Es saprotoši pamāju ar galvu. Man vajadzēs zināt par viņu kaut ko vairāk, jūsu gaišība. Mēģināt iemantot sievietes uzmanību, viņu nepazīstot, būtu liela muļķība.
Alverons gurdi piekrita. Galvenos vilcienos tevi apgaismos Kaudiks. Viņš daudz zina par dzimtu vēsturi. Dzimta ir cilvēka pamatu pamats. Ja gribi aplidot sievieti, tev jāzina, kāda ir viņas izcelsme. Ar rokas mājienu pieaicinājis mani tuvāk, viņš pastiepa man pretī dzelzs gredzenu, un paceltā roka manāmi drebēja gaisā. Parādi šo Kaudikam, un viņš zinās, ka tu darbojies manā labā.
Es ātri paņēmu gredzenu. Vai viņš zina, ka jūs grasāties precēties?
- Nē! Alverons iepleta acis. Nerunā par to ne ar vienu! Izgudro kādu iemeslu saviem jautājumiem! Un atnes man zāles!
Viņš atlaidās pusguļus un aizvēra acis. Promiedams es dzirdēju viņu vārgā balsī runājam: Dažreiz to nedod apzināti, dažreiz to nedod labprātīgi. Un tomēr… visu nosaka vara.
- Jā, jūsu gaišība, es sacīju, bet, pirms izgāju no istabas, Alverons jau bija ieslīdzis drudžainā miegā.
PIECDESMIT DEVlTĀ NODAĻA . mērķis
IZIEDAMS N0 maera istabām, brīdi domāju, vai pasaukt izsūtāmo zēnu, lai tas taisnā ceļā aiznestu manu kartīti un gredzenu Kaudikam. Tomēr šo domu es atmetu. Biju ieradies šeit maera uzdevumā. Tas, jādomā, bija pietiekami nopietns iegansts nelielam etiķetes pārkāpumam.
No tenku dzirnavām biju uzzinājis, ka Alverona arkanists ir pastāvīgi dzīvojis galmā jau vairāk nekā divpadsmit gadu. Taču konkrētāk zināju vienīgi to, ka viņš mājo vienā no muižas dienvidu torņiem; pašu cilvēku es nepazinu un nezināju, ko no viņa var gaidīt.
Es pieklauvēju pie masīvajām koka durvīm.
- Jā, jā! no iekšpuses atskanēja tikko dzirdama balss. Noklikstēja atvilktā bulta, durvis atvērās, un es ieraudzīju kalsnu vīrieti ar garu ērgļa degunu un sprogainiem, melniem matiem. Viņam mugurā bija garš, tumšs tērps, kas mazliet atgādināja maģistra apģērbu. Jā?
- Gribēju vaicāt, vai drīkstu lūgt brīdi no jūsu laika, ser? es jautāju, izlikdamies tikai mazdrusciņ nervozāks, nekā jutos.
Vīrietis pārlaida man skatienu, nopētīdams manu izsmalcināto apģērbu. Es nebrūvēju mīlas dzērienus. Tādus pakalpojumus tu atradīsi tur, Lejas Severenā. Smagās durvis par puscollu pavirzījās ciet. Bet, ja gribi zināt, labākus panākumus tu gūsi ar dejošanu un rozēm.
- Esmu šeit cita iemesla dēļ, es aši paskaidroju. Patiesībā divu iemeslu dēļ. Viens attiecas uz maeru, otrs uz mani pašu. Pacēlu plaukstu, atklādams dzelzs gredzenu, uz kura spoži zeltītiem burtiem mirdzēja Alverona vārds.
Durvis apstājās uz vietas. Nu tad nāc iekšā! Kaudiks teica.
Viņa istaba izskatījās pēc nelielas Universitātes, kas koncentrēta vienā telpā. To apgaismoja pazīstamā, sarkanā simpātijas lampu gaisma, pie sienām rindojās grāmatu plaukti, galdi bija apkrauti ar dažādu apveidu stikla traukiem, un tālāk dziļumā es, šķiet, redzēju nelielu krāsni vai cepli, ko pa pusei aizsedza torņa viļņotā siena.
- Augstais Dievs! es iesaucos, aizsegdams muti ar plaukstu. Vai tas ir pūķis? Norādīju uz milzīgu, izbāztu krokodilu, kas karājās lejup no griestu sijas.
Te jums jāsaprot, ka daži arkanisti sargā savu teritoriju vēl modrāk nekā haizivis, jo sevišķi tie, kuriem izdevies iemantot tik izcilu vietu galmā kā šajā gadījumā. Man nebija ne jausmas, kā Kaudiks varētu izturēties pret jaunu, vēl neizskolotu arkanistu, kurš ieradies viņa teritorijā, tāpēc nospriedu, ka drošāk būs tēlot patīkama, mazliet neaptēsta kundziņa lomu, kas neliecina par apdraudējumu.
Kaudiks pasmiedamies aizvēra durvis. Nē. Tas ir aligators. Pavisam nekaitīgs, vari man ticēt.
