Nemiera urdīts, es piecēlos un apstaigāju istabu. Pie sienām karājās gleznas, portreti un itin meistarīgas eļļā veidotas lauku ainavas. Vienu sienu sedza milzīgs gobelēns, kas sīkās detaļās atainoja plašu jūras kauju. Tas gandrīz pusstundu saistīja manu uzmanību.
Man ļoti pietrūka lautas.
Bezgala grūti bija nācies to ieķīlāt gluži tā, it kā vajadzētu nocirst sev plaukstu. Biju pilnīgi rēķinājies, ka turpmākās desmit dienas vajadzēs mocīties raizēs un neziņā, vai vispār spēšu atgūt to atpakaļ.
Tomēr maers gluži neapzinādamies bija atjaunojis manu sirdsmieru. Manā drēbju skapī karājās seši apģērbu komplekti, gana izsmalcināti un eleganti, lai derētu ikvienam lordam. Kad tie biji atnesti uz manām istabām, es biju atviegloti uzelpojis. Mana pirmā doma, ieraugot šos tērpus, bija ne jau tāda, ka tagad varu ērti apgrozīties galma sabiedrībā. Tobrīd es nodomāju, ka ļaunākajā gadījumā varēšu tos nozagt, lai pārdotu kādam uzpircējam, un tas man ļaus bez grūtībām atgūt ieķīlāto lautu.
Protams, ja es tā izdarītu, tad visi tilti starp mani un maeru būtu nodedzināti. Viss garais ceļojums uz Severenu zaudētu jēgu, un Threpe droši vien būtu tik satriekts, ka nekad vairs nerunātu ar mani. Tomēr apziņa, ka šāda iespēja pastāv, deva man šajos apstākļos kaut vai niecīgu stabilitātes izjūtu. Ar to pietika, lai es nestaigātu, izmisumā nokāris galvu.
Lautas man ļoti pietrūka, bet, ja izdotos iegūt maera aizbildniecību, mans sarežģītais dzīves ceļš tūlīt kļūtu līdzens un taisns. Maeram bija pietiekami daudz naudas, lai es varētu turpināt mācības Universitātē. Viņa sakari palīdzētu man meklēt un pētīt Amira vēsturi.
Pats svarīgākais, šķiet, bija maera vārds. Ja maers Alverons kļūtu par manu patronu, es nonāktu viņa aizbildniecībā. Jā, Ambroza tēvs bija ietekmīgākais barons visā Vintasā un ieņēma vietu ļoti tuvu karaliskajai dzimtai. Taču Alverons būtībā pats bija karalis. Kāda būtu izveidojusies mana dzīve, ja Ambrozs nebūtu nemitīgi metis man riteņos spieķus? Tā bija pārāk mulsinoša doma.
Man pietrūka lautas, taču par visu nākas maksāt un visam ir sava cena. Par izdevību iegūt tādu patronu kā maers es jutos gatavs sakost zobus un pavadīt kādu dienkopu garlaicībā un raizēs, dzīvodams bez mūzikas.
Izrādījās, ka attiecībā uz galma ziņkārību Alveronam bijusi pilnīga taisnība. Pēc tam kad viņš vakarā ataicināja mani pie sevis uz kabinetu, baumas izplatījās ap mani kā uguns sausā mežā. Es varēju saprast, kāpēc maeram tas patīk. Tas bija tikpat kā noskatīties, kā dzimst stāsti.
PIECDESMIT SESTĀ NODAĻA . vara
NAKAMAJĀ DIENĀ Alverons atkal atsūtīja pēc manis, un drīz mēs atkal pastaigājāmies pa dārza celiņiem. Viņa roka viegli balstījās pret manu elkoni. Iesim uz dienvidu daļu! maers teica, pastiepdams spieķi.
Dzirdēju, ka drīz visā krāšņumā ziedēšot mēnesspuķes.
Nogriezāmies uz takas pa kreisi, un maers dziļi ievilka elpu. Pastāv divi varas veidi: iedzimtā un piešķirtā vara, Alverons teica, ļaudams man nojaust šodienas sarunas tematu. Iedzimtā vara cilvēkam piemīt kā daļa no viņa paša. Piešķirto varu nodrošina vai uz laiku aizdod citi cilvēki. Viņš uzmeta man iesāņus skatienu. Es pamāju ar galvu.
Pārliecinājies, ka es piekritu, maers turpināja: Iedzimtā vara ir acīmredzama parādība. Ķermeņa spēks. Viņš paplikšķināja pa manu satverto elkoni. Prāta spēks. Personības spēks. Tas viss cilvēkam piemīt iekšēji. Tas mūs raksturo. Tas nosaka mūsu robežas.
- Pilnīgi un galīgi ne, jūsu gaišība, es uzmanīgi iebildu. Cilvēks vienmēr var sevi pilnveidot.
- Tas nosaka mūsu robežas, maers nepiekāpīgi atkārtoja. Cilvēks ar vienu roku nekad nebūs cīkstonis. Cilvēks ar vienu kāju nekad nespēs skriet tik ātri kā cilvēks ar divām kājām.
