Alverons aicinoši pamāja, un es pieliecos viņam mazliet tuvāk. Te ir liels noslēpums. Tas attiecas pat uz manu titulu, manu bagātību, manu ietekmi uz cilvēkiem un manu zemi. Tā ir tikai piešķirta vara! Tā man pieder ne vairāk kā tava stiprā roka, uz kuras es balstos. Viņš paplikšķināja man pa plaukstu un pasmaidīja. Bet es zinu atšķirību un tieši tāpēc esmu vienmēr saglabājis savu ietekmi.
Maers izslējās taisni un ikdienišķā tonī teica: Labdien, grāfi Jauka diena pastaigai, vai nav tiesa?
- Tiesa gan, jūsu gaišība! Mēnesspuķes gluži aizrauj elpu. Uzrunātais grāfs bija masīvas miesasbūves cilvēks ar spēcīgiem žokļiem un biezu bārdu. Izsaku komplimentu!
Kad grāfs bija pagājis mums garām, Alverons turpināja: Vai tu ievēroji, ka komplimentu par mēnesspuķēm viņš izteica man? Bet es nekad mūžā neesmu pat pieskāries dārznieka lāpstai! Ar itin apmierinātu sejas izteiksmi viņš iesāņus paskatījās uz mani. Vai tu joprojām domā, ka iedzimtā vara ir labākā no abām?
- Jūsu arguments ir spēcīgs, gaišība, es teicu. Tomēr…
- Tevi nav viegli pārliecināt. Nu tad es minēšu vēl vienu pēdējo piemēru. Vai tu piekriti, ka es nekad nespēšu dzemdēt bērnu?
- To laikam droši var apgalvot, jūsu gaišība.
- Bet, ja sieviete piešķir man tiesibas viņu apprecēt, es varu radīt dēlu. Ar piešķirtas varas palīdzību vīrietis spēj kļūt straujš kā zirgs un stiprs kā vērsis. Vai tas ir iespējams ar iedzimtu varu?
To es nevarēju apstrīdēt. Apliecinu cieņu jūsu argumentam, gaišība.
- Un es apliecinu cieņu gudrībai, kas liek tev to pieņemt. Viņš klusi pasmējās, un tajā pašā brīdī dārzu pāršalca attālā zvanu torņa skaņas, kas vēstīja dienas stundu. Ek, sasodīts! maers sadrūmušu seju izmeta. Man jāiet ieņemt savu pretīgo nostrum, citādi Kaudiks nez cik ilgi vairs nebūs valdāms. Es jautājoši paskatījos uz Alveronu, un viņš paskaidroja: Kaudiks nez kā atklāja, ka vakardienas devu esmu izmetis naktspodā…
- Jūsu gaišībai vajadzētu nopietnāk domāt par savu veselību.
Alverons nikni pablenza uz mani. Tu pārkāp robežas! viņš pikti
iesaucās.
Es samulsis pietvīku, taču nepaguvu atvainoties, jo viņš ar rokas mājienu mani apklusināja. Protams, tev taisnība! Es zinu savus pienākumus. Bet tu runā gluži tāpat kā viņš! Ar vienu Kaudiku man pilnīgi pietiek.
Viņš apklusa, lai sasveicinātos ar kādu pāri, kas nāca mums pretī. Vīrietis bija garš un izskatīgs, dažus gadus vecāks par mani. Sieviete bija gadus trīsdesmit veca, tumšām acīm un izsmalcinātu, ļaunīgu mutes līniju. Labvakar, lēdija Hesuā! Ceru, ka jūsu tēvam ir labāk ar veselību?
- Ā, jā! sieviete atsaucās. Ārsts apgalvo, ka tuvākajās divpadsmit dienās viņš būšot uz kājām. Viņas skatiens sastapa manējo un brīdi kavējās uz vietas, lūpām izliecoties viszinīgā smaidā.
Nākamajā brīdī viņa bija pagājusi garām, un es jutu, ka esmu mazliet nosvīdis.
Ja maers to pamanīja, viņš nepievērsa tam uzmanību. Briesmīga sieviete! Ik pārnedēļas cits vīrietis. Viņas tēvs tika ievainots divkaujā ar eskvairu Haitonu par “nepiedienīgu” piezīmi. Piezīme bija patiesa, bet, ja nonāk līdz zobeniem, tas vairs nav svarīgi.
- Un eskvairs?
- Nākamajā dienā nomira. Žēl. Viņš bija lāga vīrs, tikai nemācēja savaldīt mēli. Alverons nopūtās un paskatījās augšup uz zvanu torni.
- Kā iepriekš teicu, ar vienu ārstu man pilnīgi pietiek. Kaudiks klukst man apkārt kā cāļumāte. Es neciešu zāles, ja veselība iet uz labo pusi.
Maers šodien patiešām izskatījās labāk. Manas rokas atbalsts viņam pastaigas laikā nebija īsti vajadzīgs. Nojautu, ka viņš turas man elkonī tikai tādēļ, lai mums būtu iegansts iet cieši blakus un sarunāties. Jūsu veselības uzlabošanās liecina, ka viņa palīdzība jūs tiešām dziedina, es teicu.
-Jā, jā. Viņa zāles atvaira slimību uz dienām desmit vai divpadsmit. Reizēm pat uz vairākiem mēnešiem. Viņš drūmi nopūtās. Bet tā vienmēr atkal atgriežas. Vai tiešām man būs jādzer visi tie maisījumi līdz mūža galam?