- Tas nudien mani mazliet nobiedēja, es teicu. Kādai vajadzībai tāds briesmonis kalpo?
- Gribi atklātu atbildi? Viņš palūkojās augšup. Es patiesībā nezinu. Tas piederēja arkanistam, kurš šeit dzīvoja pirms manis. Šķita nepiedienīgi aizmest to projām. Iespaidīgs eksemplārs, vai ne?
Es uzmetu tam nervozu skatienu. Ļoti!
- Par kādiem iemesliem tu runāji? Viņš norādīja uz lielu, polsterētu krēslu un pats apsēdās līdzīgā krēslā man pretī. Diemžēl man ir tikai dažas minūtes laika, un tad būs jāveic citi pienākumi. Pirms tiem varu veltīt tev pāris mirkļu… Tas izskanēja kā nepabeigts jautājums.
Redzēju, ka Kaudiks gluži labi zina, kas es esmu: noslēpumainais jaunais cilvēks, ar kuru mēdz satikties maers. Nojautu, ka viņš tikpat dedzīgi kā pārējie tīko uzzināt, kāpēc es esmu Severenā.
- Mani sauc Kvouts, es teicu. Patiesībā viens no maniem jautājumiem ir saistīts ar maera zālēm. Redzēju viņam starp uzacīm ievelkamies mazu aizkaitinājuma rieviņu un steidzos pielabot teikto, pirms viņam radušās nevēlamas domas. Es pirms neilga laika runāju ar maeru. Atļāvos nelielu pauzi, itin kā apliecinādams naivu lepnumu par šo apstākli. Un viņš jautāja, vai pēc sarunas ar jums es varētu aiznest viņam kārtējās zāles.
Rieviņa pazuda. Protams! Kaudiks nepiespiesti atbildēja. Tas man aiztaupīs gājienu līdz viņa istabām. Bet par ko vēl tu gribēji runāt?
- Redziet, es satraukti paliecos viņam pretī, es pētu Vintasas aristokrātu dzimtu vēsturi. Patiesībā gatavojos rakstīt grāmatu.
- Ģenealoģiju? Redzēju viņa acīs ievelkamies garlaicības plīvuru.
- Ai nē! Ģenealoģisku materiālu ir jau pietiekami daudz. Mana doma ir veidot stāstu krājumu saistībā ar izcilākajām dzimtām. Jutos itin lepns par šiem meliem. Tie ne vien pamatotu manu interesi par Meluānas dzimtu, bet arī izskaidrotu, kāpēc es tik daudz laika pavadu kopā ar maeru. Vēsture mēdz būt sausa, bet stāsti patīk visiem.
Kaudiks pamāja ar galvu. Gudra doma! Tā varētu būt interesanta grāmata.
- Gribu uzrakstīt īsu vēsturisku apskatu par katru dzimtu, tādu kā ievadu turpmākajiem stāstiem. Maers minēja, ka jūs esot autoritāte seno dzimtu jautājumos, un ieteica man jūs apciemot.
Tāda atzinība darīja vēlamo iespaidu, un Kaudiks tikko jaušami piepūtās. Nezinu gan, vai varu uzskatīt sevi par autoritāti, viņš liekuļotā kautrībā sacīja. Tomēr esmu gluži labs vēsturnieks. Savilcis uzacis augšup, viņš paskatījās uz mani. Tev gan jāsaprot, ka pašas dzimtas droši vien būtu labāks izziņu avots.
- Tā tas varētu būt, es sacīju, novērsdams skatienu sānis. Taču dzimtas nelabprāt atklāj citiem savus interesantākos stāstus.
Kaudiks plati pasmīnēja. To es varu iedomāties. Smīns nozuda tikpat ātri kā radies. Taču es nezinu nekādus interesantus pastāstus, kas būtu saistīti ar maera dzimtu, viņš nopietni piebilda.
- Ai, nē, nē, nē! es iesaucos, dedzīgā noliegumā savēcinādams rokas. Maers ir īpašs gadījums. Man nenāktu ne prātā… Es aprāvos un neslēpti noriju kamolu kaklā. Es cerēju, ka jūs varēsiet mani apgaismot par Laklesu dzimtu. Par viņiem es zinu ļoti maz.
- Tiešām? Kaudiks izbrīnījies pārjautāja. Kādreizējo izcilo stāvokli viņi ir zaudējuši, bet, ja runa ir par nostāstiem, tā ir vesela dārgumu krātuve. Viņa skatiens aizklīda tālumā, un viņš vairākas reizes izklaidīgi piesita pirkstus pie lūpām. Kā būtu, ja es pārlaistu acis viņu dzimtas vēsturei un tu rit atnāktu šurp uz garāku sarunu? Maeram tūlīt būs laiks dzert zāles, un to nedrīkst novilcināt.
Piecēlies kājās, viņš sāka atrotīt piedurknes. Kaut kas man nāk prātā jau tūlīt, ja tev nav nekas pretī, ka es runāšu, maisīdams maeram zāles.
- Es nekad neesmu redzējis, kā gatavo zāles! jūsmīgi ieteicos. Ja vien tas nenovērš jūsu uzmanību…