- Nepavisam ne. Es tās varētu pagatavot kaut miegā. Kaudiks piegāja pie darba galda un aizdedzināja divas sveces, kas iedegās ar zilu liesmu. Uzklāju sejai bijības un apbrīna masku, kaut gan zināju, ka tā ir tīrā izrādīšanās.
Kaudiks iebēra nelielā svaru kausā drusciņu kaltētu lapu un tās nosvēra. Vai tev būs iebildumi, ja savos pētījumos tu sastapsies ari ar baumām?
- Ja tās būs interesantas, tad ne.
Kādu laiku Kaudiks klusēja, rūpīgi nomērodams stikla pudelītē ielieta dzidra šķidruma daudzumu. Cik man zināms, Laklesiem pieder dzimtas īpašums. Labi, ne gluži dzimtas īpašums vārda tiešajā nozīmē, bet kaut kas ļoti sens, kaut kas tāds, kas saistīts ar viņu dzimtas sākumu.
- Tur nav nekā neparasta. Senajām dzimtām bieži pieder svarīgs dzimtas mantojums.
- Kuš! Kaudiks mani ērcīgi pārtrauca. Tur ir daudz vairāk. Viņš ielēja šķidrumu lēzenā svina bļodiņā, kurai ārpusē bija rupjām zīmēm iegravēti simboli. Maisījums burbuļoja un šņāca, raidīdams gaisā savādu, mazliet sīvu smaku.
Kaudiks pārlēja bļodiņas saturu pannā virs sveču liesmām. Viņš tam pievienoja izkaltētu lapu, kaut kādu šķipsniņu un rūpīgi nomērītu baltu pulveri. Tad viņš pielēja kādu šķidrumu, manuprāt, parastu ūdeni, visu samaisīja un caur filtru ielēja caurspīdīgā stikla pudelītē, kuru aizdarīja ar korķi.
Kaudiks pacēla to man pretī, ļaudams apskatīt iznākumu. Pudelītē bija dzidrs dzintarkrāsas šķidrums ar viegli iezaļganu nokrāsu. Te būs! Atgādini, ka viņam jāizdzer viss.
Paņēmu silto pudelīti. Kas tas bija par dzimtas mantojumu?
Kaudiks noskaloja rokas porcelāna bļodā un nopurināja tās, lai nožāvētu. Esmu dzirdējis, ka Laklesu īpašumu senākajā daļā, viņu senču zemes senākajā daļā, esot kādas slepenas durvis. Durvis bez roktura un eņģēm. Viņš vēroja mani, gribēdams redzēt, vai es uzmanīgi sekoju viņa stāstam. 1as nekādi neesot iespējams atvērt. Tās esot aizslēgtas, bet tajā pašā laikā tām neesot slēdzenes. Un neviens nezina, kas atrodas otrā pusē.
Kaudiks pamāja uz pudelīti manā rokā. Tagad ej un aiznes to maeram! Vislabāk būtu, ja viņš to izdzertu vēl siltu. Viņš pavadīja mani līdz durvīm. Noteikti atnāc rit! Kaudika mute savilkās vīpsnā. Es zinu tādu stāstu par Menebriem, ka tavi sarkanie mati kļūs balti!
- Ā, bet es vienlaikus strādāju tikai pie vienas dzimtas, es teicu, negribēdams ļaut sevi ievilkt bezgalīgā galma tenku purvā. Pats augstākais, pie divām. Pašlaik es pētu Alveronus un Laklesus. Nevarēšu tūlīt ķerties vēl pie trešās dzimtas. Es bāli pasmaidīju. Citādi man viss sajuks.
- Žēl gan, Kaudiks noteica. Redzi, es diezgan daudz ceļoju. Daudzi aristokrāti ļoti labprāt grib uzņemt maera arkanistu savās mājās. Viņš uzmeta man viltīgu skatienu. Tādējādi man rodas iespēja uzzināt dažādus interesantus faktus. Viņš atvēra durvis. Padomā par to! Un iegriezies rit atkal! Vismaz par Laklesiem es varēšu pastāstīt vēl šo to.
Pudelīte vēl nebija atdzisusi, kad es jau klauvēju pie maera durvīm. Steipss mani ielaida un aizveda uz maera dziļākajām istabām.
Maers Alverons gulēja tādā pašā stāvoklī, kādā biju viņu atstājis. Kad Steipss aiz manis aizvēra durvis, maers atvēra vienu aci un ar vārgu rokas mājienu aicināja mani tuvāk. Tu nesteidzīgi baudīji savu laiku.
- Jūsu gaišība, es…
Viņš pamāja vēlreiz, un šoreiz kustība bija nepacietīgāka. Dod man zāles! viņš piesmakušā balsī teica. Un ej projām! Es esmu noguris.
- Diemžēl man jāsaka kaut kas ļoti svarīgs, jūsu gaišība.
Alverons atvēra abas acis, un tajās gruzdēja dusmas. Kas? viņš pikti izgrūda.
Piegāju pie gultas un pieliecos viņam tuvāk. Pirms maers paguva pārmest man nepiedienību, es pačukstēju: Jūsu gaišība, Kaudiks dod jums indi!
