- Un nevalkāt gredzenu nozīmētu nevērību, es teicu.
Bredons pasmaidīja. Varbūt. Izlikt gredzenu apskatei dzīvojamā istabā ir viens, bet izlikt to apskatei uz sava pirksta ir pavisam kas cits. Ja nēsāsi tāda cilvēka gredzenu, kura stāvoklis ir augstāks par tavējo, to var uzlūkot par diezgan lielu iedomību. Bet, ja tu dosies pie maera ar cita aristokrāta gredzenu pirkstā, viņš var ņemt to ļaunā. It kā viņa mežos būtu ienācis malu mednieks un nolaupījis tevi.
Viņš atspiedās pret krēsla atzveltni. Es šos sīkumus pieminu tikai garāmejot, viņš teica, jo man ir aizdomas, ka tev tas viss jau ir zināms un tu pieklājības pēc ļauj vecam vīram pačalot.
- Varbūt es vēl neesmu atguvies no daudzajām sakāvēm takā, es sacīju.
Bredons nevērīgi atmeta ar roku, un es ievēroju, ka viņa pirkstos nav nekādu gredzenu. Tu apguvi spēles gudrības tik ātri kā barons priekanamā, kā mēdz sacīt. Paredzu, ka pēc mēneša vai diviem tu būsi nopietns pretinieks.
- Gan jau redzēsim, es teicu. Nākamajā spēlē es jūs sasitīšu.
Bredons klukstoši iesmējās. Man patīk to dzirdēt. Iebāzis roku
kabatā, viņš ievilka mazāku samta maisiņu. Es tev atnesu nelielu dāvanu.
- To es nevaru pieņemt, bez apdomāšanās atbildēju. Jūs man tāpat jau nodrošinājāt aizraujošu pēcpusdienu.
- Lūdzu, ņem! viņš neatlaidās un pabīdīja maisiņu pāri galdam uz manu pusi. Man jāuzstāj. Tas ir tavs bez jebkādām saistībām, nodevām vai parādiem. Dāvana, dota no brīvas gribas.
Es atvēru maisiņu, un man plaukstā džinkstēdami iekrita trīs gredzeni. Zelta, sudraba un dzelzs gredzens. Uz katra no tiem bija metālā iegravēts mans vārds': Kvouts.
- Es dzirdēju baumas, ka tava bagāža esot pazudusi, Bredons teica.
- Tāpēc nodomāju, ka šie tev var noderēt. Viņš pasmaidīja. It īpaši tad, ja tu vēlēsies atkal uzspēlēt taku.
Es pasvārstīju gredzenus plaukstā, izklaidīgi prātodams, vai zelta gredzens ir no tīra zelta vai vienkārši apzeltīts. Un kurš gredzens man būtu jāsūta savam jaunajam paziņam, ja es vēlētos baudīt viņa sabiedrību?
- Hm, Bredons domīgi novilka. Patiešām sarežģīts jautājums. Nepiedienīgā veidā negaidot ielauzdamies tavās istabās, es esmu izvairījies no pienācīgās iepazīšanās norises un neesmu darījis tev zināmu savu pakāpi un stāvokli. Brūnās acis nopietni lūkojās manējās.
- Un būtu ārkārtīgi rupji, ja es sadomātu taujāt to pats, es lēni teicu, īsti nesaprazdams, uz ko viņš tēmē.
Bredons pamāja ar galvu. Tāpēc pagaidām tev jāpieņem, ka man nav ne titula, ne pakāpes. Tas mūs nostāda savdabīgā stāvoklī: tu neesi iepazīstināts ar galmu, un es tevi neesmu iepazīstinājis ar sevi. Šajā situācijā tev būtu atbilstoši sūtīt man sudraba gredzenu, ja tu kādreiz nākotnē sagribētu paēst kopīgas pusdienas vai ar pašcieņu zaudēt vēl vienu taka spēli.
Pagrozīju sudraba gredzenu pirkstos. Ja es to viņam aizsūtītu, sāktos valodas, ka es pretendēju uz tādu pašu stāvokli, kāds ir viņam, un man nebija ne jausmas, kāds tas ir. Ko sacīs cilvēki? es jautāju.
Bredona acīs iezibējās draiskas uguntiņas. Jā, interesanti, ko?
* * *
Dienas ritēja tālāk. Maers turpināja izsaukt mani uz izsmalcinātām sarunām. Aristokrātu žagatas turpināja sūtīt kartes un gredzenus un sastapties ar pieklājīgi noraidošu uzņemšanu.
Vienīgi Bredons parūpējās, lai es nesajuktu prātā garlaicīgās gūstības dēļ. Nākamajā dienā es aizsūtīju viņam savu jauno sudraba gredzenu kopā ar kartīti un uzrakstu: “Esmu jūsu rīcībā. Manās istabās.” Pēc piecām minūtēm viņš ieradās ar savu taka galdiņu un spēles akmentiņiem. Viņš piedāvāja atdot manu gredzenu, un es to pieņēmu, cik izsmalcināti pratu. Man nebūtu iebildumu, ja viņš to paturētu. Taču Bredons zināja, ka tas ir mans vienīgais sudraba gredzens.
