Alverona sejas izteiksme, manam aprakstam turpinoties, bija kļuvusi arvien saspringtāka, tomēr viņš augstsirdīgi pamāja ar galvu. Labāk ir, ja es zinu.
- Ir dažas iespējas, kā padarīt to visu mazliet ciešamāku, jūsu gaišība.
Viņa seja mazliet atplauka. Kādas?
- Piemēram, opija tinktūra. Tā mazdrusciņ pieklusina organisma prasību pēc ofala. Un vēl daži līdzekļi. Nosaukumi nav svarīgi. Es varu tos pievienot jūsu tējai. Cita problēma ir tā, ka jūsu ķermenī joprojām ir daudz svina, kas pats no sevis nekur nepazudīs.
Šķita, ka tas viņu uztrauc vairāk nekā viss, ko biju teicis iepriekš.
Vai tas neizies dabiskā ceļā?
Es papurināju galvu. Metāli ir viltīgas indes. Tie paliek un uzkrājas organismā. Svinu var izsūkt tikai īpašā veidā.
Maera skatiens satumsa. Izsūkt? Nolādēts, es neciešu dēles!
- Tas bija tikai tāds teiciens, jūsu gaišība. Mūsu laikos dēles izmanto vienīgi tumsoņi un šarlatāni. Svins no organisma ir jāizvelk. Domāju, vai atklāt viņam patiesību, proti, to, ka viņš nekad no tā pilnībā netiks vaļā, tomēr nolēmu paturēt šo ziņu pie sevis.
- Vai tu vari to izdarīt?
Es krietnu brīdi domāju. Šķiet, ka pašreizējā stāvoklī varu dot visvairāk cerību, jūsu gaišība. Mēs atrodamies tālu no Universitātes. Esmu pārliecināts, ka diez vai pat katram desmitajam šejienes ārstam ir atbilstoša izglītība, un kas zina, varbūt daži no viņiem ir pazīstami ar Kaudiku. Vēl brīdi kavējos domās, tad papurināju galvu. Varu iedomāties apmēram piecdesmit cilvēkus, kuri šim darbam būtu piemērotāki par mani, taču viņi ir tūkstoš jūdžu tālumā.
- Es cienu tavu atklātību.
- Gandrīz visu vajadzīgo es droši vien atrastu Lejas Severenā. Taču… Es apklusu, cerēdams, ka maers sapratīs manas slēptās domas un aiztaupīs neērto lūgumu pēc naudas.
Viņš neizteiksmīgu skatienu lūkojās manī. Taču?
- Man vajadzēs naudu, jūsu gaišība. To, kas jums vajadzīgs, nebūs viegli sagādāt.
- A, protams! Alverons izvilka maku un pasniedza to man. Mani izbrīnīja atklājums, ka maers glabā vismaz vienu pilnu naudas maku rokas stiepiena attālumā turpat gultā. Neviļus atcerējos savus daiļrunīgos runas plūdus pirms daudziem gadiem Tarbeanas drēbnieka darbnīcā. Ko es biju viņam teicis? Džentlmenim naudas maks vienmēr jātur pie rokas. Apspiedu spējus smieklus, kas būtu pavisam nevietā.
Pēc īsa brīža atgriezās Steipss. Apliecinādams apbrīnojamu atjautību, viņš iestūma istabā skapja lieluma krātiņu uz riteņiem, kurā lidinājās ducis zeltknābīšu.
- Nudien, Steips! maers iesaucās, skatīdamies uz smalkā režģa sprostu. Tu esi pārspējis pats sevi!
- Kur vēlaties, lai es to novietoju, ser?
- Pagaidām atstāj tepat! Ja vajadzēs, Kvouts to pārbīdīs.
Steipss izskatījās mazliet aizskarts. Man nebūtu grūti.
- Es zinu, ka tu labprāt to darītu, Steips. Bet pašlaik es gribu, lai tu man atnes krūzi ar svaigu ābolu sulu. Domāju, ka tā man palīdzēs nomierināt māgu.
- Protams. Steipss atkal aizsteidzās projām, aizvērdams durvis aiz sevis.
Līdzko bijām palikuši divatā, es piegāju pie krātiņa. Mazie, krāšņie putni lidinājās no paliktņa uz paliktni ar tādu ašumu, ka gaisu piestrāvoja spilgtas svītras. Skaistuļi, dzirdēju maeru domīgi sakām.
- Man viņi bērnībā ļoti patika. Toreiz es domāju: kas nekait visu dienu ēst vienīgi cukuru!
Sprosta ārpusē bija piestiprināti trīs dzirdināmie trauki stikla caurulītes ar cukurūdeni. Diviem augšgals bija izveidots sīkas mēnesspuķes formā, trešajam tas atgādināja īrisa ziedu. Teicamas spēļlietiņas aristokrātiem. Kurš vēl varētu atļauties katru dienu barot savus mīluļus ar cukuru?
