Kaudikam diez vai nonāktu vēsts, ka esmu iegādājies opija tinktūru, panātri, biteni un vēl dažas tikpat aizdomīgas zāles.
Visbeidzot es izpirku no lombarda savu lautu, pagūdams izdarīt to veselu dienu pirms noteiktā termiņa. Pēc tam maera maks bija gandrīz iztukšots, taču šis bija mans pēdējais pirkums. Kad devos atpakaļ uz Kraujas pakāji, saule jau tuvojās rietam.
No Lejas Severenas nokļūt Augšas Severenā varēja tikai nedaudzos veidos. Visierastākais ceļš bija divas šauras kāpnes, kas bija izcirstas Kraujas sienā. Tās bija vecas, apdrupušas un vietām šauras, taču neko nemaksāja, tāpēc Lejas Severenas vienkāršie iedzīvotāji tās izvēlējās visbiežāk.
Tiem, kuri nevēlējās mērot divsimt pēdu attālumu pa šaurām kāpnēm, pastāvēja citas iespējas. Divi bijušie Universitātes studenti bija ierīkojuši kravas celtņus. Šie itin gudrie vīri nebija pilntiesīgi arkanisti, tomēr viņi pietiekami labi pārzināja simpātijas prasmes un tehniku, lai spētu veikt šo itin vienmuļo darbu uz lielas koka platformas pārvietot augšup un lejup vezumus un zirgus.
Kājāmgājējiem šāds celtnis maksāja peniju augšup un puspeniju lejup, tomēr laiku pa laikam pirms došanās ceļā nācās pagaidīt, līdz kāds tirgonis pabeidz savas mantības iekraušanu vai izkraušanu.
Aristokrāti neizmantoja kravas celtņus. Vintasieši aizdomīgi izturējās pret visu, kam varēja būt kaut vai niecīgs sakars ar maģiju, tāpēc viņi izvēlējās zirgu darbinātus pacēlājus. Tos vilka divdesmit zirgi, piejūgti sarežģītai trīšu iekārtai. Zirgu pacēlāji bija mazliet ātrāki, un to izmantošana maksāja veselu sudraba astotdaļbitu. Apmēram reizi mēnesī kāds piedzēries augstmanis nokrita no pacēlāja un nositās, bet tas tikai vairoja pacēlāju popularitāti un raksturoja klientu loka uzvedību.
Tā kā nauda makā nepiederēja man pašam, es nolēmu izmantot zirgu pacēlājus.
Piebiedrojos četriem kungiem un vienai dāmai, kuri jau stāvēja rindā, sagaidīju lejupslīdošo pacēlāju, pasniedzu plānu sudraba monētu un uzkāpu uz platformas.
Tā atgādināja lielu kasti ar vaļējām malām, ko norobežoja tikai misiņa aizsargstienis. Uz stūriem no vidus stiepās resnas kaņepāju virves, kas mazliet līdzsvaroja platformu, tomēr ikviena enerģiska kustība to sparīgi sašūpoja, izraisot visai neomulīgas sajūtas. Glīti tērpies zēns pavadīja katru braucienu augšup un lejup, ielaida un izlaida braucējus, atvēra vārtus un signalizēja zirgu uzraugiem uz klints, kad jāsāk vilkt virves.
Aristokrātiem, braucot augšup uz Severenu, bija paradums pagriezt pilsētai muguru. Ainavas vērošana bija vienkāršo ļaužu izprieca. Daudz
nebēdādams, ko par mani domās augstmaņi, es nostājos malā pie aizsargstieņa. Celdamies augšup, izjutu pakrūtē dīvainas tirpas.
Vēroju Severenu, kas pletās lejā. Tā bija veca un lepna pilsēta. Augstais akmens mūris tai visapkārt vēstīja par seniem un nedrošiem laikiem.
Tas, ka nocietinājumi tika uzturēti teicamā kārtībā arī šajās mierīgajās dienās, daudz liecināja par maera dabu. Visi trīs vārti bija apsargāti, un katru vakaru pēc saulrieta sargi tos aizslēdza līdz nākamajai dienai.
Celtnim turpinot ceļu, varēju apskatīt Severenas dažādos apgabalus gluži tā, it kā lūkotos kartē. Bagāts rajons ar dārziem un parkiem, visas ēkas būvētas no ķieģeļiem un veciem akmeņiem. Trūcīgs rajons ar šaurām, līkumotām ieliņām, darvoti jumti un koka lubiņas. Klints pakājē uz akmens iezīmējās melna rēta, vēstīdama par senu ugunsnelaimi, kas piemeklējusi pilsētu un droši vien atstājusi aiz sevis tikai nomelnējušus māju karkasus.
Brauciens beidzās pārlieku drīz. Ļāvu pārējiem izkāpt vispirms un pats tikmēr pārliecos margai, vērodams lejā atstāto pilsētu.
- Ser! gurdi atgādināja zēns, kas pavadīja celtni. Visiem jāizkāpj!