- Varbūt tāda vajadzība ar laiku zudīs, jūsu gaišība.
- Ari es tā cerēju. Savos pēdējā laika ceļojumos Kaudiks savāca augus, kas man apbrīnojami palīdzēja. Pēc beidzamā ārstēšanās perioda es gandrīz gadu turējos pie veselības. Domāju, ka beidzot esmu ticis vaļā no savas kaites. Maers pikti pablenza uz spieķi. Bet te nu es esmu!
- Es labprāt palīdzētu, jūsu gaišība, ja tas būtu manos spēkos.
Alverons pagriezās un cieši ieskatījās man acīs. Pēc brīža viņš pie
sevis pamāja ar galvu. Es ticu, ka tu tiešām to darītu, viņš teica.
- Cik savādi!
Pēc tam mums bija vēl vairākas līdzīgas sarunas. Es nopratu, ka maers cenšas mani iepazīt tuvāk. Ar prasmi, kas iegūta, četrdesmit gadus dzīvojot galma intrigu vidū, viņš izsmalcināti virzīja sarunu sev vēlamā virzienā, izdibināja manas domas, centās noteikt, vai esmu viņa uzticēšanās vērts.
Kaut gan man nebija maera pieredzes, arī es gluži labi mācēju uzturēt sarunu. Manas atbildes vienmēr bija pārdomātas un pieklājīgas. Pēc dažām dienām starp mums sāka veidoties savstarpēja cieņa. Šīs attiecības nebija līdzīgas manai draudzībai ar grāfu Threpi. Maers nekad neaicināja mani aizmirst viņa titulu vai apsēsties viņa klātbūtnē, tomēr mēs jutāmies arvien tuvāki. Threpi es varēju saukt par draugu, turpretī maers drīzāk atgādināja tādu kā tālīnu vectēvu: viņš bija labsirdīgs, bet vecāks, pēc dabas nopietns un atturīgs.
Man radās iespaids, ka maers ir vientuļš cilvēks, kas spiests turēties atstatu no saviem padotajiem un galma ļaudīm. Brīžiem man pat radās aizdomas, ka viņš ir sūtījis Threpem ziņu, cerēdams atrast laika kavētāju. Cilvēku, kurš būtu gudrs, taču nesaistīts ar galma politiku un tādējādi dotu viņam iespēju palaikam risināt godīgu, atklātu sarunu.
Sākumā es atmetu tādu domu kā neiespējamu, taču dienas ritēja, un maers joprojām nepieminēja iemeslu, kādēļ aicinājis mani šurp.
Ja man būtu bijusi lauta, es būtu varējis ļoti patīkami pavadīt laiku, taču lauta aizvien vēl gulēja Lejas Severenas lombardā, un līdz tās izpirkšanai bija atlikušas septiņas dienas. Tāpēc man bija jādzīvo bez mūzikas, jāiztiek ar savu istabu atbalsīm un jāpacieš sava nolādētā, dīkā bezdarbība.
Valodas par mani izplatījās arvien vairāk, un daži galma ļaudis ieradās mani apciemot. Daži izlikās, ka vēlas parādīt laipnību. Citi neslēpa, ka grib patenkot. Reizēm man pat radās aizdomas par pavedināšanas nolūkiem, taču šajā dzīves posmā es par sievietēm zināju tik maz, ka tādas spēlītes bija gluži veltīgas. Kāds kungs pat mēģināja aizņemties no manis naudu, un man bija pamatīgi jāsavaldās, lai nesmietos viņam sejā.
Viņu valodas bija dažādas, un dažādas bija arī izsmalcinātības pakāpes, taču visi viņi nāca viena un tā paša iemesla dēļ: izvilināt no manis vēlamās ziņas. Bet, tā kā maers bija piekodinājis, lai es nerunāju par sevi, visas mūsu sarunas bija īsas un neapmierinošas.
Te man jāpiebilst: visas, izņemot vienu. Izņēmumi apstiprina likumu.
PIECDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . sauja dzelzs
BREDONU ES satiku ceturtajā Severenas dienā. Bija vēl agra priekšpusdiena, bet es jau staigāju turp atpakaļ pa istabu, gandrīz zaudēdams prātu aiz garlaicības. Biju paēdis brokastis, un līdz pusdienlaikam vēl bija jāgaida vairākas stundas.
Līdz šim brīdim biju atkratījies no trim galminiekiem, kuri vēlējās apmierināt savu ziņkāri. Biju itin veikli ticis ar viņiem galā, katrā izdevīgā gadījumā novirzot sarunu uz citu pusi. No kurienes jūs nākat, mīļo zēn? Jūs jau zināt, kāda ir dzīve. Ceļojumi, pārcelšanās. Un jūsu vecāki? Jā, vecāki man bija. Turklāt abi. Kas jūs atveda uz Severenu? Lielāko ceļa daļu kariete ar četriem zirgiem. Bet es gāju arī kājām. Jūs jau zināt, cik tas ir veselīgi plaušām. Un ko jūs darāt šeit? Risinu patīkamas sarunas, protams. Iepazīstos ar interesantiem cilvēkiem. Patiešām? Ar ko? Ar daudziem un dažādiem cilvēkiem. Arī ar jums, lord Praevek. Jūs esat ļoti aizraujošs cilvēks…