Bridi iestājās klusums. Es pastiepu pudelīti, bet, pirms viņš to paguva satvert, teicu: Jūs nesen vēmāt. Baltu, pienīgu šķidrumu.
Sasprindzinājums gaisā jūtami pastiprinājās, bet pēc maniem vārdiem maers palika nekustīgi sēžam. Mēle jums šķiet piebriedusi un smaga. Jums mutē ir sausums un savāda, sīva garša. Kopš neilga laika jūs jūtat slimīgu tieksmi pēc saldumiem, pēc cukura. Nakti jūs pamostaties un jūtat, ka nespējat pakustēties un parunāt. Jūs jūtaties paralizēts, jūs moka graizes un neizprotama panika.
Kamēr es runāju, maera roka lēni atrāvās no pudelītes. Viņa seja vairs nebija nobālusi un saniknota. Viņš izskatījās nedrošs, gandrīz izbijies, tomēr viņa acis atkal bija kļuvušas dzidras, it kā bailes būtu pamodinājušas snaudošu piesardzību.
- To tu uzzināji no Kaudika, maers teica, taču viņa balss nepavisam neskanēja pārliecinoši.
- Vai Kaudiks pārrunātu jūsu slimības izpausmes ar svešu cilvēku? es uzsvērti atjautāju. Man rūp jūsu dzīvība, gaišība. Ja man jāgrēko pret piedienību, lai jūs glābtu, esmu gatavs to darīt. Ļaujiet man divas minūtes runāt, un jūs dzirdēsiet pierādījumus.
Alverons lēni pamāja ar galvu.
- Neapgalvošu, ka konkrēti zinu, kas šis ir par maisījumu. Es pamāju uz pudelīti. Bet galvenais indētājs ir svins. Tas rada kustību ierobežojumus, sāpes muskuļos un iekšējos orgānos. Izraisa vemšanu un paralīzi.
- Man nekādas paralīzes nav bijis.
- Hmm… Es pārlaidu viņam vērtējošu skatienu. Tad jums ir veicies. Bet šajā šķidrumā ir ne tikai svins. Mans minējums ir tāds, ka tas satur lielu devu ofala, kas pats par sevi nav inde.
- Kas tad tas ir?
- Drīzāk zāles vai narkotiska viela.
- Nu, kas tad īsti? maers neiecietīgi izmeta. Inde vai zāles?
- Vai jūsu gaišībai ir gadījies lietot opija tinktūru?
- Reiz, kad biju jaunāks un salauzu kāju, man to deva, lai remdētu sāpes un es varētu gulēt.
- Ofals ir līdzīgas zāles, bet parasti no tā cenšas vairīties, jo tas izraisa spēcīgu atkarību. Es brīdi klusēju. To sauc arī par dennera sveķiem.
To dzirdēdams, maers mazliet nobāla, un tajā brīdī viņa acis kļuva gandrīz pilnīgi skaidras. Par saldummāniem bija dzirdējis ikviens.
- Man ir aizdomas, ka viņš to pievienoja, redzēdams, ka jūs zāles lietojat neregulāri, es teicu. Ofals liktu jums tiekties pēc tām un vienlaikus mazinātu sāpes. Tas izskaidro arī to, kāpēc jums ir liela vēlēšanās pēc cukura un saldumiem un kāpēc jums rādās murgaini sapņi. Ko viņš vēl tur ir pievienojis? es prātoju pie sevis. Droši vien kaļas sakni vai mannumu, lai vemšana nebūtu pārāk bieži. Gudri darīts. Briesmīgi un gudri.
- Nemaz tik gudri nav. Maers greizi pasmaidīja. Viņam neizdevās mani nogalināt.
Bridi vilcinājies, es nolēmu pateikt viņam patiesību. Nogalināt būtu bijis vienkārši, jūsu gaišība. Viņš bez pūlēm varēja izšķīdināt šajā pudelītē tik daudz svina, lai jūs nomirtu. Pacēlu pudelīti pret gaismu.
- Bet nomērīt īsto devu, lai jūs kļūtu slims, tomēr nemirtu un nebūtu paralizēts, tas gan ir grūti.
- Kāpēc? Kāda jēga mani indēt, ja negrib nogalināt?
- Šo miklu atminēt jūsu gaišībai būs vieglāk nekā man. Jūs labāk pārzināt politiku, kas te iesaistīta.
- Kāpēc mani vispār jāindē? Maers izskatījās patiesi apjucis. Es viņam bagātīgi maksāju! Viņš ir augsti atzīts galma loceklis. Viņam ir atļauts brīvi darīt citus darbus un ceļot, kad viņš to vēlas. Viņš te ir nodzīvojis divpadsmit gadu. Kāpēc tieši tagad? Alverons papurināja galvu. Es tev saku, tur nav nekādas jēgas!
- Naudas dēļ? es ierosināju. Mēdz teikt, ka ikvienam cilvēkam esot sava cena.