- Ademu karotājs ar vienu roku var būt varenāks par parastu karotāju, kuram ir abas rokas, jūsu gaišība, es uzsvērti iebildu. Par spīti savai nepilnībai.
- Jā jau jā! maers pikti piekrita. Mēs varam sevi pilnveidot, trenēt savu ķermeni, izglītot savu prātu, sapost sevi ārēji. Viņš pārlaida plaukstu rūpīgi apcirptajai, iesirmajai bārdai. Jo pat ārējais izskats savā ziņā ir vara. Tomēr robežas ir visam. Kaut gan vienrocis spēj kļūt par labu karotāju, viņš nespēj spēlēt lautu.
Es lēni pamāju ar galvu. Tas ir trāpīgi sacīts, jūsu gaišība. Mūsu varai ir robežas, kuras mēs spējam paplašināt, bet ne jau bezgalīgi.
Alverons pacēla pirkstu. Taču tas ir tikai pirmais varas veids. Ierobežojumi pastāv vienīgi tad, ja mēs paļaujamies uz sev piemītošo varu. Vēl pastāv vara, ko piešķir citi. Vai tu saproti, ko es domāju ar piešķirto varu?
Es brīdi domāju. Nodokļus?
- Hmm, maers izbrīnījies novilka. Patiesībā tas ir diezgan labs piemērs. Vai tu agrāk esi daudz par to domājis?
- Mazliet esmu, es atzinos, bet ne gluži tādā izpratnē.
- Tas ir grūts jautājums, viņš teica, šķietami apmierināts ar manu atbildi. Kā tev šķiet, kurš varas veids ir spēcīgāks?
Ilgi man nebija jādomā. Iedzimtā vara, jūsu gaišība.
- Interesanti. Un kāpēc tu tā saki?
- Tāpēc, ka varu, kura piemīt iekšēji, cits nespēj atņemt, jūsu gaišība.
- Ā! Viņš pacēla slaidu, brīdinošu pirkstu. Bet mēs jau vienojāmies, ka tāds varas veids ir ļoti ierobežots. Piešķirtajai varai nav robežu.
- Nav robežu, jūsu gaišība?
Alverons vilcinādamies pamāja ar galvu, pieļaudams nelielu atkāpi.
- Nu, teiksim, tai ir ļoti maz robežu.
Es joprojām nevarēju piekrist. Laikam maers izlasīja to manā sejā, jo pieliecās man tuvāk un sāka skaidrot: Pieņemsim, ka man ir ienaidnieks, jauns un spēcīgs cilvēks. Pieņemsim, ka viņš man ir kaut ko nozadzis, teiksim, naudu. Vai tu saproti manu domu?
Es pamāju ar galvu.
- Nekādi prāta treniņi man neļautu mēroties ar divdesmit gadu vecu, kareivīgi noskaņotu pretinieku. Un ko es tad daru? Es sameklēju kādu no maniem jaunajiem, spēcīgajiem draugiem un aizsūtu viņu pārmācīt šo vīru. Tādējādi es spēju izdarīt to, kas citādā ceļā nebūtu iespējams.
- Jūsu ienaidnieks varētu pats pārmācīt jūsu draugu, es sacīju. Mēs nogriezāmies ap stūri. Arkveida statņi virs takas darīja taku līdzīgu ēnainam tunelim, ko veidoja biezs, sulīgi zaļš lapojums.
- Tādā gadījumā pieņemsim, ka es sameklēju trīs draugus, maers papildināja iepriekš teikto. Un pēkšņi esmu ieguvis trīs vīru spēku! Pat tad, ja mans ienaidnieks būtu ļoti stiprs, viņš nekad nevarētu sasniegt tādu līmeni. Paskaties, kādas mēnesspuķes! Stāsta, ka dārzā tās esot ļoti grūti ieaudzējamas.
Mēs ienirām augu tuneļa puskrēslā, kur starp lapu un statņu ēnām vīdēja simtiem sulīgi sarkanu ziedu. To smarža bija salda un satraucoša. Viegli pārlaidu roku kādai no tumši sarkanajām puķēm. Tā šķita apbrīnojami maiga. Es iedomājos par Dennu.
Maers turpināja iesākto sarunu. Lai nu kā, tu nesaprati galveno domu. Citu spēka izmantošana ir tikai sīks piemērs. Pastāv tādi varas veidi, ko iespējams vienīgi piešķirt.
Viņš neuzkrītoši pamāja uz kādu dārza malu. Vai redzi tur grāfu Farlendu? Ja pajautāsi par viņa titulu, viņš apstiprinās, ka tas viņam ir piešķirts. Viņš apgalvos, ka tas ir daļa no viņa paša, gluži kā miesa un asinis. Patiesībā daļa no viņa asinīm. To pašu sacīs gandrīz ikviens aristokrāts. Visi apgalvos, ka viņu izcelsme pati par sevi nozīmē tiesības valdīt.
Maers paskatījās uz mani, un viņa acīs zibēja uzjautrinājuma dzirkstis. Taču viņi maldās. Tā nav iedzimta vara. la tiek piešķirta. Es varētu atņemt tādam cilvēkam zemi un padarīt viņu par ielas ubagu.