Piekto spēli mums vajadzēja pārtraukt pusē, jo mani izsauca maers, kura dzelzs gredzens tumši izcēlās uz ziņneša pulētās sudraba paplātes. Atvainojos Bredonam un steidzos uz dārzu.
Vēlāk pievakarē Bredons atsūtīja man savu sudraba gredzenu un kartīti ar uzrakstu: “Pēc vakariņām. Tavās istabās.” Uzrakstīju uz kartītes: “Ar prieku!” un nosūtīju to atpakaļ.
Kad viņš atnāca, es piedāvājos atdot viņa gredzenu. Bredons pieklājīgi atteicās, un tas pievienojās pārējiem gredzeniem, kuri gulēja traukā pie durvīm. Tur tas gulēja, visiem apskatāms, un sudrabs spoži mirdzēja virs saujas dzelzs.
PIECDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . aplidošana
MAERS DIVAS dienas nebija mani aicinājis.
Es nīku, iesprostots savās istabās, un mocījos ar garlaicību un īgnumu. Visvairāk mani nomāca doma, ka maers nevēlas mani satikt. Vai viņš ir aizņemts? Vai esmu viņu apvainojis? Prātoju, vai varētu aizsūtīt viņam Bredona atnesto zelta gredzenu un kartīti. Tomēr, ja Alverons ir nolēmis pārbaudīt manu pacietību, tā būtu rupja kļūda.
Bet mana pacietība gāja uz beigām. Biju ieradies šeit, lai iegūtu patronu vai vismaz kādu palīdzību savos Amira meklējumos. Bet līdz šim es par maera dienestā pavadīto laiku biju ieguvis tikai plakani nosēdētu dibenu. Ja man nebūtu bijis Bredona sabiedrības, es noteikti vārītos neapvaldītās dusmās.
Vēl ļaunāk bija tas, ka mana lauta un Dennas brīnišķais futrālis jau pēc divām dienām draudēja kļūt par cita cilvēka īpašumu. Biju cerējis, ka līdz šim laikam būšu pietiekami iemantojis maera labvēlību, lai uzdrīkstētos palūgt viņam naudu lautas izpirkšanai no lombarda. Biju vēlējies, lai viņš būtu mans parādnieks, nevis otrādi. Līdzko jūs esat parādā kādam aristokrātam, kļūst apbrīnojami grūti no parāda atbrīvoties.
Bet, ja Alverona klusēšana liecināja par attieksmi pret mani, es acīmredzot biju tālu no viņa labvēlības. Pārcilāju atmiņā mūsu pēdējo sarunu, pūlēdamies atcerēties, vai esmu pateicis kaut ko tādu, kas viņu apvainotu.
Biju izvilcis no atvilktnes kartīti un centos izdomāt pieklājīgu veidu, kā palūgt maeram naudu, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens. Nodomāju, ka zēns man agrāk nekā parasti atnesis pusdienas, un uzsaucu, lai viņš atstāj tās uz galda.
Iestājās zīmīgs klusums, kas izrāva mani no domām. Aizsteidzos no durvīm un pārsteigts ieraudzīju aiz sliekšņa stāvam maera kambarsulaini Steipsu. Līdz šim maera aicinājumu vienmēr bija atnesis izsūtāmais zēns.
- Maers vēlas jūs redzēt, viņš teica. Ievēroju, ka kambarsulainis izskatās neparasti noguris. Zem acīm viņam stiepās tumši loki, it kā viņš nebūtu pietiekami izgulējies.
- Dārzā?
- Viņa istabās, Steipss atbildēja. Es jūs aizvedīšu.
Ja varēja ticēt galma tenkotājiem, Alverons reti pieņēma apmeklētājus savās istabās. Sekoju Steipsam, juzdams nevilšu atvieglojumu. Pats grūtākais bija sēdēt un gaidīt.
* * *
Alverons sēdēja savā lielajā pēļu gultā, balstīdams muguru uz spilveniem. Viņš izskatījās bālāks un vājāks nekā pēdējā reizē, kad biju viņu redzējis. Viņa acis joprojām bija skaidras un vērīgas, bet šodien tajās jautās vēl kaut kas tādas kā skarbas emocijas.
Viņš pamāja uz tuvāko krēslu. Nāc, Kvout! Sēdies! Ari viņa balss izklausījās vārgāka, tomēr nebija zaudējusi pavēlošo intonāciju. Apsēdos pie viņa gultas, juzdams, ka šis nav īstais bridis, lai pateiktos par šo privilēģiju.
- Vai tu zini, cik vecs es esmu, Kvout? viņš bez jebkāda ievada jautāja.
- Nē, jūsu gaišība.
- Kāds ir tavs minējums? Cik gadu tu man dod? Es atkal redzēju viņa acīs uzzibam skarbās emocijas: tās bija dusmas. Lēnas, gruzdošas dusmas kā karstas ogles zem plānas pelnu kārtas.