Maers joprojām purināja galvu. Pēkšņi viņš paskatījās augšup. Nē! Es nupat kaut ko atcerējos. Es saslimu krietnu laiku pirms tam, kad Kaudiks sāka mani ārstēt. Viņš brīdi kavējās domās. Jā, tā bija. Vērsos pie viņa un jautāju, vai viņš var izārstēt manu slimību. Tie simptomi, kurus tu minēji, parādījās vairākus mēnešus pēc tam, kad viņš bija sācis mani ārstēt. Tas nevarēja būt viņš.
- Svins mazās devās iedarbojas lēni, jūsu gaišība. Ja viņš gribētu jūs saindēt, diez vai viņam būtu izdevīgi, lai jūs sāktu vemt desmit minūtes pēc viņa doto zāļu ieņemšanas. Piepeši atcerējos, ar ko runāju. Es neizteicos, kā pienākas, jūsu gaišība. Lūdzu piedošanu!
Viņš stīvi pamāja, pieņemdams manu atvainošanos. Tavs teiktais izklausās pārāk pamatots, lai es tam nepievērstu uzmanību. Un tomēr es nespēju ticēt, ka Kaudiks būtu uz to spējīgs.
- Mēs varam to pārbaudīt, jūsu gaišība.
Viņš paskatījās uz mani. Kādā veidā?
- Lieciet, lai uz jūsu istabām atnes pusduci putnu. Zeltknābīši būtu vispiemērotākie.
- Zeltknābīši?
- Sīki, spilgti putniņi ar dzeltenām un sarkanām spalvām. Parādīju ar pirkstiem apmēram divu collu garumu. Jūsu dārzos to ir ļoti daudz. Tie dzer nektāru no jūsu mēnesspuķēm.
- Ā! Mēs tos saucam par trillīšiem.
- Sajauksim jūsu zāles ar nektāru, ko viņi dzer, un paskatīsimies, kas notiks.
Maera seja satumsa. Ja svins, kā tu saki, iedarbojas lēnām, vajadzētu vairākus mēnešus. Es neesmu ar mieru iztikt bez zālēm vairākus mēnešus tavu nepamatoto iedomu dēļ! Jutu, ka viņa balsī ielaužas tikko apslāpētas, kvēlošas dusmas.
- Putnu svars ir krietni mazāks par jūsējo, gaišība, tāpēc vielmaiņa viņiem ir daudz ātrāka. Rezultātiem jābūt redzamiem dienas vai pāris dienu laikā. Tā es cerēju.
Šķita, ka Alverons apsver šo domu. Nu labi! viņš teica, paņemdams no naktsskapīša zvaniņu.
Pirms viņš paguva to pašķindināt, es ātri ierunājos: Vai drīkstu lūgt jūsu gaišību izgudrot kādu ieganstu, lai pieprasītu šos putnus? Neliela piesardzība mums nenāktu par ļaunu.
- Steipsu es pazīstu ļoti sen, maers cieti noteica, un viņa acis bija dzidrākas un asākas nekā jebkad. Es viņam uzticu savu zemi, savu slēdzamo lādi un savu dzīvību. Nekad negribu dzirdēt tavus mājienus, ka viņš varētu nebūt absolūti uzticams. Maera balsī skanēja nelokāma ticība.
Es nodūru acis. Jā, jūsu gaišība.
Alverons piezvanīja, un nepagāja ne dažas sekundes, līdz druknais kambarsulainis atvēra durvis. Jā, ser?
- Steips, man ļoti pietrūkst pastaigu dārzā. Vai tu varētu sagādāt man pusduci trillīšu?
- Trillīšu, ser?
- Jā, maers atbildēja tādā tonī, it kā pasūtītu pusdienas. Tie ir ļoti jauki putniņi. Domāju, ka viņu dziesmas man palīdzēs aizmigt.
- Paskatīšos, ko varu darīt, ser. Iziedams pa durvīm, Steipss uzmeta man naidīgu skatienu.
Kad durvis bija aizvērušās, es paskatījos uz maeru. Vai drīkstu jautāt, kāpēc jūs tā teicāt, gaišība?
- Lai aiztaupītu viņam vajadzību melot. Viņam uz to nav ķēriena. Un tavos vārdos bija zināma gudrība. Piesardzība vienmēr ir gudrības ierocis. Redzēju, ka Alverona seju klāj plāna sviedru kārtiņa.
- Ja nemaldos, jūsu gaišība, šī nakts jums būs grūta.
- Visas manas naktis pēdējā laikā ir grūtas, viņš rūgti atteica.
- Kāpēc lai šī būtu sliktāka par iepriekšējo?
- Ofala dēļ, jūsu gaišība. Jūsu organisms to pieprasa. Pēc divām dienām ļaunākajam vajadzētu būt pāri, bet pirms tam jums būs jāpacieš diezgan lielas neērtības.
- Izsakies skaidri!
- Būs sāpes žokļos un galvā, svīšana, slikta dūša, krampji un spazmas, it sevišķi kājās un krustos. Jums var zust kontrole pār vēdera izeju un palaikam uznākt spēcīgu slāpju un vemšanas lēkmes. Es pievērsu skatienu plaukstām. Piedodiet, jūsu gaišība!