Un tā tālāk. Nevajadzēja daudz laika, lai pat visizturīgākais baumotājs nogurtu un dotos projām.
Pats bēdīgākais bija tas, ka šīs īsās vārdu apmaiņas veidoja manas dienas interesantāko daļu, ja vien maers tajā dienā neaicināja mani pie sevis. Ar viņu mēs līdz šim bijām risinājuši sarunas vieglas maltītes laikā, trīs neilgu dārza pastaigu laikā un vienreiz vēlu vakarā, kad vairums prātīgo cilvēku dus savās gultās. Divas reizes Alverona izsūtāmais uzmodināja mani no cieša miega, kad debesis vēl nebija iekrāsojis rītausmas zilganums.
Nebija grūti uzminēt, ka šis ir mans pārbaudes laiks. Alverons gribēja zināt, vai es patiešām esmu gatavs būt viņa rīcībā jebkurā nesaprātīgā dienas vai nakts stundā. Viņš pētīja, vai tāda nevērīga, bezmērķīga izturēšanās neizraisīs manu neiecietību vai aizkaitinājumu.
Tāpēc es ievēroju spēles noteikumus. Biju allaž patīkams un laipns. Devos pie maera, kad viņš mani aicināja, un gāju projām, līdzko vairs nebiju viņam vajadzīgs. Neuzdevu netaktiskus jautājumus, neizvirzīju prasības un pavadīju pārējo dienas daļu, sakostiem zobiem staigādams turp un atpakaļ pa savām pārmēru plašajām istabām un cenzdamies nedomāt par to, cik dienu vēl atlicis, lai es varētu izpirkt savu lautu.
Tāpēc nav jābrinās, ka klauvējiens pie durvīm lika man tūlīt steigties tas atvērt. Cerēju, ka tas būs aicinājums doties pie maera, tomēr būtu priecājies par jebkuru pārmaiņu savā vienmuļajā dzīvē.
Aiz durvīm stāvēja pavecs kungs, džentlmenis no galvas līdz kājām. Protams, vispirms par to liecināja viņa apģērbs, taču vēl svarīgāks bija tas apstāklis, ka viņš pret savu bagātību izturējās ar nepiespiestu vienaldzību kā cilvēks, kas saaudzis ar to kopš dzimšanas. Jaunbagātnieki, neseni aristokrāti, simulanti un bagāti tirgotāji vienkārši nespēj atdarināt tādu stāju.
Piemēram, Alverona kambarsulainim bija greznāks apģērbs nekā pusei augstmaņu, taču Steipss, par spīti savai pašpārliecinātībai, izskatījās pēc maiznieka, kurš uzvilcis labāko svētdienas kārtu.
Pateicoties Alverona drēbniekiem, es biju ģērbies tikpat labi kā visi pārējie. Man labi piestāvēja viņa krāsas lapotņu zaļā, melnā un vīna krāsa, kā arī sudrabotās aproču un apkakles apmales. Taču atšķirībā no Steipsa es valkāju savu ietērpu ar aristokrātiem raksturīgu nepiespiestu nevērību. Tiesa, brokāts grauza. Tiesa, pogas, sprādzes un neskaitāmās kārtas darīja ikvienu apģērba gabalu stīvu un neērtu kā tirgotāja ādas kamzolis. Tomēr es brīvi staigāju tajā gluži kā pats savā ādā. Redziet, tas bija skatuves tērps, un es spēlēju savu lomu tik labi, kā pienākas īstas aktieru trupas dalībniekam.
Tātad, kā jau teicu, es atvēru durvis un ieraudzīju gaitenī stāvam kādu pavecu kungu.
- Vai tu esi Kvouts? viņš jautāja.
Mazliet samulsis, es pamāju ar galvu. Ziemeļu Vintasā ir pieņemts vispirms atsūtīt sulaini, kurš sarunā tikšanos. Sulainis atnes zīmīti un gredzenu, uz kura ir iegravēts augstmaņa vārds. Ja gribat lūgt tikšanos ar aristokrātu, kura stāvoklis ir augstāks par jūsējo, jāsūta zelta gredzens, ja viņa stāvoklis ir apmēram tāds pats kā jūsējais, atbilstošs ir sudraba gredzens, un, ja tas ir zemāks par jūsējo, gredzenam jābūt no dzelzs.
Es, protams, neieņēmu nekādu stāvokli. Biju cilvēks bez titula, bez zemesīpašuma, bez dzimtas un bez dižciltīgām asinīm. Piederēju pie pašas zemākās kārtas, taču šeit neviens to nezināja. Visi bija pieņēmuši, ka mīklainais sarkanmatainais cilvēks, kurš pavada laiku kopā ar Alveronu, ir kādas aristokrātijas pārstāvis, un mana izcelsme un stāvoklis deva iemeslu daudziem un dažādiem minējumiem.