SEŠDESMITĀ NODAĻA . gudrības ierocis
PĒC MANIEM vārdiem maera acis plati iepletās, tad atkal savilkās šauras. Pat slimības nevarībā Alverona prāts darbojās asi. Tu darīji pareizi, ka runāji klusu un man pie auss, viņš teica. Tu esi sācis bīstamu spēli. Tomēr runā, es tevi uzklausīšu!
-Jūsu gaišība, man ir aizdomas, ka Threpe savā vēstulē nepieminēja divus apstākļus: ka es mācos Universitātē un esmu mūziķis.
Blāvais skatiens maera acīs neliecināja, ka viņš par to būtu dzirdējis.
- Kurā universitātē? viņš noprasīja.
- Tajā Universitātē, jūsu gaišība, es atbildēju. Esmu Arkanuma loceklis.
Alverons sarauca pieri. Tam tu esi krietni par jaunu. Un kāpēc lai Threpe nebūtu to pieminējis?
- Jūs nemeklējāt arkanistu, gaišība. Un šeit, tik tālu uz austrumiem, valda noliedzoša attieksme pret tāda veida studijām. Tas bija patiesībai tuvākais izteikums, kādu varēju atļauties, un patiesība bija tāda, ka vintasieši ir līdz stulbumam māņticīgi.
Maers lēni samirkšķināja plakstiņus, un viņa sejas izteiksme kļuva skarbāka. Nu labi! viņš teica. Ja tu esi tas, par ko uzdodies, tad parādi kaut ko no maģijas!
- Es esmu arkanists, kas vēl mācās, jūsu gaišība. Bet, ja vēlaties redzēt kādu maģiju… Es paskatījos uz trim lampām pie istabas sienām, nolaizīju pirkstus, koncentrējos un nodzēsu sveci, kas dega uz Alverona naktsskapīša.
Istaba satumsa, un es dzirdēju, kā viņš satrūcies ievelk elpu. Izvilku savu sudraba gredzenu, un pēc brīža tas sāka mirdzēt ar zilgani sudrabainu gaismu. Manas rokas kļuva aukstas, jo mans vienīgais siltuma avots bija paša ķermenis.
- Pietiks! maers teica. Ja viņš bija satraucies, tad balss to neļāva manīt.
Pārgājis pāri istabai, es atvēru aizslēģotos logus. Istabā ielija saules gaisma. Uzvēdīja tikko jaušama mēnesspuķu smarža, atskanēja putna treļļi. Es vienmēr esmu pārliecinājies, ka svaigs gaiss ir labvēlīgs jebkādām miesas kaitēm, kaut ari daudzi tam nepiekrīt. Uzsmaidīju viņam.
Viņš neatbildēja manam smaidam. Jā, jā. Tu esi ļoti gudrs. Nāc šurp un apsēdies! Darīju, kā teikts, un novietoju krēslu blakus viņa gultai. Un tagad paskaidro to, ko teici!
- Es sacīju Kaudikam, ka strādāju pie stāstu krājuma par dižciltīgajam dzimtām, es teicu. Tas ir ērts iegansts, turklāt ticami izskaidro, kāpēc es pavadu laiku ar jums.
Maera seja joprojām bija drūma. Redzēju, ka viņa acis aizmiglo sāpes, gluži kā mākonis, kas aizgājis priekšā saulei. Apliecinājums, ka tu esi prasmīgs melis, nebūt nenozīmē, ka esmu gatavs tev uzticēties.
Jutu, ka man pakrūtē briest salts kamols. Biju cerējis, ka maers vieglāk pieņems patiesību. Tieši tā, jūsu gaišība, es meloju viņam un stāstu patiesību jums. Tā kā viņš noturēja mani par parastu dīku kundziņu, tad mierīgi ļāva man skatīties, kā viņš gatavo jums domātās zāles. Es pacēlu dzintarkrāsas pudelīti. Saules gaisma atdūrās stiklā, veidojot varavīksnes.
Alverons nepakustējās. Viņa allaž dzidrās acis aizmigloja neizpratne un sāpes. Es prasu pierādījumu, bet tu saceri stāstiņus. Kaudiks man ir uzticīgi kalpojis jau divpadsmit gadu. Tomēr es pārdomāšu, ko tu teici. Maera tonis lika saprast, ka šis pārdomas būs īsas un man nelabvēlīgas. Viņš pastiepa roku pēc pudelītes.
Jutu sevi uzzibam dusmu dzirksti. Tā mazināja saltās bailes, kas brieda man pakrūtē. Jūsu gaišība grib pierādījumu?
- Es gribu savas zāles! viņš atcirta. Un gribu gulēt. Lūdzu…
- Jūsu gaišība, es varu…
- Kā tu uzdrošinies mani pārtraukt? Alverons pūlējās uzslieties gultā sēdus, un viņa balsi kūsāja niknums. Tu atļaujies pārāk daudz! Ej projām, un es padomāšu, vai turpmāk vēl izmantot tavus pakalpojumus! Dusmās drebēdams, viņš joprojām stiepa roku pēc pudelītes.