dzelteno platmali?
Zēna smaids pazuda. Tas ir baronets Peturs.
Teicami. Es piecēlos un paplikšķināju Džimam pa plecu. Ar tādu atmiņu tev būs laba dzīve. Lai tev veicas! Iedevu viņam puspeniju un devos turp, kur baronets pie veikala letes taustīja sulīgi zaļa samta baķi.
Kā labi zināms, sabiedriskā stāvokļa ziņā nav zemākas kārtas par to, kurai pieder Edema Rū ļaudis. Pat neatkarīgi no mantotās izcelsmes es biju tikai vienkāršs cilvēks bez zemesīpašuma. Tas nozīmēja tik lielu sabiedriskā stāvokļa atšķirību, ka, tēlaini izsakoties, ja baronets būtu zvaigzne, es ar neapbruņotu aci to nespētu saredzēt. Mana līmeņa cilvēkam pienācās uzrunāt viņu par “milordu”, neskatīties tieši acīs un paklanīties pēc iespējas zemāk un iztapīgāk.
Patiesību sakot, mana līmeņa cilvēkam vispār nepienāktos ar viņu sarunāties.
Kopvalstībā, protams, viss bija citādi. Jo sevišķi Universitātē valdīja egalitāra gaisotne. Tomēr pat tur aristokrāti joprojām bija bagāti, ietekmīgi un ar augstiem sakariem. Ambrozam līdzīgie cilvēki allaž ar nicinājumu izturējās pret tādiem kā es. Arī, iekļuvuši sarežģītās situācijās, viņi vienmēr atrada iespēju notikušo apklusināt vai uzpirkt tiesnešus, izvairoties no nepatikšanām.
Taču tagad es biju Vintasā. Šeit Ambrozam nebūtu nekādas vajadzības uzpirkt tiesnesi. Ja es būtu nejauši pagrūdis baronetu uz ielas, kad biju vēl netīrs un basām kājām, viņš mani būtu ar pātagu nopēris līdz asinīm un pēc tam pasaucis konsteblu, lai tas apcietina mani par sabiedrisku pārkāpumu. Konstebls būtu smaidot pamājis ar galvu un izpildījis viņa rīkojumu.
Mēģināšu izteikties kodolīgāk. Kopvalstības zemēs aristokrāti ir cilvēki ar varu un naudu. Vintasā aristokrāti ir cilvēki ar varu, naudu un privilēģijām. Daudzi likumi uz viņiem vienkārši neattiecas.
Tas nozīmēja, ka Vintasā sabiedriskais stāvoklis ir ārkārtīgi svarīgs.
Tas nozīmēja, ka baronets, zinādams, kas es esmu, būtu pilnīgs situācijas noteicējs.
Bet tajā pašā laikā…
Iztaisnojis plecus un mazliet izslējis zodu, es devos pāri ielai. Sasprindzināju kaklu un drusku piemiedzu acis. Paskatījos apkārt tā, it kā visa šī iela būtu mans īpašums, kas šobrīd man kaut kāda iemesla dēļ sagādājis vilšanos.
- Baronet Petur? es moži teicu.
Aristokrāts paskatījās uz mani ar tikko jaušamu smaidu, it kā netiktu skaidrībā, vai mēs esam pazīstami. Jā?
Es ar strupu žestu pamāju uz Kraujas pusi. Jūs izdarītu maeram lielu pakalpojumu, ja pēc iespējas drīzāk pavadītu mani uz viņa muižu. Lūkojos viņā ar apņēmīgu, gandrīz bargu sejas izteiksmi.
- Jā, protams! Taču viņa balss skanēja visai nenoteikti. Jutu, ka viņā sāk raisīties vēl neizteikti jautājumi un aizbildinājumi. K-kas…
Es apklusināju baronetu ar augstprātīgāko skatienu, kādu spēju sakopot. Kaut gan Edema Rū atrodas sociālo kāpņu pašā lejgalā, mūsu cilts ir labākie aktieri, kādus pasaule pazinusi. Es biju izaudzis uz skatuves, un mans tēvs spēja notēlot tik karalisku valdnieku, ka skatītāji palaikam, viņam uznākot, noņēma cepures.