Liela nozīme bija tam, ka es nebiju oficiāli iepazīstināts ar galmu. Tas nozīmēja, ka man nav oficiāla stāvokļa. Tāpēc visi man atsūtītie gredzeni bija no dzelzs. Un parasti neviens nenoraida lūgumu, kas atsūtīts ar dzelzs gredzenu, jo nevēlas apvainot tos, kur ieņem augstāku stāvokli.
Tāpēc es jutos diezgan izbrīnījies, ieraudzīdams aiz durvīm stāvam paveco kungu. Viņš acīmredzami bija aristokrāts, taču ieradies nepieteikts un neaicināts.
- Vari saukt mani par Bredonu! viņš teica, skatīdamies man acīs.
- Vai tu proti spēlēt taku?
Es papurināju galvu, nezinādams, kā vērtēt neparasto situāciju.
Itin kā vīlies, viņš īsi nopūtās. Nu nekas, es varu tevi iemācīt. Atnācējs pastiepa man pretī melnu samta maisiņu, un es satvēru to abās rokās. Šķita, ka tas ir pilns maziem, gludiem akmentiņiem.
Bredons pamāja kādam aiz muguras, un manā istabā iesteidzās divi jauni vīrieši, nesdami nelielu galdiņu. Es pakāpos malā, lai atbrīvotu ceļu, un Bredons ienāca pa durvīm tūlīt aiz viņiem. Nolieciet pie loga! viņš pavēlēja, pastiepdams spieķi pret norādīto vietu. Un atnesiet dažus krēslus… Nē, tos ar spraišļotām atzveltnēm!
īsā laikā viss bija iekārtots tā, kā viņš vēlējās. Abi kalpotāji aizgāja, un Bredons pagriezās pret mani ar tādu kā atvainošanās izteiksmi sejā.
- Ceru, ka tu piedosi vecam vīram šo teatrālo ierašanos?
- Protams! es augstsirdīgi atbildēju. Lūdzu, sēdieties! Pamāju uz jaunatnesto galdiņu pie loga.
- Kāda pašapziņa! viņš guldzoši pasmējās, atbalstīdams spieķi pret palodzi. Spoži nopulētajā sudraba rokturī, kas bija veidots kā vilka galva ar atņirgtiem zobiem, iemirdzējās saules stars.
Bredons bija vecs vīrs. Nevis vienkārši vecīgs, bet cienījama vectētiņa gados. Viņa ietērpam nebija gandrīz nekādu krāsu, tikai pelnu pelēki toņi mijās ar ogles melnumu. Viņa seju sniegbaltā lokā ietvēra sirmi mati un bārda, apcirpti viscaur vienādā garumā. Viņš apsēdās, cieši raudzīdamies manī ar brūnajām, dzīvajām acīm, un es domās neviļus salīdzināju viņu ar pūci.
Apsēdos viņam pretī un izklaidīgi prātoju, ar kādiem paņēmieniem viņš mēģinās izvilināt no manis informāciju. Bredons bija atnesis līdzi spēles piederumus. Varbūt viņš mēģinās kaut ko uzzināt, mani apspēlējot? Tā vismaz būtu jauna taktika.
Viņš man uzsmaidīja. Tas bija atklāts smaids, un es jutu, ka pasmaidu pretī, pat nepaguvis to apzināties. Līdz šim laikam tev noteikti ir sakrājusies jau vesela gredzenu kolekcija, viņš teica.
Es atbildēju apstiprinoši.
Viņš ar dzīvu interesi paliecās krēslā uz priekšu. Vai tev būtu iebildumi, ja es tos apskatītu?
- Nepavisam ne. Iegāju blakusistabā, atnesu sauju gredzenu un izbēru tos uz galda.
Viņš tos aplūkoja, mādams pie sevis ar galvu. Tevi ir apciemojuši visi mūsu slavenākie tenkotāji. Vestons, Praeveks, Temenlovijs… visi izmēģinājuši laimi. Izlasījis kādā gredzenā iegravēto vārdu, viņš izbrīnījies savilka uzacis. Praeveks pat divas reizes! Un neviens nav no tevis neko izdabūjis. Ne pušplēsta vārda.
Bredons pacēla acis pret mani. No tā es spriežu, ka tu cieši turi mēli aiz zobiem un veiksmīgi proti to darīt. Vari būt mierīgs, es neesmu atnācis, lai veltīgi pūlētos izdibināt tavus noslēpumus.
Tam es īsti neticēju, tomēr bija patīkami to dzirdēt. Atzīšos, ka tas man sagādā atvieglojumu.