Atskrūvēju dzirdināmos traukus un ielēju katrā trešo daļu no maeram paredzētās pudelītes. Atdevu tukšo pudelīti Alveronam. Ko jūs parasti ar tām darāt?
Viņš to nolika blakus uz naktsgaldiņa.
Kādu laiku es vēroju putnus, un drīz viens no tiem pielidoja pie trauka padzerties. Ja pateiksiet Steipsam, ka gribat barot putnus pats, vai viņš neķersies klāt to ēdienam?
- Nē. Viņš vienmēr dara tieši to, ko es saku.
- Labi. Lai putni iztukšo traukus, pirms piepildīsiet tos no jauna. Tā tie saņems precīzāku devu un mēs drīzāk redzēsim rezultātus. Kur lai es novietoju šo sprostu?
Maers pārlaida istabai nogurušu, lēnu skatienu. Aizstum to uz atpūtas istabu un atstāj blakus kumodei! viņš beidzot teica. Tad es no šejienes varēšu to redzēt.
Es uzmanīgi iestūmu krātiņu blakusistabā. Atgriezies redzēju, ka Steipss lej maera glāzē ābolu sulu.
Paklanījos pret Alveronu. Vai drīkstu iet, jūsu gaišība?
Viņš pamāja ar roku, raidīdams mani projām. Steips, Kvouts pēcpusdienā vēlreiz atnāks šurp. Ved viņu iekšā arī tad, ja esmu aizmidzis.
Steipss pamāja ar galvu un vēlreiz uzmeta man nosodošu skatienu.
- Varbūt viņš atnesīs man dažas vajadzīgas lietas. Lūdzu, nevienam to nesaki!
- Ja jums kaut kas ir vajadzīgs…
Alverons gurdi pasmaidīja. Zinu, ka tu par to gādātu, Steips. Es vienkārši gribu šo puiku lietderīgi izmantot. Un man labāk patiktu, ja tu uzturētos tuvumā. Alverons paplikšķināja savam sulainim pa roku, un Steipss šķita nomierināmies. Es klusi izslīdēju no istabas.
* * *
Mans gājiens uz Lejas Severenu prasīja krietni vairāk laika, nekā tam citkārt būtu vajadzīgs. Kaut gan kavēšanās darīja mani ērcīgu, tā bija nepieciešama. Iedams pa ielu, es pamanīju, ka man neuzkrītoši seko vairāki cilvēki.
Tas mani nepārsteidza. No tā, ko biju uzzinājis maera tenku pārņemtajā galmā, spriedu, ka manas gaitas Lejas Severenā noteikti vēros vairāki kalpotāji. Kā jau sacīju, biju izraisījis maera galmā pamatīgu ziņkārību, un jūs nevarat iedomāties, cik tālu spēj iet garlaicības mākti aristokrāti, ja tie nolēmuši bāzt degunu citu darīšanās.
Kaut gan pašas tenkas man nebūt nerūpēja, tām varēja būt liktenīgas sekas. Kā rīkotos Kaudiks, uzzinādams, ka pēc maera apmeklējuma esmu devies iepirkties uz pilsētas aptiekām? Cilvēks, kurš apņēmies saindēt maeru, ne mirkli nevilcinātos izdzēst manu dzīvību kā sveces liesmu.
Tāpēc vispirms, nokļuvis Severenā, es pasūtīju sev pusdienas. Labu, karstu sautējumu un rupju maizi. Man bija bezgala apnicis izsmalcinātais ēdiens, ko savās pils istabās es allaž saņēmu jau gluži remdenu.
Pēc tam nopirku divas pudeles, kādas parasti izmanto brendijam. Tad, ērti atlaidies krēslā uz ielas stūra, pusstundu skatījos nelielas ceļojošas trupas izrādi “Spoks un zosu gane”. Tas nebija gluži Edema Rū līmenis, tomēr viņi spēlēja labi. Kad skatītājus apceļoja cepure, tajā iegula dāsna deva no maera maka.
Beidzot nesteidzīgi sameklēju labi apgādātu aptieku. Nervozi un haotiski izdarīju dažus pirkumus. Kad biju iegādājies visu, ko vajadzēja, un šo to, ko nevajadzēja, es neveikli apvaicājos aptiekas īpašniekam, ko viņš ieteiktu vīrietim… kuram ir dažas grūtības… guļamistabā.
Aptiekārs nopietni pamāja ar galvu un dziļā nopietnībā ieteica man vairākus līdzekļus. Nopirku pa druskai no katra un daļēji ar draudiem, daļēji ar piekukuļošanu neveikli piekodināju viņam ciest klusu. Kad beidzot devos projām, aptiekars izskatījās dziļi aizvainots un aizkaitināts. Ja kāds viņu izjautātu, viņš nevilcinātos pastāstīt visu par rupjo jauno kundziņu, kurš vēlējies ārstēt impotenci. Tiesa, man nebija vēlēšanās pievienot savai reputācijai šādu jaunumu, tomēr tādā gadījumā līdz