Piešķīris acīm ahāta cietu skarbumu, es nomēroju smalko kungu no galvas līdz kājām, it kā viņš būtu zirgs un es svārstītos, vai uz viņu ir vērts derēt. Ja šis nebūtu īpaši steidzams jautājums, es neparko neatļautos pret jums tādu uzmācību. Pēc neilgas pauzes piebildu stīvu, negribīgu “ser”.
Baronets Peturs ieskatījās man tieši acīs. Viņš jutās mazliet izsists no sliedēm, tomēr ne tik manāmi, kā es biju cerējis. Kā lielākā daļa aristokrātu, viņš līdzīgi žiroskopam koncentrējās pats uz sevi, un no nicīgas nošņaukāšanās viņu atturēja vienīgi neziņa. Viņš nopētīja mani, klusībā domādams, vai drīkst riskēt apvainot šo nepazīstamo, taujājot pēc viņa vārda un abu pazīšanās apstākļiem.
Tomēr manā rīcībā bija vēl pēdējais spēles triks. Es uzklāju sejai sakniebto, skarbo smaidu, ko biju redzējis “Pelēkā Vīra” durvju sarga sejā, kad pirms vairākiem mēnešiem biju centies atrast Dennu. Kā jau teicu, tas bija veiksmīgs smaids: izsmalcināts, laipns un tēvišķīgāks nekā tad, ja es būtu pastiepies un noglāstījis viņam galvu kā sunim.
Baronets Peturs izturēja šo smaidu gandrīz veselu sekundi. Pēc tam viņš ieplīsa kā olas čaumala, viņa pleci mazliet saguma un izturēšanās kļuva tikko jaušami pakalpīgāka. Ikvienu pakalpojumu, ko varu izdarīt maera labā, es darīšu ar prieku, viņš teica. Lūdzu, ļaujiet man rādīt ceļu! Un baronets, cienīgi pagriezies, devās klints pakājes virzienā.
Es smaidīdams viņam sekoju.
PIECDESMIT CETURTĀ NODAĻA . ziņnesis
AR MALDINOŠU bravūru un veiklām runām es pamanījos tikt cauri galvenajai maera aizsardzībai. Baronets Peturs palīdzēja man gluži vienkārši ar savu klātbūtni. Tā kā viņš bija labi pazīstams aristokrātijas pārstāvis, ar to pietika, lai viņa pavadībā es iekļūtu gana dziļi Alverona īpašumos. Pēc tam no viņa drīz vairs nebija labuma, un es pametu viņu aiz muguras.
Kad baronets bija pazudis no redzeslauka, es ar ļoti nepacietīgu seju noprasīju kādam rosīgam kalpotājam, kurā virzienā man jāiet, un nokļuvu līdz pat maera pieņemšanas telpas ārējām durvīm, bet tad mani apturēja kāds necila izskata vīrietis vidējos gados. Viņš bija drukns, ar apaļu seju un, par spīti elegantajam apģērbam, manās acīs izskatījās drīzāk pēc bodnieka.
Ja es nebūtu vairākas stundas pavadījis Lejas Severenā, vākdams ziņas, es būtu varējis smagi kļūdīties un ar dižmanīgu valodu centies tikt šim cilvēkam garām, uzskatīdams viņu par labi ģērbušos kalpotāju.
Taču īstenībā šis bija tieši tas cilvēks, kuru es meklēju, maera personīgais kambarsulainis Steipss. Kaut arī viņš izskatījās pēc bodnieka, viņa stāja un izturēšanās liecināja par neapstrīdamu ietekmi. Atšķirībā no valdonīgā, uzstājīgā tipa, kādu es biju tēlojis, lai iebiedētu baronetu, šis cilvēks bija mierīgs un pašpārliecināts.
- Kā varu palīdzēt? Steipss jautāja. Viņa balss bija nevainojami pieklājīga, taču aiz laipnajiem vārdiem slēpās neizteikti jautājumi. Kas tu esi? Ko tu šeit dari?
Es izvilku grāfa Threpes vēstuli un, viegli paklanīdamies, pasniedzu to viņam. Jūs man izdarītu lielu pakalpojumu, ja nodotu šo maeram, es teicu. Viņš mani gaida.