Es pagriezos, nokāpu no platformas un ieraudzīju gaidītāju rindas
priekšgalā stāvam Dennu.
Biju paguvis tikai pārsteigumā ieplest acis, kad viņa pagriezās un sastapa manu skatienu. Viņas seja iemirdzējās priekā. Izsaukusi manu vārdu, viņa metās man pretī un iekrita manās rokās, pirms biju attapies no samulsuma. Apskāvu viņu un piespiedu vaigu viņai pie auss. Mūsu saskarsme notika viegli un brīvi, it kā šī būtu deja. It kā mēs būtu to izmēģinājuši neskaitāmas reizes. Viņas āda bija maiga un silta.
- Ko tu šeit dari? Denna jautāja. Viņas sirds dauzījās, un es jutu to sitamies pret savām krūtīm.
Stāvēju mēms un sastindzis, līdz viņa atkāpās soli atpakaļ. Tikai tad j
es pamanīju viņai vaiga augšdaļā vecu zilumu, kas vērtās dzeltenīgs. Ar visu to viņa bija skaistākā būtne, ko biju redzējis pēdējos divos mēnešos tūkstoš jūdžu apkārtnē. Un ko tu šeit dari? es atjautāju.
Denna pasmējās savus sudrabainos smieklus un pieskārās manai rokai. Tad viņas skatiens aizklīda man aiz muguras, un skaistā seja sadrūma.
- Pagaidi! Denna uzsauca zēnam, kas grasījās aizvērt vārtus uz pacēlāju. Man jāpaspēj uz šo braucienu, citādi būšu par vēlu! viņa teica ar tādu kā sāpīgu atvainošanos sejā un pasteidzās man garām, iedama uz platformas pusi. Nāc un uzmeklē mani!
Zēns aizvēra vārtus aiz viņas, un es, noskaņojumam krītoties, noskatījos, kā celtnis pazūd no skatiena. Kur lai es meklēju? Piegājis tuvāk Kraujas malai, es saliecos, cenzdamies viņu saredzēt.
Denna raudzījās augšup, viņas seja balti iezīmējās uz tumšā fona un mati atgādināja ēnainu mākoni naktī. Otrajā ielā uz ziemeļiem no galvenā ceļa: Skārdnieku ielā!
Tad viņa pazuda krēslā, un pēkšņi es jutos bezgala viens. Stāvēju, joprojām juzdams gaisā ap sevi viņas smaržu, un siltums palēnām aizplūda no manām plaukstām. Vēl aizvien jutu viņas pukstošo sirdi, kas dauzījās man pret krūtīm kā krātiņā iesprostots putns.
SEŠDESMIT PIRMĀ NODAĻA . panātre
PĒC CEĻOJUMA uz Severenu es noliku lautu un futrāli savā istabā un, cik aši vien spēdams, steidzos uz Alverona privātajām telpām. Steipss neizskatījās priecīgs, mani ieraugot, tomēr aizveda mani pie maera tikpat pieklājīgi un lietpratīgi kā vienmēr.
Alverons gulēja nekustīgs un nosvīdis, un palagi ap viņu bija savijušies grīstē. Tikai tagad es pamanīju, cik ļoti viņš ir novājējis. Viņa rokas un kājas bija stiegrainas un ādas krāsa kļuvusi bāli zaļgana. Kad iegāju istabā, viņš uzmeta man naidīgu skatienu.
Steipss sakārtoja maera palagus piedienīgāk un palīdzēja viņam uzslieties sēdus, aizlikdams aiz muguras spilvenus. Maers stoiski pacieta šīs rūpes un tad teica: Paldies, Steips! Viņa tonis liecināja, ka sulainis var iet projām, un Steipss aiziedams uzmeta man nepārprotami nelaipnu skatienu.
Piegāju pie maera gultas un izņēmu no apmetņa kabatām vairākas atnestās lietas. Es dabūju visu, kas vajadzīgs, jūsu gaišība. Tiesa, ne gluži visu, ko biju cerējis. Kā jūs jūtaties?
Viņš uzmeta man skatienu, kas izteica ārkārtīgi daudz. Tev vajadzēja sasodīti ilgu laiku, lai atgrieztos! Kamēr tu biji projām, atnāca Kaudiks.
Centos apspiest bažas, kas sariesās pakrūtē. Un kas notika?
- Viņš man jautāja, kā es jūtoties, un es teicu taisnību. Viņš ieskatījās man acīs un rīklē un jautāja, vai es esot vēmis. Atbildēju, ka jā, un teicu, ka gribu vēl zāles un lai mani liek mierā. Viņš aizgāja un kaut ko atsūtīja.
Jutu sevī uzbangojam panikas vilni. Vai jūs to izdzērāt?
- Ja tu vēl ilgāk būtu kavējies projām, es būtu to darījis, un pie velna visus tavus spoku stāstus! Viņš izvilka no spilvena apakšas citu pudelīti. Nesaprotu, kādu ļaunumu tas var nodarīt. Es tikpat jau jūtu, ka mirstu! Viņš nikni iegrūda to man rokā.